Mihails Bulgakovs - Baltā gvarde

205

Mihaila Semjonoviča un mehāniķa kopīgajām pūlēm sagatavot automobiļus kaujai bija dīvaini rezultāti. Trīs mašīnas, kas vēl iepriekšējā vakarā bija pilnīgā kār­tībā (ceturtā Straškeviča vadībā piedalījās kaujā), četr­padsmitā decembra rītā kā paralizētas nespēja pakustēt ne no vietas. Kas tām lēcies, neviens nevarēja izprast. Kaut kāda pretīga masa bija aizķepējusi smidzinātājus, un, lai kā apkalpes locekļi tos centās izpūst ar riepu sūkni, nekas nelīdzēja. Pelēkajā rīta krēslā ap šīm trim mašīnām lukturu gaismā notika .bēdīga rosīšanās. Kap­teinis Pleško izskatījās bāls, blenza apkārt kā vilks un prasīja pēc mehāniķa. Ar to arī iesākās nedienas. Me­hāniķis bija pazudis. Noskaidrojās, ka pretēji visiem noteikumiem viņa adrese divizionā nemaz nav zināma. Paklīda baumas, ka mehāniķis pēkšņi saslimis ar izsi­tumu tīfu. Tas notika pulksten astoņos, bet astoņos un trīsdesmit minūtēs kapteini Pleško ķēra otrs trieciens. Neatgriezās praporščiks Špoļanskis, kurš pēc noņemša­nās ap mašīnām pulksten četros naktī bija ar Ščura va­dītu motociklu aizbraucis uz Pečersku. Sčurs atgriezās Ьviens un izstāstīja bēdīgo notikumu. Motocikls iegrie­zies Verhņajateļičkas ielā, un Ščurs veltīgi centies atru­nāt praporščiku Špoļanski no nepārdomātas rīcības. Tā nu mūsu Špoļanskis, kura ārkārtējo drosmi pazina visā divizionā, pametis Ščuru, paņēmis karabīni un rokas granātu un viens pats devies tumsā izlūkot dzelzceļa stigu. Ščurs dzirdējis šāvienus. Viņš esot pilnīgi pār­liecināts, ka ienaidnieka priekšējā jātnieku patruļa, ieauļojusi Verhņajateļičkas ielā, uzgrūdusies tur Špo- ļanskim un nevienādā cīņā, bez šaubām, nogalinājusi. Ščurs praporščiku gaidījis divas stundas, kaut gan tas licis gaidīt tikai stundu, bet pēc tam atgriezies divi­zionā, lai nepakļautu briesmām pats sevi un dienesta motociklu Nr. 8175.

Pēc Ščura stāsta kapteinis Pleško kļuva vēl bālāks. Telefonā bez mitas čivināja putniņi no hetmaņa un ģenerāļa Kartuzova štābiem, prasīdami, lai mašīnas iz­iet kaujā. Pulksten deviņos ar ceturto mašīnu no pozīci­jām atgriezās sārtvaidzis entuziasts Straškevičs, un daļa no viņa vaigu sārtuma saplūda diviziona komandiera vaigos. Entuziasts vadīja savu mašīnu uz Pečersku, un tā, kā jau tika teikts, aizsprostoja Suvorova ielu.

Kopš pulksten desmitiem rītā Pleško bālums palika nemainīgs. Bez pēdām bija pazuduši divi tēmētā j i, divi šoferi un viens ložmetējnieks. Visi mēģinājumi iekusti­nāt mašīnas palika bez sekmēm. Pēc kapteiņa Pleško pavēles ar motociklu uz pozīcijām aizbraukušais Ščurs neatgriezās. Protams, neatgriezās arī motocikls, jo pats taču tas atgriezties nevarēja. Čivinātāji telefonā sāka draudēt. Jo gaišāka ausa diena, jo vairāk brīnumu no­tika divizionā. Pazuda artilēristi Duvans un Maļcevs un vēl pāris ložmetējnieku. Mašīnas sāka izskatīties noslē­pumainas un pamestas, tām apkārt mētājās uzgriežņi, atslēgas un sazin kādi spaiņi.

Bet dienas vidū, dienas vidū pazuda pats diviziona komandieris kapteinis Pleško.

Dīvaina pārgrupēšanās un pārvietošanas kustība, ko izraisīja tiklab stihiskā kaujas darbība, kā arī ziņnešu ierašanās un štābu telefonu pīkstoņa, trīs diennaktis

svaidīja pulkveža Naija-Tursa vienību pa sniega kupe­nām un vaļņiem ap Pilsētu no Sarkanā Traktiera līdz Serebrjankai dienvidos un līdz Volinskas Postenim dienvidrietumos. Bet trīspadsmitā decembra vakars šo vienību noveda atpakaļ Pilsētā, šķērsieliņā, kādā pa­mestā kazarmā, kurai puse logu bija izdauzīti.

Pulkveža Naija-Tursa vienība izskatījās neparasta. Visus, kas šo vienību redzēja, tā pārsteidza ar saviem velteņiem. Trīs pēdējās dienās tajā bija ap simt piecdes­mit junkuru un trīs praporščiki.

Pašā decembra sākumā pie pirmās družīnas priekš­nieka ģenerālmajora Blohina ieradās kāds vidēja au­guma melnīgsnējs, gludi skuvies kavalērists ar sērī­gām acīm un huzāru pulkveža uzplečiem un stādījās priekšā par pulkvedi Naiju-Tursu, bijušā Belgradas hu­zāru pulka otrā eskadrona bijušo komandieri. Naija- Tursa sērīgajām acīm piemita tāda īpatnība, ka ikviens, kam gadījās sastapties ar klibo pulkvedi, kuram pie vienkāršā zaldāta šineļa bija redzama nobružāta Jura krusta lentīte, sevišķi uzmanīgi klausījās Naija-Tursa vārdos. Ģenerālmajors Blohins pēc īsas sarunas ar Naiju uzdeva viņam saformēt družīnas otro nodaļu ar notei­kumu, ka formēšanai jābūt pabeigtai līdz trīspadsmita­jam decembrim. Brīnumainā kārtā formēšana bija pa­beigta jau desmitajā decembrī, un tajā pašā datumā pulkvedis Naijs-Turss, vispār būdams vārdos neparasti skops, īsi ziņoja ģenerālmajoram Blohinam, kam ne mir­kli nedeva miera štābu tālruņu pīkstieni, ka viņš, Naijs- Turss, ar saviem junkuriem jau varot uzņemties kaujas uzdevumus, taču ar kategorisku nosacījumu, ka visai viņa simt piecdesmit vīru lielajai vienībai izsniegs pa- pahas un velteņus, bez kuriem viņš, Naijs-Turss, uz­skatot karošanu par pilnīgi neiespējamu. Uzklausījis neskaidri runājošo un vārdos strupo pulkvedi, ģenerālis Blohins viņam labprāt izrakstīja zīmi uz sagādes daļu, taču brīdināja, ka ar šo papīru viņš droši vien neko ne­saņems ātrāk kā pēc nedēļas, jo visās sagādes daļās un štābos valdot tīri neticams stulbums, jezga un nejēdzība. Naijs-Turss, kas nevarēja izteikt skaņu «r», pievāca papīru, pa paradumam noraustīja kreiso apcirpto ūsu un, nepagriezdams galvu ne pa labi, ne pa kreisi (viņš to nevarēja, jo pēc ievainojuma viņam bija savilkts

kakls; kad vajadzēja skatīties uz sāniem, pulkvedis griezās ar visu augumu), devās laukā no ģenerālmajora Blohina kabineta. No družīnas telpām Ļvovas ielā Naijs- Turss paņēma sev līdzi desmit junkuru (nez kādēļ ar šautenēm), kā arī pāris divriču un devās ar tiem uz sa­gādes daļu.

Sagādes daļā, kas atradās jaukā savrupmājā Buļvar- nokudrjavskas ielā, mājīgā kabinetiņā, kur pie sienas karājās Krievijas karte un no Sarkanā Krusta laikiem saglabājies Aleksandras Fjodorovnas portrets, pulkvedi Naiju-Tursu sagaidīja ģenerālleitnants Makušins, maza auguma vīrelis ar savādi sārtu seju, ģērbies pelēkā frencī, gar kura apkakli varēja redzēt spodru jo spodru veļu, kas ģenerāli padarīja ārkārtīgi līdzīgu Aleksan­dra II ministram Miļutinam.

Nolicis tālruņa klausuli, ģenerālis bērnišķīgā balsī, kas līdzinājās māla svilpītes pūtieniem, noprasīja Nai- jam:

— Ko vēlaties, pulkvedi?

— Tūdaļ dodamies kaujā, — Naijs strupi atbildēja, — lūdzu āthi velteņus un papahas divsimt cilvēkiem.

— Hmm, — ģenerālis noteica, lūpas pačamstinājis un paburzījis pirkstos Naija pieprasījumu, — redzat, pulk­vedi, šodien iedot nevaram. Šodien mēs sastādīsim ka­raspēka daļu apgādes sarakstu. Atsūtiet, lūdzu, pēc die­nām trim. Un tik daudz gan nevarēšu dot.

Viņš palika Naija-Tursa papīru zem kailas sievietes izskatā veidotas preses.

— Velteņus, — Naijs vienmuļā balsī atteica un, sa­griezis redzokļus pie deguna, paskatījās turp, kur at­radās viņa zābaku purngali.

— Kā? — ģenerālis nesaprata un pārsteigts ieurbās ar skatienu pulkvedī.

— Uz kahstām pēdām dodiet velteņus!

— Ko tas nozīmē? Kā tad tā? — ģenerālis izbolīja platas acis.

Naijs pagriezās pret durvīm, pavēra tās un uzsauca savrupmājas siltajā gaitenī:

— Ei, vads!

Ģenerālis kļuva pelēki bāls, pavērsa skatienu no Naija sejas uz tālruņa klausuli, no turienes uz dievmā­tes svētbildi kaktā un tad atkal pret Naija seju.