Mihails Bulgakovs - Baltā gvarde

Ak vai, ak vai! Toreiz bija saule, troksnis un kņada. Un Maksims toreiz nebija tāds kā tagad — baltu galvu, vārgs un izkāmējis. Maksima galvu sedza melni zābak- sukas sari, starp kuriem varēja manīt tikai vienu otru sirmu pavedienu, roku vietā viņam bija dzelzs knaibles un kaklā pakārta medaļa ekipāžas riteņa lielumā… Ak, riteni, riteni! Tu arvien ripoji no sādžas «B», izda­rīdams N. apgriezienu, un nu esi atripojis šai akmenī- gajā tukšumā. Ak kungs, kāds aukstums! Tagad jāsargā … Bet kas gan? Tukšums? Soļu atbalss? … Var­būt tu, tu, Aleksandr, ar Borodinas pulkiem izglābsi šo bojā ejai lemto celtni? Atdzīvojies, noved savus pulkus no audekla! Tie spētu uzveikt Petļuru.

Kājas pašas no sevis nesa Turbinu pa kāpnēm lejup. «Maksim!» viņam gribējās uzsaukt, tad viņš pagausi- nāja soli un apstājās pavisam. Turbins iedomājās Mak- simu lejā, pagraba dzīvoklītī, kur mitinājās sargi. Viņš droši vien drebinās pie krāsns, ir visu aizmirsis, varbūt sāks vēl raudāt. Bet te jau tāpat skumju līdz kak­lam. Jāuzspļauj tam visam. Laiks mest pie malas sen­timentalitāti. Mēs esam tajā noslīcinājuši visu savu dzīvi. Pietiek.

Un tomēr, atlaidis feldšerus, Turbins atradās tukšā, krēslainā klasē. Kā ogļu melni plankumi pie sienām rē­gojās tāfeles. Un rindās stāvēja soli. Viņš nenocietās, atlieca virsu un apsēdās. Cik grūti, neērti, šauri! Cik tuvu melnā tāfele! Jā, varu apzvērēt, varu apzvērēt, ka šī ir tā pati vai blakus klase, jo, rau, no loga paveras pa­zīstamais skats uz pilsētu. Lūk, melnais mirušais univer- ~ sitātes milzenis. Bulvāra šautra vienās baltās ugunīs, māju četrstūri, tumsas bezdibeņi, sienas, debess velve…

Bet logos īstena aina no operas «Ziemsvētku nakts», sniegs un uguntiņas, tās dreb un mirguļo… «Man gribētos zināt, kāpēc pie Svjatošinas šauj.» Un mier­mīlīgi, un tālu prom apslāpēti — kā vatē — būkšķina lielgabali, bu-ūc, bu-ūc …

— Diezgan.

Turbins nolieca sola virsu, izgāja gaitenī un gar sargposteņiem, cauri vestibilam devās laukā. Pie parā­des ieejas atradās ložmetējs. Gājēju uz ielas bija maz, un lielām pārslām sniga.

*

Pulkveža kungs pavadīja raižpilnu nakti. Viņš veica daudzus reisus starp ģimnāziju un pāris soļu attālo Anžū kundzes veikalu. Ap pusnakti mašīna darbojās labi un pilnā sparā. Ģimnāzijā, klusi šņākdami, iesārtu gaismu izstaroja kvēllukturi apaļos kupolos. Zālē bija kļuvis krietni siltāks, jo tai piebūvēto bibliotēkas telpu veclai­cīgajās krāsnīs visu vakaru un nakti rūca liesmas,

Mišlajevska-vadībā junkuri iekūra baltās krāsnis ar laikrakstiem «Otečestvennije zapiski» un 1863. gada gājuma «Bibliotēku lasīšanai» un pēc tam, cirvjuš klau­dzinādami, augu nakti dedzināja vecus solus. Studzinskis un Mišlajevskis, izdzēruši divas glāzes spirta (pulkveža kungs bija solījumu izpildījis un pagādājis to pie­tiekamā daudzumā, lai būtu silti, proti — pusspaiņa), pārmaiņus gulēja pa divām stundām līdzās junkuriem, paklājuši šineļus pie krāsnīm, un pār viņu sejām šau­dījās tumšsārts liesmu atspīdums un ēnas. Tad viņi at­kal cēlās augšā, visu nakti staigāja no posteņa uz pos­teni, pārbaudīdami sardzi. Un Karūsa ar junkuriem lož­metējniekiem dežurēja pie izejām uz dārzu. Un, ik stundu mainīdamies, četri junkuri garos aitādas kažokos stāvēja pie resnstobra mortīrām.

Anžū kundzes veikalā krāsns bija nokaitusi, caurules tinkšķēja un svelpa kā trakas, pie durvīm postenī stā­vēja junkurs, nenolaizdams acu no motocikla uz ielas, un pieci junkuri, paklājuši šineļus, veikalā gulēja kā nosisti. Ap vieniem naktī pulkveža kungs galīgi apme­tās pie Anžū kundzes, žāvājās, tomēr gulēt negāja un nepārtraukti runāja ar kādu pa telefonu. Pulksten divos

naktī rūkdams piebrauca motocikls, un no tā nokāpa kāda militāra persona pelēkā šineli.

— Ielaist! Viņš nāk pie manis.

Cilvēks pasniedza pulkvedim prāvu, palagā ievīstītu saini,'kas bija krusteniski pārsiets ar auklu. Pulkveža kungs saini pats noglabāja mazā kambarītī veikala pie­būvē un durvis aizslēdza ar piekaramo atslēgu. Cilvēks pelēkajā šinelī ar motociklu aizšāvās atpakaļ, bet pulk­veža kungs uzkāpa galerijā un tur, paklājis šineli, pali­cis zem galvas lupatu kaudzi un pavēlējis dežurantam viņu pamodināt tieši pulksten pusseptiņos, apgūlās un aizmiga.

Vēlā naktī ogļmelna tumsa nogūlās pār terasēm pa­saules jaukākajā vietā — Vladimira kalnā. Ķieģeļiem bruģētos celiņus un alejas klāja irdena, neizmērojami dziļa neskarta sniega kārta.

Neviena dzīva dvēsele visā pilsētā ziemu nespēra te kāju un netraucēja daudzstāvīgo masīvu. Kurš gan ies uz Kalnu naktī un vēl tādos laikos? Tur gluži vienkārši ir baismīgi! Pat drosmīgs cilvēks tur neies. Un tur jau arī nav ko darīt. Apgaismota viena vienīga vieta: uz neglīta, smaga postamenta jau simts gadus stāv melns čugunā liets Vladimirs, un rokā viņam stāvus pacelts trīs asis garš krusts. Ik vakarus, tiklīdz kraujas, nogāzes un terases sāk tīties krēslā, krusts iedegas un mirdz visu nakti. Un tas redzams tālu, redzams verstis četr­desmit no Pilsētas, melnajās tālēs, kas stiepjas līdz Mas­kavai. Bet tuvumā krusts dod maz gaišuma. Skardama zaļi melnos postamenta sānus, krīt bāla elektriskā gaisma, izrauj no tumsas balustrādi un gabaliņu režģa, kas iežogo vidējo terasi. Vairāk neko. Bet tur tālāk, tā­lāk! .. . Melna tumsa. Koki tumsā, dīvaini kā lustras muslīna pārvalkos, stāv ar sniega cepurēm galvās, un visapkārt kupenas līdz kaklam. Baismīgi.

Nu, skaidrs, ka neviens cilvēks.te nespers kāju. Pat visdrosmīgākais ne. Galvenais — nav taču nekādas va­jadzības. Pavisam citādi ir Pilsētā. Nemierīga nakts, sva­rīga kara laika nakts. Kā kreļļu virknes deg laternas.

Vācieši guļ, bet tikai ar vienu aci. Vistumšākajā šķērs- ieliņā piepeši uzzibsnī gaišzils staru kūlis.

— Halt!

Skrip… Skrap… pa ielas vidu slāj bandinieki ar mazgājamām bļodām galvās. Melni ausu sildītāji… Skrip… Šautenes nevis plecā, bet uz rokas. Ar vācie­šiem jokus dzīt nevar, pagaidām … Lai nu kā, vācieši jāņem nopietni. Tie atgādina mēslu vaboles.

— Dokumentus!

— Halt!

Staru kūlis no lukturīša. Ehei! …

Un, lūk, smagnēja, melna, lakota automašīna, priekšā četras ugunis. Tā nav parasta mašīna, jo aiz spožā vāģa vieglā riksī auļo konvojs — astoņi jātnieki. Bet vācie­šiem tas vienalga. Arī mašīnai viņi uzkliedz:

— Halt!

— Uz kurieni? Kas? Kāpēc?

— Komandieris, ka Valērijas ģenerālis Belorukovs.

Nu, tas, protams, ir kaut kas cits. Tādā gadījumā —

lūdzu. Iekšā aiz mašīnas stikliem rēgojas bāla, ūsaina seja. Blāvs spožums uz ģenerāļa šineļa pleciem. Un vācu mazgājamās bļodas militāri sveicina. Tiesa gan, sirds dziļumos viņiem gluži vienalga, vai tas ir komandieris Belorukovs vai Petļura, vai zulusu vadonis šajā draņķī­gajā zemē. Bet šā vai tā … Ar zulusiem dzīvojot, kā zu- lusam jākauc. Mazgājamās bļodas sveicina. Starptau­tiska pieklājība, kā mēdz sacīt.

*

Svarīga nakts, kara laika nakts. No Anžū kundzes lo­giem krīt gaismas stari. Tajos dāmu Cepures un korse­tes, un bikses, un Sevastopoles lielgabali. Un junkurs staigā šurp un turp kā pulksteņa vēzēklis, salst, ar dur­kli zīmē cara monogrammu. Un tur, Aleksandra ģimnā­zijā, lampas lej gaismu kā ballē. Mišlajevskis pietie­kamā daudzumā iestiprinājies ar degvīnu, staigā un staigā, šad tad paskatās uz Aleksandru Svētīto, pablenž uz kasti ar slēdžiem. Ģimnāzijā noskaņojums diezgan jautrs un cienīgs. Šā vai tā — sargposteņos astoņi lož­metēji un junkuri; tie vis nav nekādi studenti!,.. Tie vai zināt, kausies. Mišlajevskim acis kā trusim — sar­kanas. Jau kura nakts, bet miega maz, dzerts daudz, un nemiera atlikām. Nu, Pilsētā ar nemieru pagaidām viegli tikt galā. Ja tu esi godīgs cilvēks, staigā, lūdzu. Zi­nāms, reizes piecas tevi apturēs. Taču, ja tev klāt doku­menti, lūdzu, staigā vesels. Brīnums gan, ka tu nakti vazājies apkārt, bet ej vien …