Mihails Bulgakovs - Baltā gvarde

— Pavēlu virsnieku kungiem un mortīru diviziona artilēristiem vērīgi uzklausīt, ko es teikšu! Pagājušajā naktī mūsu stāvoklī, armijas stāvoklī un, es teiktu, Uk­rainas valsts stāvoklī notikušas krasas un negaidītas pārmaiņas. Sakarā ar to es jums paziņoju, ka divizions tiek izformets! Uzaicinu katru no jums noņemt visas zī- motnes un, pievācot mantnīcā visu, ko vēlaties un ko varat aiznest sev līdzi, izklīst pa mājām, palikt tur, ne­kādā veidā nepiesaistīt sev uzmanību un gaidīt no manis jaunu uzaicinājumu.

Viņš brītiņu klusēja, ar to it kā vēl vairāk likdams izjust mēmo klusumu, kas valdīja zālē. Pat lukturi bija pārstājuši sīkt. Visu artilēristu un virsnieku skatieni bija pievērsti vienam punktam zālē, proti, pulkveža kunga apcirptajām ūsām.

Viņš ierunājās atkal:

— Manu uzaicinājumu jūs saņemsiet nekavējoties, tiklīdz stāvoklī būs notikušas jel kādas pārmaiņas. To­mēr man jāsaka jums, ka uz pārmaiņām maz cerību … Pašlaik es vēl pats nezinu, kā notikumi ievirzīsies, taču domāju, ka labākais … ē … (pulkvedis piepeši izklie­dza nākamo vārdu) labākais, ko yar cerēt katrs no jums, ir — nokļūt Donā. Tātad: pavēlu visam divizionam, iz­ņemot virsnieku kungus un tos junkurus, kuri šonakt stāvēja sardzē, nekavējoties izklīst!

— Ko?! Kā?! Ā, ā, ā! — nošalca pār visu kareivju pūli, un durkļi tajā dīvaini noplaka. Sāka ņirbēt apju­kušas sejas, un šķita, ka šur. tur rindās pazib viens otrs priecīgs acu pāris …

No virsnieku pulciņa nošķīrās štābkapteinis Studzin­skis zilgani bālu seju, šķielējošām acīm, paspēra dažus soļus uz pulkveža Mališeva pusi, tad atskatījās uz virs­niekiem. Mišlajevskis neskatījās uz štābkapteini, bet vēl arvien uz pulkveža Mališeva ūsām, turklāt viņam bija tāda sejas izteiksme, it kā viņš grasītos pēc sava paraduma izlamāties visneķītrākajos vārdos. Karūsa bija nejēdzīgi iespriedis rokas sānos un blisināja acis. Bet savrup stāvošā jaunu praporščiku pūlītī piepeši nošalca nepiedienīgais un dumpīgais vārds «ares­tēt!» …

— Ko tas nozīmē? Kāpēc? — kaut kur junkuru ierindā ieducinājās jauns bass.

— Arestēt! …

«— Nodevība!

Piepeši Studzinskis pacēla iedvesmas pilnu skatienu uz spožo kupolu pie griestiem, spēji pašķielēja uz re­volvera maksti un uzsauca:

— Hei, pirmais vads!

Pirmā rinda malā ielūza, no tās nošķīrās pelēki stāvi, radās dīvains ņudzeklis.

— Pulkveža kungs! — galīgi aizsmakušā balsī teica Studzinskis. — Jūs esat arestēts.

— Arestēt viņu! — pēkšņi histēriski spalgā balsī iebrēcās viens no praporščikiem un virzījās uz pulk­veža pusi.

— Pagaidiet, kungi! — uzsauca Karūsa, kas visu ap­tvēra gausi, bet pamatīgi.

Mišlajevskis veikli izlēca no virsnieku pulciņa, sa­grāba ekspansīvo praporščiku aiz šineļa piedurknes un atrāva atpakaļ.

— Laidiet mani, poručika kungs! — lūpām nikni no­raustoties, iekliedzās praporščiks.

— Klusāk! : — ārkārtīgi pašpārliecināta atskanēja pulkveža kunga balss. Tiesa gan, lūpas viņam raustījās gluži tāpat kā praporščikam un sejā iedegās sarkani plankumi, taču acīs pulkvedim bija vairāk pārliecības nekā visiem virsniekiem kopā. Un visi aprima.

— Klusāk! — pulkvedis atkārtoja. — Pavēlu jums nostāties savās vietās un uzklausīt!

Iestājās klusums, un Mišlajevska skatiens spēji sa­springa. Izskatījās, ka viņam jau ataususi kāda doma un viņš gaida no pulkveža kunga svarīgas un vēl intere­santākas ziņas nekā tās, ko Mališevs jau bija pavēstījis.

— Jā, jā, — pulkvedis, vaigam noraustoties, iesāka,

— jā, jā … Es gan būtu bijis gudrs, dodamies kaujā ar tādu sastāvu, kādu dievs kungs man sūtījis. Gaužām gudrs! Bet tas, kas piedodams brīvprātīgam studentam, jaunam junkuram vai ļaunākajā gadījumā vēl prapor­ščikam, nekādā ziņā nav piedodams jums, štābkapteiņa kungs!

To teikdams, pulkvedis ieurbās Studzinskī ar nere­dzēti asu skatienu. Pulkveža kunga acis raidīja Studzin- skim neviltotu dusmu zibšņus. Atkal iestājās klusums.

— Nu, tad redzat, godātie, — pulkvedis turpināja.

— Savu mūžu neesmu uzstājies mītiņos, bet šoreiz, acīm redzot, būšu spiests to darīt. Lai notiek, noturēsim mī­tiņu! Nu, redzat: tiesa gan, mēģinājums arestēt savu komandieri apliecina, ka esat krietni patrioti, bet tas pierāda arī to, ka jūs e… kā lai to pasaka? … esat nepieredzējuši virsnieki. īsi un aši: man nav laika, un ticiet man, — pulkvedis biedinoši un daudznozīmīgi uz­svēra, — arī jums tā nav. Sakiet: ko jūs vēlaties aiz­sargāt?

Klusums.

— Ko jūs vēlaties aizsargāt, es jautāju, — pulkvedis draudīgi atkārtoja.

Mišlajevskis ar milzīgu, dzīvu ziņkāri skatienā pa­spēra soli uz priekšu, pielika roku pie cepures un teica:

— Mūsu pienākums ir aizstāvēt hetmani, pulkveža kungs.

— Hetmani? — pulkvedis pārjautāja. — Lieliski, go­dātais! Divizions, mierā! — viņš piepeši norēca tā, ka vienība neviļus nodrebēja. — Uzklausīt! Apkaunojoši pamezdams mūs visus likteņa varā, hetmanis šorīt ap pulksten četriem aizbēdzis! Aizbēdzis kā pēdīgais ne­lietis un gļēvulis! Šorīt, stundu vēlāk par hetmani, tur­pat, kur viņš, proti, uz vāciešu vilcienu, aizbēdzis arī mūsu armijas virspavēlnieks kavalērijas ģenerālis Be­lorukovs. Vēlākais, pēc dažām stundām mēs būsim acu­liecinieki katastrofai, kad līdzīgi jums piekrāptie un avantūrā ievilktie cilvēki tiks apsisti kā suņi. Klau­sieties: Petļuram pilsētas pieejās ir vairāk nekā simt­tūkstoš vīru liela armija, un rīt… ko gan es saku, ne­vis rīt, bet šodien, — pulkvedis norādīja ar roku uz logu, kur jumols pār pilsētu jau metās zils, — izkliedē­tās, sakausētās nelaimīgo virsnieku un junkuru vienī­bas, ko pametuši nelieši un tie divi neģēļi, kurus vaja­dzētu pakārt, sastapsies ar lieliski apbruņotajiem un skaitliski divdesmit reizes lielākajiem Petļuras spē­kiem .. . Paklausieties, mani bērni! — pēkšņi aiztrūk­stošā balsī izsaucās pulkvedis Mališevs, kas pēc gadiem nekādā gadījumā nevarēja būt saviem padotajiem tēvs, bet tikai vecākāis brālis. — Paklausieties! Es, kadru virsnieks, kas izkarojis karu ar vāciešiem, kā to var ap­liecināt štābkapteinis Studzinskis, uzņemos atbildību par visu! .. . Par visu! … es jūs brīdinu. Es jūs sūtu mājās! Vai saprotat? — viņš sauca.

— Jā … ā … ā, — atbildēja pūlis, un durkļi salīgo­jās. Un tad otrajā rindā kāds junkurs skaļi un kram­pjaini iešņukstējās.

Štābkapteinis Studzinskis par lielu pārsteigumu vi­sam divizionam un droši vien arī pats sev ar dīvainu, virsniekam nepiederīgu kustību piegrūda cimdotās ro­kas pie acīm un sāka raudāt, turklāt diviziona saraksts nokrita uz grīdas.

Tad viņam līdzi sāka raudāt daudzi junkuri, rindas tūliņ sajuka, Un Radamesa Mišlajevska balss, pārklieg­dama vaimanu jūkli, nokomandēja taurētājam:

— Junkur Pavlovski! Beigu signālu!

*

— Pulkveža kungs, vai atļaujat aizdedzināt ģimnāzi­jas ēku? — gaiši vērdamies pulkvedī, jautāja Mišlajev­skis.

— Neatļauju, — Mališevs viņam laipni un mierīgi atteica.

— Pulkveža kungs, — Mišlajevskis sirsnīgi atsāka, — Petļuras rokās nonāks mantu glabātava, lielgabali un galvenais, — viņš norādīja ar roku uz durvīm, kur vestibilā virs kāpnēm rēgojās Aleksandra galva.

— Nonāks gan, — laipni apstiprināja pulkvedis.