Mihails Bulgakovs - Baltā gvarde

Bet kurš gan ies uz Kalnu? Tīrās muļķības. Un tad vēl tur augšā tāds vējš… izbrāžas cauri kupenu piedzīta­jām alejām, kaukdams kā pats nelabais. Ja nu kāds arī būtu aizvilcies uz Kalnu, tad varbūt tikai gluži atstumts radījums, kurš pie visām pasaules varām cilvēku vidū jūtas kā vilks suņu barā. īstens nožēlojamais kā Igo ro­mānā. Tāds, kas pilsētā'nemaz nedrīkstētu rādīties, bet, ja viņš to dara, tad vienīgi, uzņemoties risku un bries­mas. Izdosies izlavīties starp patruļām — tava laime, neizdosies — vaino pats sevi^ Ja nu tāds cilvēks arī no­kļūtu Kalnā, tad viņš pelnījis vispatiesāko un dziļāko līdzjūtību.

Turp neviens pat suni nedzīs. Vējš taču ledaini salts. Pastāvēsi tādā minūtes piecas un lūgšus lūgsies istabā, bet…

— Ja nu stundas piecas? Ek … Ek… sasalsim ragā!…

Galvenais, uz Augšpilsētu garām panorāmas lauku­mam un ūdenstornim izkļūt nevar, redzat, tur Mihaila šķērsielā klostera ēkā atrodas kņaza Belorukova štābs. Un katru mīļu brīdi tur šaudās gan mašīnas ar konvoju, gan mašīnas ar ložmetējiem, gan …

— Virsnieku slaka, kaut viņi pūdami nesapūtu!

Patruļas, patruļas, patruļas.

Bet nokļūt pa terasēm Lejaspilsētā Podolā nav nemaz ko gudrot, jo Aleksandra ielā, kas liecas gar Kalna pie- kāji, pirmkārt, virknēm vien deg laternas un, otrkārt, tur ir vācieši — kaut viņus nelabais! — patruļa pēc pat­ruļas. Varbūt vienīgi uz rīta pusi? Bet līdz rītam mēs būsim nosaluši. Hū-u… ledains vējš izbrāžas pa ale­jām, un tā vien šķiet, kupenās pie režģa murd cilvēku balsis.

— Nosalsim, Strupdeguni!

— Pacieties, Bezdievi, pacieties! Patruļas līdz rītam pastaigās un noliksies uz auss. īzspruksim uz Pauguru, pie Sičihas sasildīsimies.

Tumsa pie režģa sakustas, un liekas, trīs melnas ēnas kļaujas pie margām, izstiepjas, skatās lejā, kur gluži kā uz delnas redzama Aleksandra iela. Pašlaik tā ir klusa, pašlaik tā ir tukša, bet piepeši uzzibsnī divi zil­gani staru kūļi — garām aizšaujas vācu mašīnas vai arī parādās ķiveru plāceņi, un no tām krīt īsas, asas ēnas … Un viss redzams kā uz delnas …

Kalnā sakustas viena ēna — un griezīga vilka balss piesmakusi sēc:

— Ek… Bezdievi… Riskēsim! Ejam! Kas zina, pa­laimēsies …

Kalnā ir nejauki.

*

Un, vai zināt, arī pilī nav labi. Pilī valda dīvaina, naktij gaužām nepiederīga kņada. Cauri zālei, kurā stāv lempīgi apzeltīti krēsli, pa vizošo parketu kā pele pār­skrien vecs sulainis ar vaigu bārdu. Kādā attālā telpā drebelīgi noskan elektriskais zvans, nošķind pieši. Gu­ļamistabas spoguļi blāvos, kroņiem rotātos ietvaros rāda dīvainu, nedabisku ainu. Spoguļu priekšā nemierīgi šau­dās kārns, iesirms vīrs ar apcirptām ūsiņām gludi skū­tajā, bālganajā lapsas sejā, ģērbies greznā čerkeskā ar vītām sudraba auklām. Ap viņu rosās trīs vācu un divi krievu virsnieki. Viens ģērbies čerkeskā, tāpat kā vīrs, kas atrodas centrā, otram mugurā frencis un kājās jāt­nieku bikses, kas apliecina savu piederību pie kavaler- gardes, tomēr frenci grezno ķīļveidīgie hetmaņa uzpleči. Virsnieki palīdzēja cilvēkam ar lapsas seju pārģērbties. Tika novilkta čerkeskā, platās bikses, lakādas zābaki, Vīrs tika ieģērbts vācu majora uniformā un kļuva līdzīgs simtiem citu majoru. Tad atvērās durvis, pašķī­rās pils smagās, putekļainās portjeras un ienāca vēl kāds cilvēks vācu kara ārsta mundierī. Viņš ienesa ve­selu kaudzi pakešu, atvēra tās un, veikli rīkodamies, cieši nosaitēja jaundzimušā vācu majora galvu, tā ka redzama palika vienīgi kūmiņa labā acs un plānās lū­pas, kas mazliet atsedza zobus ar zelta un platīna kronī­šiem.

Nepieklājīgā nakts kņada pilī turpinājās vēl kādu laiku. No guļamistabas iznāca vācietis un dažiem virs­niekiem, kas slaistījās zālē ar lempīgajiem krēsliem un blakus zālē, savā valodā pavēstīja, ka majors fon Šrats, izlādēdams revolveri, neviļus ievainojis sevi kaklā un nekavējoties nogādājams vācu hospitālī. Kaut kur zva­nīja telefons, kaut kur citur tinkšķēja putniņš — tiū! Tad, iebraukusi pa spraišļotajiem, ar griezumiem rotā­tajiem vārtiem pie pils sānu ieejas, bez trokšņa apstā­jās vācu automašīna ar sarkano krustu, un noslēpu­maino. majoru fon Šratu, marlē ietīņātu un līdz ausīm šineli ievīstītu, iznesa uz nestuvēm un iebīdīja pa sani­tārās mašīnas atvērto lūku. Mašīna aizripoja, pagrie­zienā pie vārtiem vienu reizi dobji ierēkdamās.

Tomēr kņada un nemiers pilī turpinājās līdz pašam rītam, gan portretu zālēs, gan apzeltītajās zālēs dega ugunis, bieži strinkšķēja telefoni, un sulaiņu sejas šķita kļūstam nekaunīgas, un viņu acīs sāka sprēgāt jautras dzirkstelītes …

Pils pirmajā stāvā, mazā, šaurā istabiņā, pie telefona sēdēja cilvēks artilērijas pulkveža uniformā. Viņš uz­manīgi pievēra durvis, kas veda mazajā, izbalsinātajā aparātu telpā, kur nekas neatgādināja pili, un tikai tad nocēla klausuli. Pulkvedis palūdza vienmēr modro tele­fona centrāles jaunkundzi savienot viņu ar 212. numuru. Savienojumu dabūjis, viņš stingri un bažīgi sarauca uz­acis, pateica mērci un intīmi un paklusi iejautājās:

— Vai mortīru diviziona štābs?

*

Ak vai, ak vai! Pulkvedim Mališevam neizdevās no­gulēt līdz pusseptiņiem, kā viņš bija cerējis. Pulksten četros naktī putniņš Anžū kundzes veikalā sāka tink­šķēt neparasti uzstājīgi, un dežurējošais junkurs bija spiests pulkveža kungu pamodināt. Pulkveža kungs pa­modās apbrīnojami ātri un tai pašā mirklī visu skaidri apjēdza, it kā nemaz nebūtu gulējis. Un viņš neizrādīja junkuram ne mazāko īgnumu iztraucētā miega dēļ. Tū­liņ pēc pulksten četriem pulkvedis kaut kur aizdrāzās ar motociklu, bet, kad viņš ap pieciem atgriezās Anžū kundzes veikalā, tad, drūmu kara domu mākts, sarauca uzacis tikpat bažīgi un stingri kā tas pulkvedis pilī, kurš no aparātu telpas izsauca mortīru divizionu.

*

Pulksten septiņos Borodinas laukā, ko apgaismoja iesārtie kupoli, pirmsausmas saltumā drebinādamās, balsu dūkoņai un murdoņai skanot, bija izstiepusies tā pati cilvēku virkne, kas pa kāpnēm devās pretī Alek­sandra ģīmetnei. Štābkapteinis Studzinskis stāvēja no­maļus virsnieku pulciņa vidū un klusēja. Dīvaini, viņa acīs paslepeni atspoguļojās tādas pašas bažas, kādas kopš pulksten četriem pauda pulkveža Mališeva acis. Tomēr ikviens, kas būtu redzējis pulkvedi un štābkap- teini šai liktenīgajā naktī, tūliņ nekļūdīgi noteiktu at­šķirību: Studzinska acīs nemieru modināja priekšno­jauta, Mališeva acīs — apziņa, ka stāvoklis pilnīgi skaidrs, saprotams un visai bēdīgs. Studzinskim aiz ši­neļa aproces rēgojās garš diviziona artilēristu saraksts. Viņš tikko bija izdarījis pārbaudi un pārliecinājies, ka divdesmit cilvēku trūkst. Tādēļ saraksts glabāja štāb- kapteiņa nervozo pirkstu kustību pēdas: tas bija sagum­zīts.

Izdzisušajā zālē vijās dūmu strūkliņas — virsnieku pulciņā vairāki smēķēja.

Tieši pulksten septiņos ierindas priekšā nostājās pulk­vedis Mališevs, un, tāpat kā iepriekšējā dienā zālē, vi­ņam nodārdēja apsveikuma sauciens. Tāpat kā vakar, pulkveža kungs bija apjozis sudraba zobenu, bet nezin kāpēc sudraba apkalumos tūkstoš uguņu vairs nelaistī­jās. Pulkvedim pie labā sāna makstī snauda revolveris, un maksts, domājams, aiz izklaidības, kas pulkvedim Mališevam parasti nepiemita, nebija aizpogāta.

Kreiso — cimdoto roku uzlicis uz zobena roktura, bet labo bez cimda maigi noguldījis uz revolvera maksts, pulkvedis uzrunāja divizionu, sacīdams šādus vārdus: