Mihails Bulgakovs - Baltā gvarde

Aizmugurē, Turbinam aiz labā pleca, no Karūsas lū­pām izlauzās kāda ska#a. «2ēl šķirties no Karūsas un Vitjas,» Turbins nodomāja, «bet pie velna šo sociālo divizionu.»

Vienā mirklī pulkveža sejā atkal parādījās acis, un tajās pazibēja kāda dzirkstele un spožums. Viņš pašāva augšup roku, it kā gribēdams Turbinam laipni aizspiest muti, un teica:

— Tas ir bēdīgi. Hm … gaužām bēdīgi… Revolū­cijas iekarojumi un tā tālāk… Man dots rīkojums no augšas: izvairīties no monarhistisku elementu komplek­tēšanas, jo iedzīvotāji… redzat, nepieciešama saval­dība. Bez tam hetmanis, ar kuru esam tieši un ciešām saitēm saistīti, kā jums zināms … bēdīgi… bēdīgi…

Pulkveža balss šai brīdī ne vien nepauda nekādu no­žēlu, bet, gluži otrādi, skanēja pavisam priecīgi — acu izteiksme bija pilnīgā pretrunā ar viņa vārdiem.

«Ahā-ā?» Turbins daudznozīmīgi nodomāja. «Es esmu nelga … bet šis pulkvedis ir gudrs. Cik var spriest pēc fizionomijas, laikam karjerists, bet tas nekas.»

— Nemaz nezinu, ko darīt… jo pašreizējā mo­mentā, — pulkvedis īpaši uzsvēra vārdu «pašreizējā», — tātad pašreizējā momentā, es saku, mūsu tiešais uzdevums ir aizsargāt Pilsētu un hetmani no Petļuras bandām un, iespējams, no boļševikiem. Bet pēc tam, pēc tam jau redzēsim … Atļaujiet jautāt, kur jūs, dakter, kalpojāt līdz šim?

— Tūkstoš deviņsimt piecpadsmitajā gadā, kad beidzu universitāti kā eksterns, sāku strādāt venerolo- ģiskajā klīnikā, pēc tam par jaunāko ārstu Belgradas huzāru pulkā, tad par ordinatoru smagajā apvienotajā hospitālī. Pašlaik esmu demobilizēts un nodarbojos ar privāto praksi.

— Junkur! — pulkvedis uzsauca. — Palūdziet pie manis vecāko virsnieku!

Kāda galva pazuda iedobē, un tūliņ pulkveža priekšā nostājās jauns virsnieks, melnīgsnējs, kustīgs un uzstā­jīgs. Galvā tam bija apaļa jērādas cepure ar aveņkrāsas virsu, ko krusteniski šķērsoja trese, mugurā garš, pe­lēks, cieši apjozts šinelis ā la Mišlajevskis, pie sāniem revolveris. Apspūrušie zeltītie uzpleči liecināja, ka viņš ir štābkapteinis.

— Kaptein Studzinski, — pulkvedis uzrunāja virs­nieku, — esiet tik laipns un nosūtiet uz virspavēlnieka štābu ziņojumu par to, ka nekavējoties pie manis tiek pārcelts poručiks … ē …

— Mišlajevskis, — pielikdams roku pie cepures, at­saucās Mišlajevskis.

— … Mišlajevskis no otrās družlnas atbilstoši spe­cialitātei. Un ari ziņojumu, ka ārsts … ē?

— Turbins …

— Turbins man absolūti nepieciešams kā diviziona ārsts. Lūdzam viņu nekavējoties norīkot.

— Klausos, pulkveža kungs, — lietodams nepareizus uzsvarus, atbildēja virsnieks un pielika roku pie cepu­res. «Polis,» Turbins nodomāja.

— Jūs, poručik, varat družīnā neatgriezties (tas tika teikts Mišlajevskim). Poručiks pārņems ceturto vadu (virsniekam).

— Klausos, pulkveža kungs.

— Klausos, pulkveža kungs.

— Bet jūs, dakter, no šī brīža skaitāties dienestā. Uz­aicinu jūs šodien pēc stundas ierasties Aleksandra ģimnāzijas laukumā.

— Klausos, pulkveža kungs.

- — Ārstam nekavējoties izsniegt formas tērpu.

— Klausos. r

— Klausos, klausos! — iedobē ducināja basiņš.

— Jūs klausāties? Nē. Es saku: nē… Nē, es saku, — kāds auroja aiz šķērssienas.

Dzi-inn … Ti… Ti-ū — iedobē tinkšķināja putniņš.

— Vai jūs klausāties? ….

*

— «Brīvās Ziņas»! «Brīvās Ziņas»! Jauna dienas avīze «Brīvās Ziņas»! — klaigāja avīžpuika, pāri cepurei uz­sējis mātes lakatu. — Petļuras dezorganizācija. Melno karapulku ierašanās Odesā. «Brīvās Ziņas»!

Stundas laikā Turbins bija paguvis iegriezties mājās. Turbina mazaijā kabinetā, kas atradās līdzās viesista­bai, no tumšās rakstāmgalda atvilktnes parādījās sudra­boti uzpleči. Kabineta stiklotās durvis uz balkonu se­dza balti aizkari, uz rakstāmgalda grāmatas un tintnīca, uz plauktiem zāļu pudeles un instrumenti, pie sienas ku­šete, pārklāta ar tīru palagu. Trūcīgi un pašauri, toties mājīgi.

— Ļenočka, ja es šodien kaut kāda iemesla dēļ aiz­kavējos un ja atnāk kāds slimnieks, pasaki — ārsts nepieņem. Pastāvīgu slimnieku nav… Žiglāk, bērniņ!

Jeļena, atliekusi formas blūzes apkakli, steigšus šuva klāt uzplečus … Otru pāri uzpleču zaļā aizsargkrāsā ar melnu svītru viņa piediedza šinelim.

Pēc dažām minūtēm Turbins izskrēja pa ārdurvīm un paskatījās uz balto plāksnīti:

Ārsts A. V. Turbins.

Veneriskās slimības un sifiliss.

Pieņem no 4-iem līdz 6-iem. Pielīmēja labojumu «No 5-iem līdz 7-iem» un skriešus devās augšup pa Alekseja nogāzi.

— «Brīvās Ziņas»!

Turbins apstājās, nopirka no avīžu pārdevēja laikrak­stu un ejot atšķīra to:

Bezpartejisks demokrātisks laikraksts. Iznāk katru dienu 1918. gada 13. decembrī

Jautājumi, kas skar ārējo tirdzniecību, īpaši tirdznie­cību ar Vāciju, liek mums …

— Atvainojiet — bet kur tad? … Rokas salst.

Kā ziņo mūsu korespondents, Odesā notiek pārrunas par melnā koloniālā karaspēka divu divīziju izkāpšanu krastā. Konsuls Enno nepieļauj domu, ka Petļura…

— Ak tu, sasodītais puika!

Pārbēdzēji, kas vakar ieradās mūsu pavēlniecības štābā Volinskas Postenī, ziņo ja par nemitīgi augošo dez- organizāciju Petļuras bandās. Korosteņas tuvumā kava- lērijas pulks aizvakar atklājis uguni uz Sečas strēlnieku pulku. Petļuras bandās vērojama stipra tiekšanās pēc miera. Acīm redzot, Petļuras avantūra tuvojas kraham. Pēc tā paša pārbēdzēja ziņojuma, pulkvedis Bolbotuns sadumpojies pret Petļuru un ar savu pulku un 4 liel­gabaliem devies nezināmā virzienā. Bolbotuns noska­ņots pieslieties hetmanim.

Zemnieki ienīst Petju.ru rekvizīciju dēļ. Mobilizācija, ko viņš izsludinājis sādžās, negūst nekādus panākumus. Zemnieki masveidīgi izvairās no tās, slēpdamies mežos.

— Pieņemsim … ak, nolādētais sals … Piedodiet.

— Tētiņ, ko jūs te grūstāt cilvēkus? Avīzi vajag la­sīt mājās …

— Piedodiet…

Mēs vienmēr esam apgalvojuši, ka Petļuras avan­tūra …

— Skat, kur nelietis! Ak šitie nelieši ..,

Kam krūtīs goda vīra sirds,

Tas steidz, kur brīvprātīgo šķēpi mirdz…

— Ivan Ivanovič, ko jūs šodien tādā nelāga omā?

— Sieva petļuro. Jau no paša rīta dumpojas kā Bol­botuns …

No šīs asprātības Turbinam pat pārvērtās seja, viņš nikni saņurcīja avīzi un nosvieda uz ietves. Tad ieklau­sījās.

Bu-um! — dunēja lielgabali. Va-ai — kaut kur ārpus pilsētas no zemes dziļumiem lauzās atbalss.

— Kas tie par ērmiem?

Turbins strauji pagriezās, pacēla saburzīto avīzi, iz­līdzināja to un pirmajā lappusē vēlreiz uzmanīgi izla­sīja:

Irpeņas-rajonā mūsu izlūku sadursmes ar atsevišķām Petļuras bandītu grupām.

Serebrjanskas virzienā mierīgi.

Sarkanajā Traktierī bez pārmaiņām.

Bojarkas virzienā hetmaņa serdjuku pulks pārdrošā uzbrukumā izklīdināja ap pusotra tūkstoša cilvēku lielu bandu. Gūstā saņemti 2 cilvēki.

Du … du … du … Bu … bu … bu … — kaut kur dienvidrietumos ducināja pelēkais, ziemīgais apvārsnis. Piepeši Turbins pavēra muti un nobālēja. Automātiski iegumzīja avīzi kabatā. No bulvāra pa Vladimira ielu

gausi virzījās melns pūlis. Tieši pa ielas vidu nāca dau­dzi cilvēki melnos mēteļos … Pa ietvēm sāka šaudīties sievas. Valsts vartas jātnieks, gluži kā barvedis, jāja pa priekšu. Lielais zirgs grozīja ausis, šķielēja, gāja iesāņus. Jātnieka ģīmī bija lasāms apjukums. Retumis viņš kaut ko uzsauca, izskata pēc pavicināja pletni, bet viņa uzsaucienos neviens neklausījās. Pūļa priekšējās rindās pavīdēja garīdznieku bārdas un zeltītie tērpi, sa­šūpojās baznīcas karogs. No visām pusēm šurp joza puišeļi.