Mihails Bulgakovs - Baltā gvarde

*

Bibliotekāra dzīvoklī Podolā nakti spoguļa priekšā līdz vidum kails ar aizdegtu sveci rokā stāvēja kazādas mēteļa īpašnieks. Viņa acīs velnišķi lēkāja šausmas, ro­kas drebēja, un sifilitiķis ruņāja, un lūpas viņam raus­tījās kā bērnam.

— Ak dievs, ak dievs, ak dievs … Šausmas, šausmas, šausmas … Ak, nolādētais vakars! Man nav laimes. Kopā ar mani taču bija arī Šeijers, bet viņš, lūk, ir ve­sels, viņš neaplipa, jo ir laimesbērns. Varbūt aiziet un nosist to Ļoļu? Bet kāda tam jēga? Kurš man pateiks, kāda tam jēga? Ak kungs, ak kungs … Man ir divdes­mit četri gadi, un es būtu varējis, būtu varējis … Pa­ies gadi piecpadsmit, varbūt mazāk, un tad — dažādas acu zīlītes, salīkušas kājas, pēc tam nesakarīgi, idio­tiski šļupsti, bet tad — pārvērtīšos sapuvušā, slapjā līķī.

Putekļainais trimo atspoguļoja līdz vidum kailo no­vājējušo ķermeni, augsti paceltajā rokā sveces deglis pārogļojās, un puisim uz krūtīm varēja saskatīt maigus un smalkus zvaigžņveida izsitumus. Pa slimā vaigiem neatturami plūda asaras, un viņa augums drebēja un ļodzījās.

— Man jānošaujas. Taču man nepietiek tam spēka;

kāpēc gan lai es tev melotu, mans dievs? Kāpēc gan lai es melotu tev, mans attēl?

No maza dāmu rakstāmgaldiņa atvilktnes viņš izvilka plānu grāmatiņu, iespiestu uz slikta, pelēka papīra. Uz tās vāka ar sarkaniem burtiem bija rakstīts:

FANTOMISTI —

FUTURISTI. M. ŠPOĻANSKA, B. FRIDMANA, V. ŠARKEVIČA, I. RUSAKOVA DZEJAS.

Maskava, 1918.

Nabaga slimais atvēra grāmatu trīspadsmitajā lap­pusē un ieraudzīja pazīstamas rindas:

Iv. Rusakovs

DIEVA NIEVĀ Debesīs izklāta Dūmu stiga. Kā zvēru, kas zīž ķepu, Redzu tur debess tēvu Pinkainu lāci Dievu. Šai siigā Migā

Sitiet dievu.

Sārta skaņa,

Kad nokauj dievu,

Skaudras lāstu lūgsnas tai raidu.

— Ai-ā-ai, — slimais, zobus sakodis, sāpīgi ievaidē­jās. — Ai, — viņš atkārtoja nerimstošās mokās.

Pēkšņi viņš ar pārvērstu seju iespļāva lappusē, kurā bija iespiests dzejolis, un nosvieda grāmatu uz grīdas, tad noslīga ceļos un, mezdams sīkus, drebelīgus krustus, klanījās un, ar auksto pieri pieskardamies putekļaina­jam parketam, sāka lūgt dievu, pievērsis acis melnajam, drūmajam logam:

—Kungs, apžēlojies un piedod man to, ka esmu uz­rakstījis šos derdzīgos vārdus! Kālab gan tu esi tik ne­žēlīgs? Kālab? Es zīnu, tu mani esi sodījis. Ak, cik šaus­mīgi tu esi mani sodījis! Paskaties jel uz manu ādu! Zvēru tev pie visa svētākā, visa dārgākā pasaulē, pie mirušās mātes piemiņas — esmu diezgan sodīts. Es ticu tev! Ticu ar visu dvēseli un miesu, ar katru smadzeņu šūnu. Ticu tev un griežos vienīgi pie tevis, jo visā pa­saulē nav neviena, kurš man varētu palīdzēt. Ne no viena es nevaru gaidīt glābiņu, tikai no tevis. Piedod man un izdari tā, lai zāles man līdzētu! Piedod man iedomu, ka tevis nav: ja tevis nebūtu, es šobrīd būtu nožēlojams kraupjains suns bez kādām cerībām. Bet es esmu cilvēks un esmu stiprs vienīgi tādēļ, ka pastāvi tu un es ik brīdi varu griezties pie tevis ar lūgumu pēc palīdzības. Un es ticu, ka tu uzklausīsi manas lūgša­nas, piedosi un izdziedināsi mani. Ļauj kļūt veselam, ak kungs, aizmirsti neģēlības, ko uzrakstīju ārprāta lēkmē piedzēries, kokaīna apdullināts! Neļauj man sapūt, un es zvēru, ka kļūšu atkal par cilvēku. Stiprini manus spē­kus, atpestī no kokaīna, atpestī no gļēvās dabas, atpestī no Mihaila Semjonoviča Špoļanska! …

Svece notecēja, istabā kļuva vēsāks, uz rīta pusi sli­majam āda pārklājās ar sīkām pūtītēm — un ap sirdi kļuva krietni vieglāk.

*

Bet Mihails Semjonovičs Špoļanskis atlikušo nakts daļu pavadīja Maloprovaļnajas ielā, lielā istabā ar ze­miem griestiem un vecu portretu, kurā blāvi vizēja laika gaitā apsūbējušas četrdesmito gadu epoletes. Mi­hails Semjonovičs bez žaketes, tikai baltā zefīra kreklā, virs kura greznojās melna veste ar dziļu izgriezumu, sē­dēja uz šauras kušetes un teica sievietei ar bālu un sam­tainu seju šādus vārdus:

— Nu, Jūlija, esmu galīgi izlēmis un iestāšos tā ne­ģēļa hetmaņa bruņotajā divizionā.

Tad sieviete, kuru pirms pusstundas savos apkampie­nos skūpstīdams bija nomocījis un sagumzījis kaislīgais Oņegins, pelēkā, pūkainā lakatā tīstīdamās, sacīja: .

— Man ļoti žēl, ka nekad neesmu sapratusi un/ ne­spēju saprast tavus plānus.

Mihails Semjonovičs no galdiņa līdzās kušetei paņēma viduklī iežmaugtu glāzīti ar smaržīgu konjaku, iedzēra malku un atteica:

— Un nevajag arī.

*

Divas dienas pēc šīs sarunas Mihails Semjonovičs pārvērtās. Cilindra vietā viņam galvā parādījās pla­kana naģene ar virsnieka kokardi, civilā apģērba vietā — īss puskažociņš līdz ceļgaliem un tam uz ple­ciem nobružāti uzpleči. Rokās cimdi ar platiem galiem kā Marselam «Hugenotos», kājās getras. Mihails Sem- jonovļčs bija no galvas līdz papēžiem (seju ieskaitot) notriepies ar mašīneļļu un nezin kāpēc arī ar sodrējiem. Vienu reizi, un tas bija tieši devītajā decembrī, divas mašīnas devās kaujā Pilsētas pievārtē un, jāsaka, guva ārkārtējus panākumus. Abas norāpoja pa šoseju ver­stis divdesmit, un jau pēc to pirmajiem trīscollīgo liel­gabalu triecieniem un ložmetēju tarkšķiem petļuriešu ķēdes metās bēgt. Ceturtās mašīnas komandieris sārt- vaidzīgais entuziasts praporščiks Straškevičs Mihailam Semjonovičam apzvērēja, ka visas četras mašīnas, dar­bodamās reizē, vienas pašas spētu nosargāt Pilsētu. Sī saruna norisinājās devītā decembra vakarā, bet vienpa­dsmitā decembra mijkrēslī Špoļanskis, kurš divizionā dežurēja, Ščuram, Kopilovam un citiem (tēmētājiem, di­viem šoferiem un mehāniķim) teica tā:

— Vai zināt, draugi, atklāti sakot, nebūt nav skaidrs, vai darām pareizi, aizstāvēdami šo hetmani. Mēs viņa rokās esam vienīgi dārga un bīstama rotaļlieta, ar kuras palīdzību viņš perina vismelnāko reakciju. Kas zina, varbūt Petļuras sadursme ar hetmani ir vēsturiski nosa­cīta un no šīs sadursmes jārodas kādam trešajam vēs­turiskam spēkam, kurš, iespējams, būs vienīgais parei­zais.

Klausītāji Mihailu Semjonoviču dievināja aiz tā paša iemesla, kura dēļ viņu dievināja klubā «Pīšļi», — izci­lās daiļrunības dēļ.

— Kas tad tas būs par spēku? — kūpinādams paša tītu smēķi, apvaicājās Kopilovs.

Gudrais, plecīgais gaišmatis Ščurs viltīgi piemiedza aci, pamādams sarunu biedriem kaut kur uz ziemeļaus­

trumu pusi. Vīri vēl mazliet patērzēja, tad izklīda. Div­padsmitā decembra vakarā tiem pašiem nedaudzajiem cilvēkiem aiz automobiļu garāžām norisinājās otra sa­runa ar Mihailu Semjonoviču. Nav zināms, par ko viņi runāja, toties labi zināms tas, ka trīspadsmitā decembra vakarā, kad diviziona garāžās dežurēja Ščurs, Kopilovs un strupdegunis Petruhins, Mihails Semjonovičs iera­dās tur, nesdams līdzi prāvu ietinamajā papīrā ievīstītu saini. Ščurs, kurš atradās sardzē, ielaida viņu garāžā, kur blāvi sārtu gaismu meta pretīga lampiņa, bet Ko­pilovs visai familiāri pamirkšķināja uz maišeļa pusi un iejautājās:

— Cukurs?

— Mhm, — Mihails Semjonovičs atbildēja.

Šķūnī ap mašīnām sāka klaiņāt lukturis, mirkšķinā­dams kā acs, un rūpju pilnais Mihails Semjonovičs kopā ar mehāniķi nopūlējās, sagatavodams mašīnas rītdie­nas uzbrukumam.

Iemesls: rīkojums, ko bija saņēmis diviziona koman­dieris kapteinis Pleško, — «četrpadsmitajā decembrī pulksten astoņos no rīta ar četrām mašīnām doties uz Pečersku».