Mihails Bulgakovs - Baltā gvarde

— Nelieciet tik cieši… Tagad tā, tā. Izpūtiet viņu, izpūtiet! Nav ilgi kustināta, večiņa. Un tagad trauk­smi.

«Ta-ta-tam-ta-tam,» taurētājs pūta, modinādams žurkās šausmas un grūtsirdību.

Zālē ar divrindu logiem strauji ielauzās krēsla. Lī­dzās laukam, kurā rēgojās saslietās šautenes, bija pa­likuši Mališevs un Turbins. Mališevs pievērsa Turbi­nam dīvainu, drūmu skatienu, bet tūliņ savilka seju laipnā smaidā.

— Nu, godātais dakter, kā veicas jums? Sanitārā daļa kārtībā?

— Tieši tā, pulkveža kungs.

— Jūs, dakter, varat doties mājās. Atlaidiet arī feld­šerus. Un pasakiet tā: lai feldšeri ierodas rīt pulksten septiņos, reizē ar pārējiem … Bet jūs … (Mališevs pa­domāja un piemiedza acis.) Jūs es palūgšu ierasties rīt pulksten divos dienā. Līdz tam esat brīvs. (Mališevs atkal pārdomāja.) Un tad vēl, godātais: uzplečus pagai­dām varat nenēsāt. (Pulkvedis sastomījās.) Mūsu plānos neietilpst piesaistīt sev īpašu uzmanību. Vārdu sakot, lūdzu, rīt pulksten divos esiet šeit.

— Klausos, pulkveža kungs.

Turbins pamīņājās uz vietas. Mališevs izņēma etviju un piedāvāja viņam papirosu. Turbins savukārt uzrāva sērkociņu. Iedegās divas sarkanas zvaigznītes, un tūliņ kļuva redzams, ka ir jau krietni satumsis. Mališevs ba­žīgi paskatījās uz augšu, kur neskaidri balsnīja lokspul- džu kupoli, un izgāja gaitenī.

— Poručik Mišlajevski. Lūdzami, panāciet šurp! Re­dzat: es jums visā pilnībā uzticu ēkas elektrisko apgais­mojumu. Parūpējieties, lai visdrīzākajā laikā būtu gaisma. Esiet tik laipns, iepazīstieties ar apgaismojumu tā, lai jūs kurā katrā acumirklī to varētu visur ne vien ieslēgt, bet arī izslēgt. Un par apgaismojumu visā pil­nībā atbildat jūs.

Mišlajevskis pielika roku pie cepures un strauji pa­griezās. Taurētājs nopīkstējās un apklusa. Mišlajevskis, piešus šķindinādams — dip, dip, dip —, noskrēja pa pa­rādes kāpnēm kā vēja nests. Pēc mirkļa kaut kur lejā varēja dzirdēt Mišlajevski neganti dauzāmies ar dūrēm un izkliedzam rīkojumus. Un tiem par atbildi pie gal­venās ieejas, kurp veda plašs vestibils ar divējām kāp­nēm, iedegās gaisma, mezdama vāju atblāzmu uz Alek­sandra portretu, Mališevs labpatikā pat pavēra muti un teica Turbinam:

— Nē, pie joda … Tas tikai ir virsnieks! Vai redzē­jāt?

Bet kāpņu lejas galā paradījas kads sīks stāvs un lē­nām steberēja uz augšu. Kad tas nokļuva līdz pirmajam laukumiņam, Mališevs un Turbins, pārliekušies pār margām, varēja to saskatīt. Cilvēciņam bija slimas kā­jas, kas šļūca katra uz savu pusi, un baltā galva trīcēja. Cilvēciņam mugurā bija plati divrindu svārki ar sud­raba pogām un koši zaļām cilpām. Drebošajās rokās rēgojās milzīga slēdzene. Mišlajevskis nāca nopakaļus un paretam uzsauca:

— Žiglāk, žiglāk, vecais! Ko velcies kā uts pa stīgu?

— Jūsu… jūsu… — vecais čamstināja un lēnām šļūca uz priekšu.

No tumsas kāpņu laukumiņā iznira Karūsa, vēl otrs, gara auguma virsnieks/ tad divi junkuri un beidzot ložmetēja garais snuķis. Cilvēciņš šausmās parāvās sā­ņus, liecās, liecās un līdz zemei paklanījās ložmetējam.

— Jūsu augstlabdzimtība, — viņš murmināja.

Augšā cilvēciņš, pustumsā taustīdamies, drebošām ro­kām atvēra iegarenu kasti pie sienas, un tajā pavīdēja

balts plankums. Večuks kaut kur iebāza roku, noknauk- šķināja slēdzi, un vienā mirklī vestibila augšējo lauku­miņu, ieeju aktu zālē un gaiteni pārplūdināja gaisma.

Tumsa sarāvās čokurā un nobēga koridora galos. Miš- lejevskis aši pakampa slēdzeni un, iebāzis roku kastē, sāka niekoties, knaukšķinādams melnos slēdžus. Gaisma, tik žilbinoša, ka brīžiem likās pat iesārta, te iedegās, te dzisa. Lampu kupoli zālē iemirdzējās un nodzisa. Pie­peši iedegās divi apaļi kupoli gaiteņa galos, un tumsa, apmetuši kūleni, pazuda pavisam.

— Kā tur ir? Ei! — Mišlajevskis sauca.

— Nodzisa, — lejā no vestibila aizas atsaucās balsis.

— Ir! Deg! — apakšā kliedza.

Izniekojies, cik tīk, Mišlajevskis beidzot iededza gaismu zālē, gaitenī, reflektoru virs Aleksandra, aizslē­dza kasti un slēdzeni iebāza kabatā.

— Ej, vecais, un liecies uz auss, — viņš nomierinoši teica, — viss labākajā kārtībā.

Večuks vainīgi sāka mirkšķināt pusaklās acis:

— Bet kā tad ar slēdzenīti? Slēdzenīte … jūsu augst- labdzimtība … Kā tad ar to? Vai tad tā paliks pie jums?

— Slēdzenīte paliks pie manis. Tieši tā.

Vecais trīcēdams vēl brītiņu pastāvēja, tad sāka lēni kāpt lejā.

— JUnkur!

Drukns sārtvaidzis junkurs noklaudzināja šautenes laidi un palika pie kastes nekustīgi stāvam.

— Bez ierunām pie kastes pielaist diviziona koman­dieri, vecāko virsnieku un mani. Un nevienu citu. Va­jadzības gadījumā, ja viens no trim minētajiem virsnie­kiem pavēlēs, kasti uzlauzt, taču piesardzīgi, lai nekādā gadījumā nesabojātu sadales dēļus.

— Klausos, poručika kungs.

Mišlajevskis pievirzījās līdzās Turbinam un pačuk­stēja:

— Tas bija Maksims … redzēji?

— Ak dievs… redzēju, redzēju, — čukstus atteica Turbins.

Diviziona komandieris stāvēja pie aktu zāles durvīm, un viņa zobena sudraba apkalumi laistījās tūkstoš ugu­nīs. Viņš paaicināja Mišlajevski pie sevis un teica:

— Vai zināt, poručik, es priecājos, ka jūs atnācāt uz mūsu divizionu. Brašulis.

— Prieks censties, pulkveža kungs.

— Tagad vēl nodrošiniet apkuri te, zālē, lai junkuri pārmaiņus var sasildīties, pārējo, es nokārtošu pats. Pa­rūpēšos par ēdienu un sagādāšu sīvo nelielā, bet pietie­kamā daudzumā, lai būtu silti.

Mišlajevskis apburoši uzsmaidīja pulkveža kungam un cienīgi noklepojās:

— Khm … khm …

Turbins vairs neklausījās. Pārliecies pār margām, viņš nolūkojās pakaļ cilvēciņam ar balto galvu, kāmēr tas lejā pazuda. Turbinu pārņēma viegla grūtsirdība. Stāvot turpat pie saltajām margām, viņa acu priekšā sāka slīdēt pārsteidzoši spilgtas atmiņu ainas.

… Pa šo pašu gaiteni veļas sajūsmas pārņemts dažāda vecuma ģimnāzistu pūlis. Gājiena priekš­galā soļo plecīgais Maksims, vecākais pedelis, raušus raudams sev līdzi divus melnos uzvalkos ģērbtus puišeļus.

— Jauki, jauki, jauki, jauki, — viņš murmināja, — lai tad nu inspektora kungs sakarā ar kura­tora kunga ierašanos patīksminās par Turbina un Mišlajevska kungiem. Tas viņam sagādās prieku. Tas viņam sagādās ārkārtīgi lielu prieku!

Jādomā, ka Maksima pēdējos vārdos slēpās vis­dzēlīgākā ironija. Vienīgi cilvēkam ar galīgi sa­maitātu gaumi Turbina un Mišlajevska kungu iz­skats varēja sagādāt prieku, turklāt vēl līksmajā kuratora ierašanās brīdī.

Mišlajevska kungam, kuru Maksims bija sagrā­bis ar kreiso roku, bija šķērsām pāršķelta augšlūpa un kreisā piedurkne karājās pāris diegos. Tur­bina kungam, ko Maksims vilka ar labo roku, ne­bija jostas un visas pogas izrautas ne vien blūzei, bet arī priekšā bikšu šķēlumam, tā ka Turbina kunga miesas daļas un veļas gabali pavisam nejē­dzīgā kārtā bija pieejami svešiem skatieniem.

— Atlaidiet mūs, Maksim, mīļais, labiņais, — Turbins un Mišlajevskis lūdzās, te viens, te otrs

pievērsdami Maksimam savas asinīm nošķiestās sejas un dziestošos skatienus.

— Urā! Stiep viņu prom, Maksi Taisnprātī­gais! — aizmugurē klaigāja satrauktie ģimnāzisti. Kur tas rakstīts, ka otrklasniekus var kropļot, kā patīkas!