Mihails Bulgakovs - Baltā gvarde

Trešā slēptuve bēniņos, divas ceturtdaļas ass no skur­steņa uz ziemeļaustrumiem mālos zem sijas, — cukura stangas, simt .astoņdesmit trīs zelta desmitnieki, pro­centu vērtspapīri par divdesmit pieciem tūkstošiem.

Ļebedjs-Jurčiks domāts kārtējiem izdevumiem.

Vasilisa pameta skatienu apkārt, kā mēdza darīt ar­vien, kad skaitīja naudu, un sāka ar siekalām slapināt blēžu kārtis. Viņa seja kļuva dievišķi apgarota. Tad pēkšņi Vasilisa nobāla.

— Viltojums, viltojums, — viņš nikni ieņurdējās, grozīdams galvu, — tavu nelaimi! Ko nu?

Vasilisas gaišzilās acis kļuva nāvīgi skumjas. Tre­šajā desmitā — viens. Ceturtajā desmitā — divi, ses­tajā — divi, devītajā — trīs papīriņi pēc kārtas nepār­protami tādi, par kuriem Ļebedjs-Jurčiks piedraud ar cietumu. Pavisam simt trīspadsmit papīriņi un, skatie­ties, lūdzami, astoņi ar skaidrām viltojuma pazīmēm. Zemnieks tāds kā drūms, bet tam jābūt priecīgam, uz kūļa nav noslēpumaino, drošo zīmju — apgriezta ko­mata un divu punktu, un arī papīrs labāks nekā Ļebed- jam. Vasilisa skatās pret gaismu, un Ļebedjs spīd cauri no pretējās puses kā skaidram viltojumam.

— Rītvakar važonim vienu, — Vasilisa pats ar sevi sarunājās, — jābrauc šā vai tā, un citus, protams, uz tirgu.

Viņš rūpīgi nolika sāņus viltotās naudas zīmes, kas

izdodamas važonim un tirgū, bet žūksni noglabāja aiz šķindošās atslēgas. Sarāvās. Virs viņa galvas pār gries­tiem aizdipēja soļi, un kapa klusumā ielauzās smiekli un neskaidras balsis. Vasilisa teica Aleksandram II:

— Redziet paši: nekad nav miera …

Augšā iestājās klusums. Vasilisa nožāvājās, nobrau­cīja ūsu grīstes, noņēma no logiem pledu un palagu un iededza mazu lampiņu viesistabā, kur blāvi spīdēja gra­mofona taure. Pēc desmit minūtēm dzīvoklis iegrima pilnīgā tumsā. Vasilisa gulēja līdzās sievai drēgnajā guļamistabiņā. Oda pēc pelēm, pēc pelējuma un īdzīgas, miegainas garlaicības. Un, rau, pa sapņiem zirgā atjāja Ļebedjs-Jurčiks un sazin kādi Tušinas Zagļi ar mūķīze­riem atvēra slēptuvi. Kāršu sirds kalps uzkāpa uz krēsla, iespļāva Vasilisam ūsās un izšāva tiešā tēmējumā. Auk­stiem sviedriem klāts, Vasilisa iebrēkdamies pietrūkās un vispirms izdzirda peli, kas ar visu saimi nopūlējās ēdamistabā ap sausiņu maišeli, un tikai tad cauri gries­tiem un paklājiem dīvaini maigas ģitāras skaņas un smieklus…

Virs griestiem iedziedājās neparasti spēcīga un kaisla balss, un ģitāra uzsāka maršu.

— Vienīgais glābiņš — uzteikt dzīvokli, — Vasilisa palagos sagrozījās, — tas taču par traku. Nav miera ne dienu, ne nakti.

Rau, gvardes jaunkuri Soļo un dzied!

— Kaut gan, ja gadās šā vai tā, tomēr .., Tiešām gan, laiki tagad briesmīgi. Ej nu sazini, ko dzīvoklī ielaidīsi, bet šitie ir virsnieki, tomēr aizstāvība nebaltā stundā … Prom! — Vasilisa uzkliedza negantajai pelei. Ģitāra skan … skan … skan …

*

Ēdamistabas lustrā četras ugunis. Zili dūmi pland kā karogi. Iedzeltenie aizkari cieši aizsedz stikloto ve­randu. Pulksteņus nedzird. Uz baltā galdauta svaigi siltumnīcas rožu pušķi, trīs degvīna un tievās vācu balt­vīna pudeles. Slīpētas glāzes, āboli vāzēs ar mirdzošām šķautnēm, citrona šķēlītes, drupatas, drupatas, tēja …

Atzveltnes krēslā saņurcīta humoristiskās avīzes «Velna Pipardoze» lapa. Galvās šūpojas migla, brīžiem tā noved brīnišķajā nepamatota prieka salā, brīžiem iegrūž neskaidra nemiera bezdibenī. Miglā rēgojas ne­kautrīgi vārdi:

Ar pliku profilu ezim virsū sēsties nevar!

— Skat, kur jautrs, maita … Bet lielgabali apklusuši. As-prā-tīgi, velns lai parauj! Degvīns, degvīns un migla. Tram-ta-ta-tam! Ģitāra.

Nav arbūzs ziepēs jācepina, Sev uzvaru gūt jeņķi zina.

Kaut kur aiz dūmu mākoņa iesmejas Mišlajevskis. Viņš ir piedzēries.

Breitmans jauki jokot protas, Bet kur tad senegafu rotas?

— Kur gan? Patiešām? Kur tās ir? — apskurbušais Mišlajevskis uzstāj.

Aitai jēriņš atskrien sīks, Par prezidentu Rodzjanko tiks.

— Viņiem, pagāniem, ir ķēriens, to nevar noliegt!

Jeļena, kurai pēc Tālberga aizbraukšanas nav bijis

laika atjēgties … no baltā vīna smeldze nepāriet, tikai kļūst trulāka, Jeļena sēž goda vietā, galda galā atzvel­tnes krēslā. Viņai pretī Mišlajevskis, izpūris, balts, ģēr­bies halātā, seja tam plankumos no izdzertā degvīna un drausmīga pārguruma. Acis apsarkušas — no aukstuma, pārdzīvotajām šausmām, degvīna un niknuma. Galda vienā malā sēž Aleksejs un Nikolka, otra — Leonīds Jurjevičs Šervinskis, bijušais leibgvardes ulānu pulka poručiks, bet tagad kņaza Belorukova štāba adjutants, un viņam blakus artilēristu podporučiks Fjodors Niko- lajevičs Stepanovs, Aleksandra ģimnāzijas laikos iesaukts par Karūsu.

Mazais, plecīgais un patiešām karūsai ārkārtīgi līdzī­gais Karūsa bija saticies ar Šervinski pie pašām Tur­binu parādes durvīm minūtes divdesmit pēc Tālberga aizbraukšanas. Izrādījās, ka abiem līdzi pudeles. Šer- vinskim tīstoklī četras pudeles baltā vīna, Karūsam — divas degvīna. Bez tam Šervinskis nesa milzīgu puķu pušķi, cieši iesaiņotu trīs kārtās papīra, — tās, protams, bija rozes Jeļenai Vasiļjevnai. Karūsa turpat pie pa­rādes durvīm pavēstīja jaunumu: viņam ir uzpleči ar zeltītiem lielgabaliem, — pacietības vairs nav, visiem jāiet karot, jo no mācībām universitātē tikpat ne velna nesanāk, bet, ja pilsētā atvilksies Petļura, tad nesanāks ne tik. Jāiet visiem — un artilēristiem noteikti mortīru divizionā. Komandieris — pulkvedis Mališevs, divizions lielisks, un turklāt to sauc tieši par studentu divizionu. Karūsa bija izmisis, ka Mišlajevskis iestājies tajā muļ­ķīgajā družīnā. Stulbums. Gribēja būt varonis, aizskrēja. Un kur viņš ir tagad, velns viņu zina. Varbūt tepat pie pilsētas kritis.

Bet Mišlajevskis atradās tepat augšā. Zeltmate Je­ļena guļamistabas pustumsā pie ovālā spoguļa sudraba lapu ietvarā ātri mazliet nopūderēja sejjb. un izgāja sa­ņemt rozes. Ur-rā! Visi atkal kopā. Karūsas zeltītie liel­gabali uz saņurcītajiem uzplečiem nebija itin nekas pret Šervinska bālganajiem kavalērista uzplečiem un zila­jām, izgludinātajām jātnieku biksēm. Mazā Šervinska nekaunīgajās acīs kā bumbiņas sāka lēkāt prieks, dzir­dot ziņu par Tālberga nozušanu. Mazais ulāns uzreiz juta, ka balss viņam kļuvusi tik skanīga kā vēl nekad, un rožainā viesistaba piepildījās ar patiešām neval­dāmu skaņu brāzmu, Šervinskis dziedāja epitalāmiju dievam Himenejam — un kā viņš dziedāja! Jā, laikam gan pasaulē viss ir nieks, izņemot tādu balsi kā Šer- vinskim. Tagad, protams, ir štābi, šis muļķīgais karš, boļševiki un Petļura, un pienākums, bet vēlāk, kad viss nomierināsies, viņš pametīs karadienestu, kaut gan vi­ņam Pēterburgā ir sakari, jūs zināt, kādi viņam sa­kari — o-ho-ho… un uz skatuvi. Viņš dziedās La Scala operā un Maskavas Lielajā teātrī, kad boļševiki būs pa­kārti Maskavas Teātra laukumā pie laternu stabiem. Žmerinkā viņā iemīlējās grāfiene Lendrikova, jo viņš, dziedot epitalāmiju, fa vietā paņēma la un turēja to

piecas taktis. Pateicis — piecas, Šervinskis pats mazliet pielieca galvu un mulsi paskatījās apkārt, it kā to būtu pavēstījis kāds cits, nevis viņš.

— Tā gan, veselas piecas. Nu labi, ejam vakariņās.

Un, rau, karogi, dūmi…

— Bet kur paliek senegaliešu rotas? Atbildi, štābi- niek, atbildi! Ļenočka, dzer vīnu, mīļumiņ, dzer! Viss būs labi. Aizbraukdams viņš rīkojies pavisam prātīgi. Aizkļūs uz Donu un atnāks šurp ar Deņikina armiju.