Mihails Bulgakovs - Baltā gvarde

— Peturra.

Atsevišķi vācu zaldāti, kas bija iemantojuši nelāga paradumu blandīties pa nomalēm, sāka naktīs pazust. Viņi pazuda naktīs, bet dienu noskaidrojās, ka viņus no­galina. Tādēļ naktīs sāka staigāt vācu patruļas ar bārd- skuvju bļodām galvās. Patruļas staigāja, un lukturīši zibēja — sargieties darīt nelietības! Tomēr nekādi luk­turīši nejaudāja izklīdināt miglaino jucekli, kas bija ra­dies galvās.

Vilhelms. Vilhelms. Vakar nogalināti trīs vācieši. Ak dievs, vācieši aiziet, jūs zināt?! Maskavā strādnieki arestējuši Trocki! Sazin kādi kuces bērni pie Borodjan- kas apturējuši vilcienu un aplaupījuši pa tīro. Petļura nosūtījis uz Parīzi sūtniecību. Atkal Vilhelms. Melnie senegalieši Odesā. Nepazīstams, noslēpumains vārds — konsuls Enno. Odesa. Odesa. Ģenerālis Deņikins. Atkal Vilhelms. Vācieši aizies, franči atnāks.

— Boļševiki atnāks, krusttētiņ!

— Pipari jums uz mēles, tēvocīt!

Vāciešiem esot tāds aparāts ar bultiņu — jānoliek zemē, un bultiņa parāda, kur apraktas šautenes. Tas tik ir joks! Petļura nosūtījis sūtniecību pie boļševikiem. Tas ir vēl smalkāks joks. Petļura. Petļura. Petļura. Pet­ļura. Peturra.

*

Neviens, itin neviens nezināja, ko īsti šis Petļura Uk­rainā grib uzsākt, bet ikvienam jau bija skaidrs, ka viņš, šis noslēpumainais cilvēks bez sejas

(kaut gan avīzes tomēr laiku pa laikam savās lappusēs ievietoja pirmo redakcijā pagadījušos ka­toļu prelāta fotogrāfiju, katru reizi citādu, un apakšā parakstīja — Simons Petļura), vēlas Ukrainu iekarot un, lai to iekarotu, nāk ieņemt Pilsētu.

Anžū kundzes veikals «Parīzes šiks» atradās milzīga daudzstāvu nama pirmajā stāvā pašā Pilsētas centrā, Teātra ielā, kas stiepās viņpus operas teātrim. No ielas uz veikala stikla durvīm veda trīs pakāpieni, bet abpus stikla durvīm bija ar putekļainiem tilla aizkariem aiz­segti logi. Neviens nezināja, kur palikusi pati Anžū kundze un kāpēc viņas veikala telpas izmantotas nolū­kiem, kam nav nekā kopīga ar tirdzniecību. Logā pa kreisi bija uzzīmēta krāsaina dāmu cepure ar zeltā mir­dzošiem vārdiem «Parīzes šiks», bet logā pa labi mil­zīgs dzeltena kartona plakāts, kurā attēloti divi Sevas- topoles lielgabali ar sakrustotiem stobriem, tāpat kā artilēristu uzplečos un virs tiem uzraksts:

«Tu vari nebūt varonis, bet brīvprātīgajam tev jābūt.»

Zem lielgabaliem vārdi:

«Brīvprātīgo reģistrācija virspavēlnieka vārdā nosauktajā Mortīru Divizionā.»

Pie veikala durvīm stāvēja apkvēpis un sagrabējis motocikls ar blakusvāģi, un atsperē piestiprinātās dur­vis ik pa brītiņam blākšķēja, un katru reizi, durvīm at­veroties, virs tām ieskanējās brīnum jauks zvaniņš — trrin-trrinn, atgādinādams nesenos laimīgos Anžū kun­dzes laikus.

Turbins, Mišlajevskis un Karūsa pēc dzīru nakts pie­cēlās gandrīz reizē un pašiem par brīnumu ar pilnīgi skaidrām galvām, taču krietni vēlu, ap pusdienlaiku. Izrādījās, ka Nikolka un Šervinskis jau prom. Nikolka agri jo agri bija satinis kādu noslēpumainu sarkanu vīstoklīti, nokrekšķējies — ek, ek… un aizgājis uz savu družīnu, bet Šervinskis tikko aizbraucis pildīt die­nesta pienākumus virspavēlnieka štābā.

Mišlajevskis, izmeties kails līdz jostas vietai, aiz vir­tuves apslēptajā Aņutas istabiņā, kur aiz aizkara at­radās vannas krāsns un vanna, uzlaida sev uz kakla, muguras un galvas ledaina ūdens strūklu un, šausmās un sajūsmā klaigādams:

— Uh! Šitā! Vareni! — piešļakstīja visu ar ūdeni divu aršīnu attālumā. Tad noslaucījās pūkainā palagā, ap­ģērbās, iezieda matus ar breolīnu, sasukājās un teica Turbinam:

— Aļoša, hm … esi tik labs, iedod savus piešus. Mā­jās iegriezties vairs neiznāks, bet bez piešiem negribas rādīties.

— Paņem kabinetā, galda labās puses atvilktnē.

Mišlajevskis devās uz mazo kabinetu, brītiņu parosī­jās, pašķindinājās un iznāca laukā. Melnace Aņuta, rīta agrumā atgriezusies no krustmātes mājā pavadītās brīv­dienas, slaucīja no krēsliem putekļus ar gaiļa spalvu slotiņu. Mišlajevskis noklepojās, iešķībi palūkojās uz durvīm, neizraudzījās taisnāko, bet gan apkārtceļu un, mezdams līkumu, klusi teica:

— Sveicināta, Aņutočka …

.— Pateikšu Jeļenai Vasiļjevnai, Aņuta tūliņ me­hāniski un bez apdomāšanās nočukstēja un aizvēra acis kā uz nāvi notiesātais, pār kuru bende jau pacēlis cirvi.

— Muļķī…

Piepeši pa durvīm palūkojās Turbins. Viņa seja kļuva dzēlīga.

— Tu, Vitja, apskati slotiņu? Nekas. Glīta. Tomēr la­bāk ej vien savu ceļu, jā? Un tu, Aņuta, liec vērā, ja viņš sacīs, ka domā tevi precēt, tad netici, viņš to ne­darīs.

— Nu zini, goda vārds, vairs ar cilvēku ne sasveici­nāties nedrīkst.

Mišlajevskis nepelnītā aizvainojumā pietvīka sar­kans, izrieza_krūtis un, piešus šķindinādams, izgāja no viesistabas. Ēdamistabā viņš piegāja pie cienīgās, rud- matainās Jeļenas, un viņa acis nemierīgi šaudījās.

— Sveicināta, Jeļena, gaišumiņ, labrīt! Hm … (No Mišlajevska rīkles plūda nevis metālisks tenors, bet zems, piesmacis baritons.) Ļena, gaišumiņ, — viņš iz­justi iesaucās, — nedusmojies! Es tevi mīlu, mīli arī tu mani. Un nepiemini ar ļaunu, ka vakar biju rupjš. Ļena, vai patiesi tu mani turi par nelieti?

Šos vārdus teikdams, viņš apskāva Jeļenu un noskūp­stīja uz abiem vaigiem. Viesistabā ar mīkstu būkšķi no­krita gaiļa spalvu pušķis. Ar Aņutu pastāvīgi notika kaut kas dīvains, tiklīdz Turbinu dzīvoklī parādījās po­ručiks Mišlajevskis. Mājturības priekšmeti sāka birtin birt Aņutai no rokām: cits pēc cita krita naži, ja tas bija virtuvē, no bufetes plauktiņa vēlās apakštases; Annuška kļuva izklaidīga, bez vajadzības skrēja priekš­namā un tur noņēmās ap galošām, slaucīdama tās ar lupatu tik ilgi, kamēr nožvakstēja īsie, līdz papēžiem nolaistie pieši, parādījās nošķeltais zods, stūrainie pleci un zilās jātnieku bikses. Tad Annuška aizvēra acis un sāniski manījās laukā no šaurās, viltīgās spraugas. Ari tagad viesistabā, izmetusi no rokām slotiņu, viņa stā­vēja aizdomājusies un cauri rakstainajiem aizkariem skatījās kaut kur tālumā, pelēkajās, mākoņainajās de­besīs.

— Vitja, Vitja, — Jeļena sacīja, šūpodama matu vai­nagu, kas atgādināja nospodrinātu karalienes kroni te­ātri, — kad uz tevi paskatās, tu liecies spēcīgs puisis, — ko tad vakar biji tik vārgs? Sēdies, dzer tēju, varbūt tas palīdzēs.

— Bet tu, Ļenočka, šodien patiesi izskaties lieliska. Un kā tev piestāv šie rīta svārki, zvēru pie sava goda, — Mišlajevskis glaimīgi teica, mezdams īsus, žiglus ska­tienus bufetes spožajās dzīlēs, — Karūsa, paskaties, kas par rīta svārkiem. Pavisam zaļi. Nudien, cik tu esi jauka.

— Jeļena Vasiļjevria ir ļoti skaista, — nopietni un neliekuļoti atbildēja Karūsa.

— Tā ir pelēkzila krāsa, — Jeļena izlaboja, — tu, Vitjeņka, saki skaidri — kas tev uz sirds?

— Redzi, Ļena, gaišumiņ, man pēc vakardienas gadī­juma var sākties migrēna, bet, mocīdamies ar migrēnu, cilvēks nekāds karotājs nav …

— Labi, bufetē ir.

— Gluži pareizi… Vienu glāzīti… Tas līdz labāk nekā visādi piramidoni.

Sāpīgi saviebies, Mišlajevskis vienu pēc otras iztuk­šoja divas glāzes degvīna un uzkoda apžuvušu vakar­dienas gurķi. Tad viņš pavēstīja, ka jūtoties kā no jauna piedzimis, un izteica vēlēšanos dzert tēju ar citronu.