Mihails Bulgakovs - Baltā gvarde

… Dūņa, Dūņa, Duņečka!

Dūņa, mana odziņa, —

piepeši kā pa sapņiem iedziedājās metālisku balsu ko­ris un ieskanējās itāliešu harmonika.

— Reizē! — daždažādās balsīs nokliedza vadu ko­mandieri.

E-eh, Dūņa, Dūņa, Dūņa, Dūņa!

Laipnu vaigu rādi man, —

un koris apklusa tālumā.

— Ar visiem bābiešiem? Spērāties tik iekšā? — Tur­bins noelsās.

Vahmistrs satraukts iesmējās un priecīgi paplēta rokas.

— Dieviņ tētīt, daktera kungs! Tad vietas, vietas jau tur atliku likām. Tīrība… No pirmā acu uzmetiena liekas, piecus korpusus vēl var novietot ar visiem re­zerves eskadroniem, kur nu piecus vien — desmit! Tur­pat blakus grezni nami, tētīt, griestus nevar samanīt! Es arī prasu: «Sak, atļaujiet jautāt, kam tad šitie domāti.» Pavisam neredzēti: zvaigznes sarkanas, mākoņi sarkani, gluži tādā pašā krāsā kā mūsu huzāru bikses… «Sitie,» saka apustulis Pēteris, «domāti boļševikiem no Pere- kopa.»

— No kāda Perekopa? — veltīgi piepūlēdams savu nožēlojamo mirstīga cilvēka prātu, pārjautāja Turbins.

— Tad viņiem, jūsu augstlabdzimtība, jau tur viss iepriekš zināms. Divdesmitajā gadā, kad bija kaujas pie Perekopa, boļševikus tak apkāva bez skaita un ziņas. Tā nu tās telpas bija sapostas viņu uzņemšanai.

— Boļševiku? — Turbins galīgi apjuka. — Jūs kaut ko jaucat, Ziļin, tas nevar būt. Viņus tur nelaidīs.

— Daktera kungs, es jau arī tā domāju. Es arī. Ap­stulbu un pajautāju dievam kungam …

— Dievam? Vai, Ziļin!

— Ticiet man, daktera kungs, es saku patiesību, man nav ko melot, pats esmu aprunājies dažu labu reizi.

— Kāds tad viņš ir?

Ziļina acis staroja, sejas vaibsti bija kļuvuši lepni un smalki.

— Sities kauc nost — nevaru pasacīt. Vaigs apmir­dzēts, bet, kāds pēc skata, — netiec gudrs … Gadās, pa­skaties — un šermuļi pārskrien. Rādās, ka viņš izska­tītos pēc tevis paša. Sagrābj tādas bailes, domā — kas tie par ērmiem? Bet pēcāk nekas, pāriet. Daudzveidīga seja. Nu, bet, kad viņš runā, tad tāds prieks, tāds prieks … Un tūliņ, tūliņ parādās gaišzila gaisma … Hm… nē, nevis gaišzila (vahmistrs padomāja), nevaru pateikt. Tūkstoš verstu attālumā iziet tev cauri. Nu es, rau, tad klāju arī vaļā, kā tad tā, saku, dievs, tavi popi tak stāsta, ka boļševiki no nākšot ellē. Kas tad, es saku,

šitā par būšanu? Viņi tev netic, bet, paskat vien, kādas tu šiem būvē kazarmas.

«Kā, ak tad netic vis?» viņš prasa.

«Vienīgais dievs,» es saku, bet pašam, vai zināt, bai­les, apžēlojieties, dievam sacīt šitādus vārdus! Pametu acis, bet viņš smaida. Ko gan, domāju, es, nelga tāds, viņam te stāstu, ja viņš zina labāk par mani. Tomēr gribas dzirdēt, ko viņš teiks. Un viņš saka tā.

«Nu, netic jau,» viņš saka, «ko tu iesāksi. Lai netic!, Man tak no tā ne silts, ne auksts. Un tev,» viņš saka, «tāpat. Un arī viņiem,» saka, «gluži tāpat. Tādēļ man no jūsu ticības nav ne peļņas, ne zaudējuma. Viens tic, otrs netic, bet darbi jums visiem vienādi: tūliņ cits ci­tam pie rīkles, bet, kas attiecas uz tām kazarmām, Zi­ļin, tad tas jāsaprot tā, ka jūs visi, kaujaslaukā kritu­šie, Ziļin, man esat vienādi. To, Ziļin, vajag saprast, un kurš katrs to vis nevarēs. Bet tu, vārdu sakot, Ziļin,» viņš teic, «par šitiem jautājumiem galvu nelauzi. Dzīvo un priecājies!»

Pamatīgi izskaidroja, daktera kungs? Vai ne? «Bet popi,» es saku… Te viņš tik atmeta ar roku: «Tu man, 2iļin,» viņš saka, «popus labāk nemaz nepiemini. Ne- tieku gudrs, ko man ar viņiem iesākt. Proti, tādu stul­beņu kā jūsu popi citu uz pasaules neatrast. Starp mums runājot, Ziļin, kauns un negods, nevis popi.»

«Tad,» es saku, «atlaid tu viņus, dievs kungs, no amata — un cauri! Kam tev liekēžus barot?»

«Man viņu žēl, Ziļin, redzi, kur tas āķis,» viņš saka.

Mirdzums ap Ziļinu ieguva debeszilu nokrāsu, un gu­lētāja sirdi pārņēma neizprotams prieks. Stiepdams ro­kas pretī starojošajam vahmistram, Turbins miegā ievai­dējās:

— Ziļin, Ziļin, vai es nevarētu kaut kā iekārtoties jūsu brigādē par ārstu?

Ziļins pacēla roku sveicienam un laipni un apstipri­noši māja ar galvu. Tad viņš sāka attālināties un at­stāja Alekseju Vasiļjeviču vienu. Tas pamodās un Zi- ļina vietā ieraudzīja rītausmā jau pamazām bālējošo loga četrstūri. Ārsts pārlaida plaukstu pāri sejai un juta, ka tā mikla no asarām. Rīta mijkrēslī viņš vairākkārt nopūtās, bet drīz vien atkal aizmiga, un tagad miegs bija mierīgs, bez sapņiem …

Jā, godātie, nāve nevilcinājās. Tā sāka klīst pa Uk­rainas rudenīgajiem un vēlāk ziemīgajiem ceļiem kopā ar sauso vēja dzenāto sniegu. Sāka mežiņos tarkšķināt ložmetējus. Viņa pati palika neredzama, bet skaidri re­dzams viņai pa priekšu steidzās zemnieciņu lempīgais niknums. Putenī un saltumā tas skrēja noplīsušās vīže- lēs, ar siena vīšķi noļukušajā, neapsegtajā galvā un kauca. Rokās viņš nesa milzīgu rungu, bez kuras Kriev­zemē nekas nav apsākams. Šur tur sāka uzspurgt viegli, sarkani gailīši. Tad lecošās saules sarkanajā gaismā pa­rādījās aiz dzimumorgāniem pakārts ebrejs kaktu kro­dzinieks. Un skaistajā poļu galvaspilsētā Varšavā kļuva redzama vīzija: mākonī stāvēja Henriks Senkevičs un dzēlīgi smīnēja. Pēc tam gluži vienkārši sākās īsti vel­nišķa jezga, tā kūsāja un meta mutuļus. Popi zem iz­traucēto baznīciņu zaļajiem kupoliem dimdināja zva­nus, bet turpat blakus, skolu ēkās ar šauteņu ložu izsistiem logiem, tika dziedātas revolucionāras dzies­mas.

Nē, cilvēks var nosmakt tādā zemē un tādos laikos. Pie joda to visu! Mīts. Petļura ir mīts. Viņa nemaz nav bijis. Tas ir mīts, tikpat apbrīnojams kā mīts par nekad nebijušo Napoleonu, tikai nepavisam ne tik skaists. No­tika kaut kas cits. Rau, šo pašu zemnieku niknumu va­jadzēja aizmānīt pa kādu noteiktu ceļu, jo dieva pa­saulē reiz nu tik dīvaini ir iekārtots, ka šis niknums, lai skrietu cik skriedams, vienmēr liktenīgi atrodas vienās un tais pašās krustcelēs.

Tas šķita gaužām vienkārši. Bijis tik tracis, cilvēki arvien atradīsies.

Un tā sazin no kurienes uzradās pulkvedis Toropecs. Izrādījās, ka viņš nav dienējis nekur citur kā austriešu armijā …

— Ko jūs sakāt?

— Varu galvot.

Tad uzpeldēja rakstnieks Viņņičenko, kurš padarīja sevi slavenu ar divām lietām — ar saviem romāniem un ar to, ka, tiklīdz burvju vilnis jau astoņpadsmitā gada sākumā viņu bija uzmetis satrakotās ukraiņu jū­ras virspusē, Svētās Pēterburgas satīriskie žurnāli, ne mirkli nevilcinādamies, nosauca viņu par nodevēju.

— Un pelnīti…

— Nu, to es gan nezinu. Un kur tad vēl, godātais, tas mīklainais ieslodzītais no pilsētas cietuma.

Vēl septembrī Pilsētā nevienam nenāca ne prātā, ko spēj pastrādāt trīs cilvēki, kam piemīt talants parādīties īstajā brīdī pat tādā neievērojamā vietiņā kā Belaja Cerkovā. Oktobrī tas jau kļuva krietni nojaušams, un no Pasažieru stacijas Pilsēta I pa jauno pagaidām vēl plašo spraugu cauri nesen dibinātajai Polijai uz Vāciju sāka doties vienās ugunīs mirdzoši vilcieni. Sāka lidot telegrammas. Aizbrauca briljanti, šaudīgas acis, matu šķirtnes un nauda. Tie lauzās ari uz dienvidiem, uz dienvidiem, uz piejūras pilsētu Odesu. Novembrī — ak vai! — visi jau zināja itin noteikti. Vārds:

— Petļura!

— Petļura!

— Petļura!

lēca pretī no sienām, no pelēkajām telegrāfa ziņām. Rī­tos tas pilēja kafijā no avīžu lapām, un dievišķais tropu dzēriens tūliņ mutē pārvērtās vispretīgākajās saskalās. Tas sāka kņudināt mēles un klaudzēt Morzes aparātos zem telegrāfistu pirkstiem. Pilsētā sāka notikt visādi brī­numi sakarā ar šo mīklaino vārdu, ko vācieši izrunāja savā gaumē: