Mihails Bulgakovs - Baltā gvarde

Tas viss notika ātri, tomēr ne piepeši, un to, kas no­tika, jau iepriekš vēstīja dažas zīmes.

Reiz maijā, kad Pilsēta bija pamodusies mirdzoša kā pērle tirkīza saktā un saule bija uzlēkusi, lai apgaismotu hetmaņa valsti, kad pilsoņi jau bija izkustējušies savās gaitiņās kā skudras un miegaini komiji vilka augšā vei­kalu logu grabošos aizvirtņus, pāri Pilsētai aizvēlās bais­mīgs, nelaimi vēstījošs grāviens. Tam piemita nedzir­dēts tembrs — varbūt līdzīgs lielgabalu, varbūt pērkona dārdiem —, un grāviens bija tik stiprs, ka daudzi vēd­lodziņi paši no sevis atsprāga vaļā un visas logu rūtis nodrebēja. Tad grāviens atkārtojās, atkal pārvēlās pāri visai Augšpilsētai, viļņiem novēlās Lejaspilsētā Podolā un viņpus gaišzilajai, skaistajai Dņeprai noklusa tālajā Maskavas pusē. Pilsētnieki pamodās, un uz ielām ra­dās panika. Tā uzbangoja vienā mirklī, jo no Augšpil- sētas Pečerskas kliegdami un vairiianādami sāka skriet ievainoti, asinīm noplūduši cilvēki. Bet grāviens atkār­tojās arī trešoreiz un tā, ka Pečerskas mājām šķindē­dami bira laukā stikli un zeme līgojās zem kājām.

Daudzi redzēja sievietes, kas skrēja vienos kreklos un nebalsī brēca. Drīz vien kļuva zināms, no kurienes grāvieni nākuši. Tie bija radušies ārpus Pilsētas, Kai­lajā kalnā, kas slējās pie pašas Dņepras un kur atradās gigantiskas šāviņu un pulvera noliktavas. Kailajā kalnā bija noticis sprādziens.

Piecas dienas pēc tam Pilsēta dzīvoja šausmās, gai­dīdama, ka no Kailā kalna sāks plūst indīgas gāzes. Taču grāvieni izbeidzās, gāzes nesāka plūst, asiņainie cilvēki nozuda, un visas Pilsētas daļas atguva mierīgu izskatu, izņemot nelielu Pečerskas nostūri, kur bija sabrukušas vairākas mājas. Vai maz jāpiebilst, ka vācu pavēlnie­cība uzsāka stingru izmeklēšanu, un vai jāpiebilst, ka par eksplozijas cēloņiem pilsēta nekā neuzzināja. Cil­vēki runāja visādi.

— Sprādziena vaininieki ir franču spiegi.

— Nē, sprādziena vaininieki ir boļševiku spiegi.

Viss beidzās ar to, ka sprādzienu tīri vienkārši aiz­mirsa.

Otra zīme bija notikums vasarā, kad Pilsēta grima kuplā, putekļainā zaļumā, dunēja un dārdēja un vācu leitnanti izdzēra veselu jūru sodas ūdens. Šī otra zīme patiesi bija drausmīga!

Nikolaja ielā, tieši tur, kur mēdza stāvēt ļihači, gaišā dienas laikā tika nogalināts pats vācu armijas virspa­vēlnieks Ukrainā feldmaršals Eihhorns, neaizskarams un lepns ģenerālis, briesmīgs savā visspēcībā, paša ķei­zara Vilhelma vietnieks. Viņu, protams, nogalināja strādnieks un, protams, sociālists. Divdesmit četras stundas pēc ģermāņa nāves vācieši pakāra ne vien slep­kavu, bet arī važoni, kas viņu bija atvedis līdz nozie­guma vietai. Tiesa gan, slaveno ģenerāli tas nepadarīja ne par matu dzīvāku, toties gudros cilvēkos modināja visai vērtīgas pārdomas sakarā ar notikušo.

Tā kādā vakarā, mocīdamies ar karstumu, Vasilisa, atpogājis čičunčā krekla apkakli, sēdēja vaļējā logā pie tējas glāzes ar citronu un noslēpumaini čukstēja Alek­sejam Vasiļjevičam Turbinam:

— Salīdzinot visus šos notikumus, esmu spiests iz­darīt secinājumu, ka mūsu dzīve ir gaužām nedroša. Man liekas, vāciešiem zem kājām kaut kas tā kā (Vasi­lisa paņirbināja gaisā strupos pirkstus) grīļojas. Pado­mājiet vien … Eihhornu… un kur? Ko? (Vasilisa iepleta izbiedētas acis.)

Turbins drūmi noklausījās, drūmi noraustīja vaigu un aizgāja.

Vēl viena zīme parādījās tūliņ nākamajā rītā un vēs­tīja ļaunu tieši pašam Vasilisam. Agri jo agri, kad sau­līte iesūtīja jautru staru drūmajā pazemē, kas veda no pagalmiņa Vasilisas dzīvoklī, viņš, paskatījies laukā, saules starā ieraudzīja parādību. Tā bija apburoša savā trīsdesmit gadu mirdzumā, ar spožo kreļļu virkni ap ma­jestātisko Jekaterinas kaklu, ar basajām, slaidajām kā­jām un līganajām, vingrajām krūtīm. Parādībai bija žil­binoši zobi un no skropstām uz vaigiem krita violetas ēnas.

— Šodien piecdesmit, — parādība pavēstīja sirēnas balsī, norādīdama uz piena kannu.

— Ko tu runā, Javdoha? — Vasilisa žēli izsaucās. — Bīsties jel dieva! Aizvakar četrdesmit, vakar četr­desmit pieci, šodien piecdesmit. Tā taču nevar.

— Ko tad es nopelnīšu? Viss tak dārgs, — sirēna atteica, — tirgū melš, būšot ij simts.

Atkal pazibēja viņas zobi. Vasilisa uz mirkli aizmirsa ir piecdesmit, ir simtu, aizmirsa visu, un viņam vēderā iekņudējās tīkams, pārgalvīgs aukstumiņš. Tīkamais aukstumiņš Vasilisas vēderā sakustējās ik reizes, kad vien viņš ieraudzīja daiļo parādību saules starā. (Va­silisa cēlās agrāk par savu laulāto draudzeni.) Viņš ai?- mirsa visu, nezin kāpēc iztēlojās noriņu meža vidū, skuju smaržu. Ek, ek …

— Pielūko, Javdoha, — Vasilisa teica, aplaizīdams lūpas un šķielēdams apkārt (ka tik neiznāk sieva), — ar šito revolūciju jūs esat pārlieku izlaidušies. Pielūko, vācieši jūs izmācīs. — «Papliķēt viņai pa plecu vai ne?» Vasilisa mocījās šaubās, tomēr neuzdrošinājās.

Kā plata alabastra lenta krūzē krita piena strūkla un sāka putot.

— Vai nu viņi izmācīs mūs, vai mēs viņus, — piepeši atbildēja priekšvēstnese, pazibināja, pazibināja zobus, pašķindināja kannu, sašūpoja nēšus un sāka no pazemes kāpt augšup saulainajā pagalmiņā kā stars starā. «K-kas par kājām — ak-ak!» Vasilisas galvā nodunēja vaids.

Šai mirklī atskanēja laulātās draudzenes balss — un Vasilisa pagriezdamies ieskrēja viņai krūtīs.

— Ar ko tu te runā? — aši pametusi skatienu uz augšu, sieva noprasīja.

— Ar Javdohu, — Vasilisa vienaldzīgi atteica, — pa­domā tikai, šodien piens maksā piecdesmit.

— Ko-o? — Vanda Mihailovna iebrēcās. — Tā ir ne­jēdzība! Šito nekaunību! Zemnieki kļuvuši gluži traki… Javdoha! Javdoha! — viņa sauca, izliekusies pa logu. — Javdoha!

Taču parādība jau bija nozudusi un neatgriezās.

Vasilisa ielūkojās sievas greizajā stāvā, dzeltenajos matos, kaulainajos elkoņos un izģindušajās kājās, un viņam pēkšņi tā aizriebās dzīvot pasaulē, ka viņš tik tikko neuzspļāva Vandai uz svārku stērbeles. Savaldī­jies un nopūties viņš aizgāja istabu dzestrajā puskrēslā, pats nesaprazdams, kas īsti viņu nomāc. Varbūt vaino­jama Vanda — tā piepeši nostājās Vasilisam acu priekšā, un dzeltenīgie atslēgas kauli izvirzījās uz priekšu kā sasieti ilkšu gali —, varbūt kaut kas neveikls saldkairās parādības vārdos.

— Izmācīsim? Ko? Kā jums tas patīk? — Vasilisa pie sevis murmināja. — Ak, šie tirgi! Nē, ko jūs par to teik­siet? Ja jau viņi vairs nebīsies vāciešu… tad ir beigas. Izmācīsim. Ko? Bet zobi viņai nudien lieliski…

Pēkšņi nezin kāpēc Javdoha tumsā nostājās viņa acu priekšā kaila kā ragana kalna galā.

— Kāda nekaunība … Izmācīsim? Bet krūtis ,..

Un tas Vasilisu noveda līdz tādam trakumam, ka vi­ņam sametās nelabi un viņš aizgāja nomazgāties aukstā ūdenī.

Lūk, tā, gluži nemanot, kā vienmēr, piezagās rudens. Briedīgajam, zeltainajam augustam sekoja gaišais, pu­tekļainais septembris, un tas jau atnesa sev līdzi nevis priekšvēstnešus, bet pašu'notikumu, un pirmajā acu uz­metienā tas šķita pavisam nenozīmīgs.

Tātad reiz, kādā gaišā septembra novakarē, pilsētas cietumā tika saņemts attiecīgo hetmaņa varas vīru pa­rakstīts dokuments, kurā bija norādīts, ka no 666. ka­meras atbrīvojams tur ieslodzītais noziedznieks. Tas arī viss.