Mihails Bulgakovs - Baltā gvarde

— A … brr … v-vai… Tpi… fū …

— Sniegu, sniegu …

— Ak kungs un dievs! Kā nu tā var …

Uz pieres Mišlajevskim slapja lupata, no tās uz pa­lagiem pilēja ūdens, zem lupatas varēja saskatīt pār­griezto acu iekaisušos baltumus, starp uztūkušiem plak­stiem un ap degunu, kas kļuvis smails, gulēja zilganas ēnas. Stundas ceturksni, grūstīdami cits citu ar elko­ņiem, visi rosījās un pūlējās ap uzveikto virsnieku, līdz tas atvēra acis un nogārdza:

— Ak … laid …

— Tā, godātie, labs ir, lai guļ tepat.

Visās istabās iedegās ugunis, visi noņēmās, kārto­dami guļvietas.

— Leonld Jurjevič, jūs gulēsiet šeit, pie Nikolkas.

— Klausos.

Šervinskim seja vara sarkanumā, tomēr viņš centās turēties mundri, sasita piešus un paklanīdamies parā­dīja matu šķirtni. Jeļenas baltās rokas sāka ņirbēt pār dīvāna spilveniem.

— Nepūlieties … es pats.

— Paej iet nost. Kur jūs gribat stiept spilvenu? Jūsu palīdzība nav vajadzīga.

— Atļaujiet noskūpstīt rociņu …

— Kāpēc?

— Aiz pateicības par jūsu pūlēm.

— Būs jau labi… Nikolka, tu gulēsi savā gultā. Nu, kā viņš jūtas?

— Nekas, pie samaņas ir, izgulēsies, un pāries.

Divas baltas guļvietas uzklāja arī telpā, kas atradās

blakus Nikolkas istabai. Aiz diviem cieši kopā sabīdī­tiem, grāmatām piebāztiem skapjiem. Profesora ģimenē to dēvēja par bibliotēku.

Un ugunis nodzisa — vispirms bibliotēkā, tad pie Ni­kolkas un ēdamistabā. Pa šauru spraudziņu starp port­jerām tumšsarkana gaismas svītriņa no Jeļenas gu­ļamistabas izlauzās ēdamistabā. Gaisma Jeļenu nomāca, tādēļ viņa lampiņai, kas atradās uz naktsgaldiņa pie gultas, bija uzmetusi tumšsarkanu teātra kapuci. Kādreiz Jeļena šai kapucē bija vakaros braukusi uz teātri, no viņas rokām un kažokādām, un lūpām plūda smaržas, un seju klāja plāna, maiga pūdera kārtiņa, un Jeļena raudzījās no kapuces kā Liza «Pīķa dāmā». Bet kapuce dīvainā kārtā ātri novalkājās šai pēdējā gadā, kruzuļi saplaka un kļuva nespodri, lentas apspūra. Rudmatainā Jeļena — kā Liza «Pīķa dāmā» — rīta svārkos sēdēja uz atsegtās gultas, salikusi rokas klēpī. Kājas viņai bija kailas, iegremdētas vecajā apbružātajā lāčādā. Īslaicī­gais skurbums bija izgaisis pavisam, un Jeļenas galvu, gluži kā kapuce, ieskāva melnas, milzīgas skumjas. No blakus istabas cauri durvīm, kurām priekšā stāvēja skapis, klusināti skanēja Nikolkas smalkā šņākuļošana un Šervinska dzīvīgā, mundrā krākšana. Bibliotēkā, kur gulēja Karūsa un mironim līdzīgais Mišlajevskis, valdīja klusums. Jeļena bija viena un tādēļ nepūlējās savaldīties, un te pusbalsī, te bez skaņas, tikko lūpas kustinādama, sarunājās gan ar kapuci, kam cauri lauzās gaisma, gan ar abiem melnajiem logu četrstūriem.

— Aizbrauca …

Viņa nomurmināja, pievēra sausās acis un iegrima domās. Jeļena pati savas domas nesaprata. Vīrs aiz­brauca tādā brīdī. Bet jāatzīst, viņš taču ir visai prātīgs cilvēks un aizbraukdams darīja pavisam pareizi… Tā taču ir labāk …

— Bet tādā brīdī… — Jeļena nomurmināja un dziļi • nopūtās.

— Kas viņš par cilvēku? — Jeļena Tālbergu bija it kā iemīlējusi un pat pieķērusies viņam. Un, lūk, tagad šīs neizsakāmās skumjas vientulīgajā istabā, pie logiem, kas šodien atgādina kapu bedres. Taču ne tagad, ne agrāk — pusotra gada, ko Jeļena ar šo cilvēku nodzī­vojusi, viņas sirdī nav bijis paša galvenā, bez kā ne­kādā gadījumā nevar pastāvēt pat tāda spoža laulība kā starp daiļo; rudi zeltmataino Jeļenu un ģenerālštāba karjeristu — laulība ar kapucēm, smaržām, piešiem, tur­klāt brīva no rūpēm par bērniem. Laulība ar ģenerāl­štāba virsnieku, piesardzīgu vācieti no Baltijas. Un kas viņš par cilvēku? Kas ir tas pats galvenais, bez kā mana sirds ir tukša?

— Zinu gan, zinu, — Jeļena sev teica, — nav cie­ņas. Zini, Serjoža, man nav cieņas pret tevi, — viņa nozīmīgi teica sarkanajai kapucei un pacēla pirkstu. Un Jeļenu sagrāba šausmas par pašas teikto un par savu vientulību, un viņai gribējās, kaut vīrs tūliņ at­rastos šeit. Lai nav cieņas, lai nav šī paša galvenā, lai tikai viņš būtu te šai grūtajā brīdī. — Aizbrauca. Un brāļi ar viņu saskūpstījās. Vai patiesi tā vajadzēja? Kaut gan, ja apdomā, ko es te runāju? Ko tad brāļi būtu varējuši darīt? Atturēt viņu? Tikai ne to. Lai tad labāk šajā grūtajā brīdī viņa nav, nevajag ari, tikai ne atturēt. Tikai ne to! Lai brauc! Saskūpstīties jau saskūp­stījās, taču sirds dziļumos brāļi viņu neieredz. Tā tas ir. Es tikai mānu sevi, mānu, bet, kad apdomā, — viss skaidrs: neieredz. Nikolka, tas vēl ir labsirdīgāks, bet vecākais … Tomēr ne. Arī Aļoša ir labsirdīgs, kaut gan neieredz vairāk. Ak dievs, ko es te domāju, Serjoža, ko gan es par tevi domāju? Bet ja nu fronte mūs iz­šķir … Viņš paliks tajā, es šai pusē .

— Mans virs, — Jeļena nopūzdamās teica un sāka pogāt vaļā rīta svārkus. — Mans virs …

Kapuce ar interesi klausījās, un tās vaigus apstaroja tumšsarkana gaisma. Kapuce vaicāja: «Bet kas par cilvēku ir tavs vīrs?»

— Viņš ir neģēlis. Vairāk nekas! — sev vienatnē sacīja Turbins, kuru no Jeļenas šķīra istaba un priekš­nams. Viņš uztvēra Jeļenas domas, un tās viņu dedzi­nāja jau labu brīdi. — Neģēlis, bet es nudien esmu lupata. Ja neiztriecu viņu laukā, tad man vismaz vaja­dzēja klusējot aiziet. Lai brauc pie velna. īstenībā viņš ir neģēlis nevis tāpēc, ka tādā brīdī pameta Jeļenu, tas galu galā ir sīkums, blēņas, nelietis viņš ir kaut kāda cita iemesla dēļ. Bet kādēļ īsti? Pie joda, es taču viņu smalki pazīstu. Ak, šis sasodītais ķēms, kam nav ne ma­zākās sajēgas par godu! Ikviens viņa teiktais vārds plarkš kā balalaika bez stīgām, un tas esot krievu kara akadēmijas virsnieks. Tas ir labākais, kas Krievijā va­rētu būt…

Dzīvoklī valdīja klusums. Gaismas svītriņa, kas krita no Jeļenas guļamistabas, bija apdzisusi. Jeļena aiz­miga, un apdzisa arī viņas domas, tomēr Turbins vēl ilgi mocījās savā mazajā istabiņā pie mazā rakstām­galda. Sīvais un vācu vīns viņam nebija nākuši par labu. Turbins sēdēja un iekaisušām acīm raudzījās grā­matā, kas pirmā bija gadījusies pa rokai, un, muļķīgā kārtā atgriezdamies pie viena un tā paša teikuma, la­sīja:

Krievu cilvēkam gods ir vienīgi lieka nasta…

Tikai uz rīta pusi viņš izģērbās un aizmiga, bet, rau, sapnī pie viņa atnāca maziņš ērms lielrūtainās biksēs un ņirdzīgi teica:

— Ar pliku profilu ezim virsū sēsties nevar … Svētā Krievzeme ir nedzīva, nabadzīga un .. . bīstama zeme, bet krievu cilvēkam gods ir vienīgi lieka nasta.

— Ak tu! — sapnī iekliedzās Turbins. — R-riebekli tāds, es tev rādīšu. — Viņš pa sapņiem iebāza roku galda atvilktnē, lai paņemtu brauniņu, samiegojies iz­vilka to, gribēja izšaut uz mošķi, sāka dzīties tam pa­kaļ, un mošķis pazuda.

Stundas divas Turbins gulēja miglainā, smagā bez- sapņu miegā, bet, kad aiz istabas logiem, kas atradās stiklotās verandas pusē, sāka aust bāla un liega gaisma, Turbins sapnī redzēja Pilsētu.

Pilsēta kūpēja, dūca un dzīvoja kā daudzstāvīgas bišu šūnas. Tā bija skaista saltumā un dūmakā kalnos pie Dņepras. Augām dienām no neskaitāmiem skursteņiem pret debesīm kāpa dūmu grīstes. Ielas tinās miglā, un dziļum dziļais sablietētais sniegs čirkstēja. Nami slējās piecu, sešu un septiņu stāvu augstumā. Dienā to logi izskatījās melni, bet nakti rindām vien liesmoja tumš­zilā augstumā. Cik tālu sniedza acs, kā dārgakmeņu virknes mirdzēja elektriskās laternas, augstu pakarinā- tas garo, pelēko stabu ķeburos. Dienā ar tīkamu vien­mērīgu dūkoņu šaudījās tramvaji ar dzelteniem, mīk­stiem, pēc ārzemju parauga darinātiem salmu pinuma sēdekļiem. No pakalna pakalnā klaigādami brauca va­žoņi, un tumšās apkakles no sudrabotas vai melnas ka­žokādas darīja sieviešu sejas noslēpumainas un skaistas.