Mihails Bulgakovs - Baltā gvarde

— Bet kā tad, pulkveža kungs? …

Mališevs pagriezās pret Mišlajevski un, vērīgi ska­tīdamies viņā, teica:

— Poručika kungs, pēc dažām stundām Petļuras rokās nonāks simtiem cilvēku dzīvību, un vienīgais, ko nožē­loju, ir tas, ka es ne ar savu, ne jūsu dzīvību, kas, pro­tams, vēl dārgāka, nespēju novērst viņu bojā eju. Par portretiem, lielgabaliem un šautenēm lūdzu ar mani vai­rāk nerunāt.

— Pulkveža kungs, — Mališeva priekšā nostājies, ierunājās Studzinskis, — savā un to virsnieku vārdā, kurus es pamudināju uz nejēdzīgo izlēcienu, lūdzu jūs pieņemt mūsu atvainošanos.

— Pieņemu, — pulkvedis laipni atbildēja.

Kad rīta migla pār Pilsētu sāka izklīst, struppurnu mortīras pie Aleksandra laukuma stāvēja bez aizslē- giem, šautenes un ložmetēji, izjaukti un salauzti, gulēja izmētāti bēniņu apslēptākajos kaktos. Sniegā, bedrēs un pagraba nostūros bija izgāztas patronu kaudzes, un lampu kupoli zālē un gaiteņos vairs neizstaroja gaismu. Balto dēli ar slēdžiem Mišlajevska vadībā junkuri sa­lauza ar durkļiem.

* *

Logos raudzījās zila debess. Un zilganajā gaismā kāpņu laukumiņā bija palikuši divi, kas aizgāja pēdē­jie, — Mišlajevskis un Karūsa.

— Vai komandieris Alekseju brīdinājis? — Mišla­jevskis norūpējies iejautājās Karūsam.

— Protams, brīdinājis, tu taču redzi, ka viņš neat­nāca, — Karūsa atteica.

— Dienu pie Turbiniem iegriezties nepagūsim?

— Nu, nē, dienu nevarēsim, vajadzēs norakt… šo to. Brauksim uz mājām!

Logos gaisma šķita zila, bet pagalmā jau bālgana, un, pamazām gaisdama, kāpa augšup migla.

Jā, bija redzama migla. Dzelstīgs sals, apsnigušu zaru ķetnas, mēness neapspīdēts, tumšs, vēlāk rīta krēslā vi­zošs sniegs, tālumā Pilsētas zilie, spožām zvaigznēm no­sētie baznīcu kupoli un stāvas kraujas virsotnē Vladi­mira krusts, kas mirdz pāri pilsētai, līdz sāk aust gaismā, kura nāk pāri Dņeprai no Maskavas puses.

Pret rītu krusts apdzisa … Apdzisa arī ugunis virs zemes. Taču diena ausa negribīgi, solījās būt pelēcīga, ar biezu mākoņu segu ne visai augstu pār Ukrainu.

Pulkvedis Kozirs-Leško pamodās piecpadsmit verstis no Pilsētas pašā rītausmā, kad Popeluhas sādžas mājiņā pa nespodro lodziņīT ielauzās vārga, blāva gaismiņa. Pa­mostoties Kozirs izdzirda vārdu:

— Dispozīcija.

Sākumā pulkvedim likās, ka ir to redzējis ļoti jaukā sapnī, un viņš pat gribēja ar roku atbīdīt šo salto vārdu. Taču vārds uzblīda, iespraucās istabā reizē ar pretī­gajām sarkanajām pūtēm klāto raitnieka seju un sabur­zīto aploksni. No somas, kurā atradās vizla un tīkls, Ko­zirs pie lodziņa izvilka karti, sameklēja tajā Borhunu sādžu, pēc Borhuniem atrada Belijgaju, ar nagu novilka pār ceļu sazarojumu, ap kuru kā mušas lipa krūmāju punktiņi, un tad nokļuva līdz lielajam melnajam plan­kumam — Pilsētai. Sarkanpūtainās sejas īpašnieks oda pēc mahorkas, viņš uzskatīja, ka drīkst smēķēt ari Ko- zira klātbūtnē un karam tas nemaz nenāks par ļaunu, istabā oda arī pēc stipras otrās šķiras tabakas, ko smē­ķēja Kozirs pats.

Koziram tūliņ vajadzēja sākt karot. Tas pulkvedi da­rīja mundru, viņš plati nožāvājās un sāka šķindināt greznās zirglietas, pārmezdams siksnas pār pleciem. Šo­nakt viņš bija gulējis ar visu šineli, pat piešus nenoņē­mis. Saimniece sāka rosīties ap piena podu. Kozirs ne­kad nedzēra pienu un nedarīja to arī tagad. Nez no ku­rienes izlīda bērni. Un viens no tiem, pats mazākais, šļūca pa solu ar gluži kailu dibenu, lūkodams piekļūt Kozira mauzerim. Taču viņš to nedabūja, jo Kozirs mauzeri aizbāza aiz jostas.

Visu mūžu līdz 1914. gadam Kozirs bija sādžas skolo­tājs. Četrpadsmitajā gadā viņš aizgāja karā, nonāca dragūnu pulkā un 1917. gadā tika iecelts par virsnieku. Bet astoņpadsmitā gada četrpadsmitā decembra rīt­ausma sastapa Koziru pie lodziņa jau kā Petļuras armi­jas pulkvedi, un, kā viņš par tādu kļuvis, nevarētu pa­teikt neviens visā pasaulē (un vismazāk pats Kozirs). Bet tas notika tādēļ, ka viņa — Kozira aicinājums bija karš, kamēr skolotāja darbs tikai ilgi neatklāta, liela kļūda. Tā tomēr mūsu dzīvē visbiežāk notiek. Savus divdesmit gadus cilvēks ar kaut ko nodarbojas, piemē­ram, lasa lekcijas par romiešu tiesībām, bet divdesmit pirmajā gadā piepeši izrādās, ka romiešu tiesības vi­ņam neder, ka šis cilvēks tās pat neizprot, viņam tās nepatīk un īstenībā viņš ir lielisks dārzkopis un aizrau­tīgi mīl puķes. Domājams, ka tā notiek mūsu nepilnī­gās sociālās iekārtas dēļ, kuras apstākļos neskaitāmi cilvēki savu īsto vietu atrod tikai uz mūža beigām. Ko­zirs to atrada četrdesmit piecu gadu vecumā. Līdz tam viņš bija slikts, nežēlīgs un garlaicīgs skolotājs.

— Nu, sakiet puišiem, lai vīkšas laukā no mājām un sēžas zirgos, — Kozirs teica un savilka gurkstošo jostu ciešāk ap vidu.

Popeluhas sādžā kūpēja balto mājiņu skursteņi, un pulkveža Kozira ap četrsimt vīru lielā vienība atstāja sādžu. Pār jātnieku rindām cēlās mahorkas dūmi, un Kozira milzīgais, bērais ērzelis nemierīgi dīžājās. Čīk­stēja vezumnieku ragavas, izstiepušās veselu pusversti aiz pulka. Pulks šūpojās seglos, un tūlīt aiz Popeluhas jātnieku kolonnas priekšgalā koka kātā sāka plīvot div­krāsains karogs — puse gaišzila, puse dzeltena.

Tēju Kozirs necieta, un no rītiem vislielāko baudu viņam sagādāja malks degvīna. Viņam garšoja cara laika degvīns. Četrus gadus tas nebija dabūjams, bet hetmaņa laikā parādījās visā Ukrainā. Degvīns no pe­lēkās blašķes ieplūda Kozira dzīslās kā jautra liesma.

No blašķēm, kas bija paņemtas vēl Belaja Cerkovas noliktavā, degvīns izplūda arī pa jātnieku rindām, un, līdzko tas bija noticis, kolonnas priekšgalā ieskanējās itāliešu trīsrindu harmonikas un iedziedājās falsets:

Tur aiz birzes, birzes, Birztaliņas zaļās„ ..

Bet kolonnas piektajā rindā laida vaļā basi:

Jauna meita zemi ara Melnu vērsi arklā … Melnu vērsi… zemi ara, Nemācēja skubināt. Tad salīga kazaciņu Vijolīti čīgāt.

— Fiū… klak! Klak, tak, tak! … — jātnieks pie ka­roga līksmi kā lakstīgala iesvilpās un noklakšķināja ar mēli. Salīgojās pīķi, un kratījās smailās cepures — melnas kā sērauts — ar pozamentu un zārku pušķiem. Tūkstošiem dzelzs pakavu mīdīts, gurkstēja sniegs. Ieskanējās līksmas torbana skaņas.

— Pareizi! Možu prātu, puiši, — Kozirs atzinīgi uz­sauca. Un pāri Ukrainas sniegotajiem laukiem aizvi­jās skanīga dziesma.

Viņi pajāja garām Belijgajai, miglas aizkars pašķīrās, un visi ceļi kļuva melni, sakustējās un sāka čirkstēt. Ceļu krustojumā pie Belijgajas kolonna palaida sev priekšā ap pusotra tūkstoša vīru lielu kājnieku vienību. Priekšējās rindās soļoja puiši, ģērbušies vienādos zi­los županos no labas vācu vadmalas, sejas tiēm bija šaurākas, paši kustīgāki, šautenes riesa braši — tie bija galicieši. Toties pēdējās rindās kājnieki soļoja, ģērbu­šies garos slimnīcas halātos, kas sniedzās līdz papēžiem, un apjozušies ar dzeltenām jēlmītas ādas siksnām. Un visiem galvās, virs papahām uzmauktas, līgoja vācu plakanās bruņucepures. Apkalti zābaki mīdīja sniegu.

Baltie ceļi uz Pilsētu kļuva melni no šī spēka.

— Slava! — garām soļojošie kājnieki uzsauca dzel- tenzilajam karogam.

«Slava!» atbalsoja Belijgajas birztalas.