Mihails Bulgakovs - Baltā gvarde

Galaņba paliecās lejup no segliem. Feldmanam seja pietvīka tumša, skatiens sāka šaudīties. Acīs ņirbēja haidamaku zaļie trešu pušķi.

— Es, pan, esmu mierīgs iedzīvotājs. Sievai dzemdī­bas. Eju pēc vecmātes!

— Pēc vecmātes? Ko tad tu slamsties gar sienām? Ko? Ž-žīdelis? …

— Es, kungs …

Nagaika aizlocījās kā čūska pār kotika apkakli un kaklu. Neganti nosāpēja. Feldmans iebrēcās. Seja nu vairs nebija tumša, bet balta, un starp haidamaku puš- šiem pavīdēja sievas vaibsti.

— Apliecību! ,

Feldmans izvilka kabatas portfeli ar dokumentiem, atvēra to, izņēma pirmo papīra lapiņu un pēkšņi sāka drebēt, tikai tagad atcerējies … Ak dievs, ak dievs! Ko viņš bija izdarījis? Ko jūs, Jakov Grigorjevič, esat izvilcis? Bet vai gan var atminēties tādus sīkumus, stei­dzoties laukā no mājas, kad no sievas guļamistabas at­skanējis pirmais vaids? Ai, nabaga Feldmans! Galaņba vienā mirklī sagTāba dokumentu. Tā bija gluži plāna lapiņa ar zīmogu, bet tajā slēpās Feldmana nāves sprie­dums.

Šīs apliecības uzrādītājam Jakovam Grigorjevičam Feldmana kungam atļauts Pilsētā brīvi iebraukt un iz­braukt tās garnizona bruņoto daļu apgādes organizēša­nai, kā arī staigāt pa pilsētu pēc pulksten divpadsmi­tiem naktī.

Apgādes priekšnieks ģenerālmajors lllarionovs.

Adjutants — poručiks Leščinskis.

Feldmans piegādāja ģenerālim Kartuzovam taukus un vazelīnu — lielgabalu eļļošanai.

Dievs, liec notikt brīnumam!

— Sotņika kungs, tas nav īstais dokuments! … At­ļaujiet …

— Nē, īstais gan, — velnišķīgi nosmīnējis, teica Ga­laņba, — nemaz nebēdā, paši protam lasīt, gan saburto­sim.

Dievs! Liec notikt brīnumam! Vienpadsmittūkstoš karbovancu . .. Ņemiet visu. Tikai atstājiet dzīvu! At­stāj! Šma-izraēl!

Neatstāja.

Labi vēl, ka Feldmans mira vieglā nāvē. Sotņikam Ga- laņbam nebija laika. Tādēļ viņš tīri vienkārši zvēla ar zobenu Feldmanam pa galvu.

9

Zaudējis septiņus.kritušus kazakus un deviņus ievai­notus, kā arī septiņus zirgus, pulkvedis Bolbotuns no­gāja pusversti no Pečerskas laukuma līdz Renikova ielai un tur atkal apstājās. Te junkuru ķēdei, kas kāpās atpakaļ, pienāca papildspēki. Tos pavadīja viena bru­ņu mašīna. Atrāpojis pa Maskavas ielu, neveiklais, pe­lēkais bruņurupucis ar tornīšiem uz muguras raidīja uz Pečersku trīs šāvienu zalves, kurām kā komētas aste se­koja sausu lapu čaboņai līdzīgs troksnis (trīs collas). Bolbotuna vienība acumirklī nolēca no zirgiem, uzraugi aizveda zirgus sānieliņā, Bolbotuna pulks nogūlās ķēdēs, mazliet atvirzīdamies atpakaļ uz Pečerskas lau­kumu, un sākās gurdena divkauja. Bruņurupucis aiz­sprostoja Maskavas ielu un paretam norībināja. No Su- vorova ielas gala, atsaukdamās uz rībieniem, sprēgāja skrajas zalves. Tur sniegā gulēja ķēde, ko Bolbotuna uguns bija atsviedusi atpakaļ no Pečerskas laukuma, un ari tās papildspēki, kuri radās tā:

— Tr-r-r-r-r-r-r-r-r-r-r-r …

— Vai pirmā družīna?

— Jā, klausos.

— Nekavējoties sūtiet uz Pečersku divas virsnieku rotas!

— Klausos .. . Trrrrr … Pī. .. Pī… Pī… Pī…

Un Pečerskā ieradās: četrpadsmit virsnieku, trīs jun­kuri, viens students, viens kadets un viens miniatūru teātra aktieris.

*

Ak vai! Ar vienu retu ķēdi, protams, ir par maz. Pat tad, ja to atbalsta viens bruņurupucis. Tādiem bruņuru­pučiem vajadzēja ierasties veseliem četriem. Un var droši apgalvot — ja tie ierastos, pulkvedim Bolbotunam būtu jādodas prom no Pečerskas. Taču tie neieradās.

Tas notika tādēļ, ka hetmaņa bruņu divizionā, kurā bija četras lieliskas mašīnas, par komandieri otrajai ma­šīnai kļuva slavenais praporščiks Mihails Semjonovičs Špoļanskis, kurš 1917. gada maijā pats saņēma Alek­sandra Fjodoroviča Kerenska pasniegto Jura krustu.

Mihails Semjonovičs bija melnmatains, ar gludi skūtu seju un samtainu vaigu bārdu, ārkārtīgi līdzīgs Jevgeņi­jam Oņeginam. Pēc ierašanās no Sanktpēterburgas Mi­hails Semjonovičs tūdaļ kļuva pazīstams visā ^Pilsētā. Viņš ieguva slavu kā lielisks savu dzejoļu «Saturna pi­lieni» lasītājs klubā «Pīšļi» un arī kā teicams dzejnieku organizētājs un pilsētas poētu ordeņa «Magnēta Trio- lets» priekšsēdētājs. Bez tam Mihails Semjonovičs bija nepārspējams orators, bez tam viņš prata vadīt gan ar­mijas, gan civilās mašīnas, bez tam uzturēja operas baletdejotāju Musju Fordu un vēl-kādu dāmu, kuras vārdu Mihails Semjonovičs, būdams džentlmenis, nevie­nam neizpauda, viņam bija ļoti daudz naudas, un viņš to bagātīgi aizdeva «Magnēta Trioleta» biedriem; viņš dzēra baltvīnu, spēlēja kārtis,nopirka gleznu «Venēcietes pelde», naktīs dzīvoja Kreščatikā, no rītiem kafejnīcā «Bilbokē»,dienu — savā mājīgajā numurā labākajā viesnīcā «Kontinental», pa vakariem — «Pīšļos»,rītam austot, rakstīja zinātnisku apcerējumu «Intui­tīvais Gogoļa darbos».

Hetmaņa Pilsēta aizgāja bojā stundas trīs agrāk, nekā būtu vajadzējis, tieši tādēļ, ka 1918. gada otrā decembra vakarā Mihails Semjonovičs «Pīšļos» paziņoja Stepano- vam, Šeijeram, Sloniham un Čeremsinam («Magnēta Trioleta» vadītājiem) sekojošo:

— Visi ir nelieši. Tiklab hetmanis, kā Petļura. Tikai Petļura piedevām vēl ir arī grautiņu rīkotājs. Tomēr tas nav pats galvenais. Man kļuvis garlaicīgi, jo sen neesmu metis bumbas.

Kad «Pīšļos» beidzās vakariņas, par kurām maksāja Špoļanskis, viņu, Mihailu Semjonoviču, ģērbušos dārgā kažokā ar bebrādas apkakli un ar cilindru galvā, pava­dīja viss «Magnēta Triolets» un vēl piektais — kāds sadzēries puisis kazādas mēteli. Par šo cilvēku Špoļan­skis zināja visai nedaudz: pirmkārt, to, ka viņš slimo ar sifilisu, otrkārt, to, ka viņš uzrakstījis dievu zaimojo­šus dzejoļus, ko Mihails Semjonovičs, kuram bija plaši literāri sakari, iedabūja kādā no Maskavas krājumiem, un, treškārt, ka viņš, Rusakovs, ir bibliotekāra dēls.

Sifilitiķis zem Kreščatika elektriskās laternas birdi­nāja asaras uz savas kazādas apkakles un, ieurbies ar skatienu Špoļanska bebrādas aprocēs, teica:

— Špoļanski, tu esi pats stiprākais no visiem šajā pilsētā, kura pūst tāpat kā es. Tu esi tik lielisks, ka tev var piedot pat tavu šausmīgo līdzību ar Oņeginu. Klau­sies, Špoļanski… Nav pieklājīgi līdzināties Oņeginam. Tu esi it kā par daudz veselīgs … Tevī nav tā dižciltīgā tārpu grauzuma, kas spētu tevi padarīt par īsti izcilu mūsdienu cilvēku … Es, redzi, pūstu un lepojos ar to … Tu esi pārlieku veselīgs, toties stiprs kā no dzelzs, tādēļ urbies tālāk … Urbies uz augšu! … Rau, šitā …

Un sifilitiķis parādīja, kā tas darāms. Aptvēris later­nas stabu, viņš patiesi sagriezās ap to, dīvainā kārtā kļuvis garš un tievs kā zalktis. Garām gāja prostitūtas ar zaļām, sarkanām, melnām un baltām cepurītēm galvā, skaistas kā lelles, un virpuļotājam jautri murmināja:

— Laikam sašņūcies, maitasgabals?

Kaut kur ļoti tālu šāva lielgabali, un starp sniegpār­slām, kas lidinājās elektriskās gaismas lokā, Mihails Semjonovičs patiesi izskatījās pēc Oņegina.

— Ej gulēt, — viņš teica sifilitiķim, aizgriezdams galvu mazliet sānis, lai tas neiesprauslotu viņam sejā, — ej! — Viņš ar pirkstu galiem iebikstīja kazādas mē­telim krūtīs. Melnie smalkādas cimdi piedūrās apdiluša­jam ševiotam, un pagrūstajam acis bija gluži stiklainas. Viņi izšķīrās. Mihails Semjonovičs pamāja važonim, uzsauca tam: «Uz Maloprovaļnaju,» — un aizbrauca, bet kazādas mētelis grīļodamies kājām devās mājup uz Podolu.