Mihails Bulgakovs - Baltā gvarde

… bij taču kaujas kā arvienu?!

— Kas modināt var… — skandināja Pavlovskis.

Kas modināt var citiem cieņu, — dārdēja basi.

Un, minot Borodinas dienu t Ikviens vēl drosmi rod!

Žilbinošais Aleksandrs traucās debesīs, un norautais pārsegs, kas bija viņu slēpis veselu gadu, gulēja grīstē pie zirga pakaviem.

— Vai neesat redzējuši imperatoru Aleksandru Svē­tīto? Solī, solī! Iens. Iens. Kreiso! Kreiso! — auroja Miš­lajevskis, un gājiens virzījās augšup, kāpnēm dunot kā zem Aleksandra kājnieku smagajiem soļiem. Garām Na­poleona uzvarētājam divizions ar kreiso plecu pa priekšu iesoļoja milzum plašajā aktu zālē ar divrindu logiem un, dziesmu aprāvis, durkļiem salīgojoties, no­stājās blīvās rindās. Zālē valdīja mijkrēšļa palsā gaisma, un milzīgās cieši nosegtās pēdējo caru ģīmetnes rēgo­jās starp logiem kā stingi, bālgani plankumi.

Studzinskis pagāja sāņus un ieskatījās rokas pulk­stenī. Šai mirklī ieskrēja junkurs un viņam kaut ko pa­čukstēja.

— Diviziona komandieris, — tuvākie saklausīja.

Studzinskis pamāja ar roku virsniekiem. Tie sāka

skraidīt starp rindām, tās nolīdzinādami. Studzinskis iz­gāja gaitenī sagaidīt komandieri.

Piešiem šķindot, pulkvedis Mališevs nāca pa kāpnēm augšā uz zāli, griezdams galvu atpakaļ un blenzdams uz Aleksandru. Pie kreisā sāna pulkvedim kuļājās līks kau­kāziešu zobens ar tumšsarkanu pušķi. Pulkvedim galvā bija bieza, melna samta cepure, mugurā garš šinelis ar milzīgu šķēlumu mugurpusē. Viņa seja izskatījās rūpju pilna.-Studzinskis steigšus piegāja pulkvedim klāt, ap­stājās, pielika roku pie cepures.

Mališevs viņam noprasīja:

— Apģērbti?

— Tieši tā. Visas pavēles izpildītas.

— Nu, kā liekas?

— Kausies! Taču pieredzes nekādas. Uz simt divdes­mit junkuriem astoņdesmit studentu, kas neprot turēt rokās šauteni.

Mališeva seja apmācās. Viņš brītiņu klusēja.

— Kāda laime, ka pagadījušies labi virsnieki, — Stu­dzinskis turpināja, — īpaši tas jaunais, Mišlajevskis. Kaut kā galā tiksim.

— Tā. Nu, godātais, tagad uzklausiet: kad būšu pa­beidzis apskati, papūlieties divizionu, izņemot virsnie­kus un sešdesmit cilvēku lielu sardzi no labākajiem un pieredzējušākiem junkuriem, kurus jūs atstāsiet pie lielgabaliem, noliktavā un ēkas apsargāšanai, atlaist uz mājām ar nosacījumu, ka rīt pulksten septiņos no rīta visam divizionam pilnā sastāvā jābūt šeit.

Studzinskis aiz brīnumiem kļuva gluži mēms, viņš gaužām nepieklājīgā kārtā platām acīm blenza pulkveža kungā. Mute pavērās.

— Pulkveža kungs … — aiz uztraukuma Studzinskim visi uzsvari salēca uz priekšpēdējās zilbes, — atļaujiet ziņot. Tas nav iespējams. Vienīgais līdzeklis, kā cik ne­cik saglabāt diviziona kaujas spēju, ir paturēt to pa nakti šeit.

Pulkveža kungs pēkšņi un ātri apliecināja kādu jaunu īpašību — lielisku prasmi dusmoties. Viņa kakls un vaigi kļuva tumšsarkani un acis uzliesmoja.

— Kaptein, — pulkvedis griezīgā balsī teica, — likšu

jums sarakstā atzīmēt algu nevis kā vecākajam virsnie­kam, bet kā lektoram, kas lasa lekcijas divizionu ko­mandieriem, un man tas būs nepatīkami, jo es cerēju jūsu personā iemantot sev tieši pieredzējušu vecāko virsnieku, nevis civilistu profesoru. Nu, godātais, tātad: lekcijas man nav vajadzīgas! Palū-ūgšu man padomus nedot! Klausīties, iegaumēt! Kad iegaumēts — izpildīt!

Un abi blenza viens otrā.

Pa Studzinska vaigiem un kaklu izplūda vara sarka­nums, un viņa lūpas nodrebēja. Balsij dīvaini kaklā ķe­roties, viņš izdabūja:

— Klausos, pulkveža kungs.

— Jā gan, godātais, klausieties! Atlaist uz mājām.- Pavēlēt izgulēties un atlaist bez ieročiem, bet rīt pulk­sten septiņos lai būtu klāt. Atlaist, un iegaumējiet — pa mazām grupām, nevis veseliem vadiem, turklāt bez uzplečiem, lai ar savu spožumu nepiesaistītu visādu slaistu uzmanību.

Studzinska acīs pavīdēja izpratnes stars un aizvaino­jums apdzisa.

— Klausos, pulkveža kungs.

Te pulkveža kungs piepeši pārvērtās.

— Aleksandr Broņislavovič, es jūs jau sen pazīstu kā pieredzējušu un brašu virsnieku. Bet jūs taču arī pa­zīstat mani? Tātad cerams, jūs nejūtaties aizvainots? Aizvainojumiem šādā brīdī nav vietas. Es izteicos asi — jel aizmirstiet to, jūs jau arī…

Studzinskis tumši pietvīka.

— Tieši tā, pulkveža kungs, esmu vainīgs.

— Nu, lieliski. Nevilcināsimies, lai viņus neatvēsi­nātu. Tātad viss jāatliek uz rītdienu. Rīt viss būs skaid­rāks. Katram gadījumam pateikšu jau iepriekš: par liel­gabaliem nav ko domāt, lieciet vērā — zirgu nebūs un šāviņu arī ne. Tātad rīt no rīta šaušana ar šautenēm, šaušana un vēlreiz šaušana. Panāciet to, lai divizions rīt ap pusdienas laiku šautu kā godalgots pulks. Un visiem pieredzējušiem junkuriem — granātas. Skaidrs?

Studzinska sejā iegūla drūmas ēnas. Viņš sasprindzis klausījās.

— Pulkveža kungs, atļausiet jautāt?

—- Zinu, godātais, ko jūs gribat jautāt. Varat to nedarīt. Es jums pateikšu pats — stāvoklis draņķīgs. Mēdz būt arī ļaunāk, bet reti. Tagad skaidrs?

— Tieši tā!

— Nu, tad redzat, godātais, — Mališevs jūtami klu­sināja balsi, — skaidrs, ka man negribas pavadīt šai ak­mens maisā aizdomīgu nakti un, kas zina, pazudināt divsimt puišus, no kuriem simt divdesmit pat neprot šaut.

Studzinskis klusēja.

— Tātad viss skaidrs. Bet par citu vakarā. Pagūsim visu. Ejiet pie diviziona!

Un abi iegāja zālē.

— Mier-r-r-r-ā! Virsnieku kungi! — nokliedza Stu­dzinskis.

— Esiet sveiki, artilēristi!

Studzinskis Mališevam aiz muguras kā noraizējies re­žisors pasita roku uz augšu, un pelēkā dzelkšņainā siena norēca tā, ka logu rūtis nodrebēja.

— Esss … ssvei… pulkv … kungs …

Mališevs pārlaida rindām jautru skatienu, atņēma roku no cepures naga un sāka runāt:

— Vareni.. . Artilēristi! Nerunāšu gari un plaši, t.o es neprotu, jo mītiņos uzstājies neesmu, bet teikšu īsi. Mēs sitīsim Petļuru, šo suņa dēlu, un, esiet bez bažām, sasitīsim arī. Jūsu vidū ir vladimirovieši, konstantino- vieši, aleksejevieši, viņi vēl nekad nav apkaunojuši savu skolu karogus. Bet daudzi no jums ir šīs slavenās ģimnāzijas audzēkņi. Skolas vecās sienas raugās uz jums. Un es ceru, ka jūsu dēļ jāsarkst nebūs. Mortīru diviziona artilēristi! Aizstāvēsim diženo Pilsētu brīdī, kad to apdraud bandīts. Ja mēs šim jaukajam preziden­tam uzbliezīsim ar sešcollīgajiem, gan viņš tad pielaidīs bikses, kaut viņš sapūtu, maitasgabals tāds!

Ha … a-a … Ha-a … — atbildēja durkļu biežņa, kuru nomāca pulkveža kunga bravūrīgie izteicieni.

— Esiet centīgi, artilēristi!

Studzinskis atkal, kā režisors aizkulisēs, satrūcies sa- vīcināja roku, un atkal cilvēku pūlis ar savu rēcienu, ko atkārtoja pērkonīga atbalss, lika pār sevi nobirt pu­tekļu plēnēm:

— Prie … Prrie … Cens … Rrrrrrr!

*

Pēc desmit minūtēm aktu zālē kā Borodinas laukā simtiem šauteņu bija saslietas statņos. Putekļainā, dur­kļiem apaugušā parketa līdzenuma abos galos izauga tumši sargkareivju stāvi. Kaut kur tālu lejā klaudzēja un dunēja saskaņā ar pavēli steigšus izklīstošo jauniz­cepto artilēristu soļi. Gaiteņos kāds smagi un trokšņaini soļoja apkaltos zābakos un skanēja virsnieku sau­cieni — Studzinskis pats izvietoja sargposteņus. Tad piepeši gaiteņos iedziedājās taure. Tās saraustītajās, pie­smakušajās skaņās, kas izklīda pa visu ģimnāzijas ēku, draudīgums šķita aizlauzts un skaidri varēja saklausīt bažas un izlikšanos. Gaitenī virs kāpņu šahtas, ko ieskāva divi kāpņu loki, vezdami uz vestibilu, vaigus piepūtis, stāvēja junkurs. No nespodrās vara taures no­karājās apbružātas Jura lentas. Mišlajevskis, plati iepletis kājas, stāvēja taurētājam pretī, mācīdams un pārbaudīdams viņu.