Mihails Bulgakovs - Baltā gvarde

Aizmugurē un pa kreisi uz šo saucienu atbildēja liel­gabali. Aplencēju korpusa komandieris pulkvedis To- ropecs jau naktī bija aizsūtījis divas baterijas uz Pilsē­tas mežu. Lielgabali dziļajā sniegā izvietojās puslokā un, gaismai austot, sāka apšaudi. Sešcollīgo lielgabalu dārdienu viļņi salīgoja piesnigušās mastu priedes. Mil­zīgo Puščevodicas sādžu divas reizes nodrebināja zal­ves, vienā mirklī izbirdinādamas visus logus četrām rindām sniegā iegrimušo māju. Vairākas priedes tika sašķaidītas skaidās, un augstu gaisā uztriecās veselas sniega strūklas. Bet pēc tam Puščevodicā viss apklusa. Mežs it kā iegrima snaudā, un vienīgi iztraucētās vāve­res, ar nagiem skrapšķinādamas, šaudījās pa simtgadīgo koku stumbriem. Pēc tam abas baterijas sāka virzīties prom no Puščevodicas un devās uz labo flangu. Tās šķērsoja milzīgus tīrumus, mežaino Uročišči, nogrie­zās uz šaura ceļa, aizbrauca līdz krustojumam un tur jau nostājās pretī Pilsētai. Agri no rīta Podgorodņā, Savskā, Pilsētas nomalē Kureņevkā sāka plīst no liela augstuma krītoši šrapneļi.

Zemajās sniega pilnajās debesīs rībēja un dārdēja, it kā tur kāds dauzītu bungas. Mājeļu iemītnieki jau kopš paša rīta sēdēja pagrabos, un rīta krēslā varēja re­dzēt, kā pārsalušo junkuru ķēdes pārvietojas kaut kur tuvāk Pilsētas centram. Lielgabali tomēr drīz vien ap­klusa, tos nomainīja jautri šāvienu sprakšķi kaut kur

nomalē, ziemeļu pusē. Tad noklusa arī tie.

*

Aplencēju korpusa komandiera Toropeca vilciens stāvēja starpstacijā, dziļu mežu vidū, verstis piecas no sniegā ieputinātās un dārdienu un grāvienu apdullinā­tās, pamirušās Svjatošinas sādžas. Sešos vagonos visu nakti nenodzisa elektrībā, starpstacijā visu nakti zva­nīja tālrunis, un pulkveža Toropeca piebradātajā sa­lonā pīkstēja lauka telefoni. Kad sniegotā diena jau pil­nīgi apgaismoja apkārtni, lielgabali nodārdināja kaut "kur priekšā pie dzelzceļa līnijas, kas veda no Svjatoši­nas uz Volinskas Posteni, dzeltenajās kastēs iedziedājās putniņi, un kalsnais, nervozais Toropecs teica savam adjutantam Hudjakovskim:

— Svjatošina ieņemta. Esiet tik laipns, pan adjutant, pasakiet, lai sastāvu nogādā Svjatošinā.

Toropeca vilciens sāka lēni kustēties starp staltā, pie­snigušā meža sienām un apstājās netālu no dzelzceļa līnijas krustojuma ar platu šoseju, kas, līdzīgi bultai, ieurbās Pilsētā. Un tepat vagonā pulkvedis Toropecs sāka izpildīt savu plānu, ko divās bezmiega naktīs bija izdomājis šai pašā blakšainajā salonā Nr. 4173.

Dūmakā tīta, modās no visām pusēm aplenktā Pil­sēta. Ziemeļos no Pilsētas meža un no tīrumiem, rie­tumos no ieņemtās Svjatošinas sādžas, dienvidrietumos no liktenīgā Volinskas Posteņa, dienvidos aiz birzīm, kapsētām, ganībām un šauj lauka, ko apjoza dzelzceļš, visur pa takām un ceļiem un taisni pāri sniegainajiem klajumiem ar šķindoņu neatvairāmi tuvojās melni jāt­nieku pulki, čīkstēja smagie lielgabali un, sniegā stig- dami, soļoja aplenkuma mēnesī pagurušie Petļuras ar­mijas kājnieki.

Salonvagonā, kur grīdu sedza nomīdīts paklājs, ik brīdi maigās, klusinātās gailēnu balsīs dziedāja tāl­ruņi — un telefonisti Franko un Garass, visu nakti ne­gulējuši, sāka apstulbt.

— Trin-n … dzin-n .. . klausos! Dzin-n … trin-n …

Toropeca plāns bija viltīgs, un viltīgs bija pats ner­vozais pulkvedis Toropecs ar gludi skūto seju un mel­najām uzacīm. Ne velti viņš bija aizsūtījis divas bate­rijas uz Pilsētas mežu, ne velti dārdinājis salto gaisu un sašāvis tramvaja līniju uz izplūkāto Puščevodicu. Ne velti viņš vēlāk virzīja ložmetējus no tīrumu puses, tu­vinot tos kreisajam flangam. Toropecs gribēja radīt Pilsētas aizstāvjos maldīgu pārliecību, ka viņš, Toro­pecs, mēģinās ieņemt Pilsētu no sava kreisā flanga (no ziemeļiem), no Kureņevkas priekšpilsētas, un tādējādi uz turieni tiktu atvilkta pilsētas armija, bet īstenībā viņš gatavojās dot Pilsētai triecienu centrā, no Svjato­šinas tieši pa Brestļitovskas šoseju, un bez tam dienvi­dos no galēji labā flanga, no Demijevkas sādžas puses.

Tālab, izpildot Toropeca plānu, Petļuras karaspēka daļas virzījās pa ceļiem no kreisā flanga uz labo, un svilpodams, harmonikas spēlēdams, ar staršinām priekš­galā soļoja Kozira-Leško melncepurotais pulks.

«Slava!» atbalsoja Belijgajas birztalas. «Slava!»

Pulks tuvojās Belijgajai, pagāja tai garām un, pa baļķu tiltu šķērsojis dzelzceļa stigu, ieraudzīja Pilsētu. Tā bija vēl miega siltuma pilna, pār to kūpēja ne īsti migla, ne arī dūmi. Paslējies kāpšļos stāvus, Kozirs caur Ceisa binokli noraudzījās turp, kur slējās daudzstāvu namu jumti un vecās Sofijas katedrāles kupoli.

Pa labi no Kozira jau risinājās kauja. Verstis divas atstatu kā vara zvani dimdēja lielgabali un tarkšķēja ložmetēji. Tur petļuriešu kājnieki nelielās ķēdēs ar pārskrējieniem devās uz Volinskas Posteni, un no Pos­teņa tāpat vēlās prom blīvās uguns gluži apstulbotās, stipri retās un raibās baltgvardu kājnieku ķēdes …

Pilsēta. Zemi, biezi padebeši. Ielas stūris. Nomales mājeles, paretam pavīd kāds šinelis.

— Tikko ziņoja, ka ar Petļuru esot noslēgta vienoša­nās — izlaist visas krievu karaspēka daļas ar visiem ieročiem uz Donu pie Deņikina ..,

— Ej nu?

Lielgabali… Lielgabali… bums … bum-bum-bum.,.

Tad ierējās ložmetējs.

Junkura balsī izmisums un neizpratne:

— Bet, pagaidi, tad taču pretošanās jāpārtrauc? …

Junkura balsī skan grūtsirdība:

— Velns viņu sazina!

*

Pulkveža Ščetkina jau kopš rīta nebija štāba, nebija tā vienkāršā iemesla dēļ, ka štābs vairs nepastāvēja. Jau naktī uz četrpadsmito datumu Ščetkina štābs at­virzījās uz staciju Pilsēta I un pavadīja nakti viesnīcā «Stambulas roze» pie paša telegrāfa. Tur naktī Ščet­kina istabā paretam ietinkšķējās tālrunis, taču uz rīta pusi tas apklusa. Bet no rīta abi pulkveža Ščetkina ad­jutanti bija bez pēdām pazuduši. Stundu vēlāk arī pals Ščetkins, nezin kādēļ parakņājies kastēs ar dokumen­tiem un kaut ko saplēsis sīkās driskās, izgāja no

13* 191 piespļaudītās «Rozes», taču ne vairs pelēkajā šinelī ar uzplečiem, bet gan pūkainā civilista mētelī un kažokādas cepurē. No kurienes tie bija radušies — kas to lai zina.

Kvartāla attālumā no «Rozes» paņēmis važoni, civi­lists Ščetkins aizbrauca uz Lipkiem, nokļuva līdz šau­ram labi mēbelētam dzīvoklim, piezvanīja, saskūpstījās ar pilnīgu, zeltmatainu blondīni un devās ar viņu klusā guļamistabā. Iečukstējis blondīnei taisni šausmās ieples­tajās acīs:

— Viss pagalam! Ak, kā es esmu nomocījies … — pulkvedis Ščetkins iegāja alkovā un tur aizmiga, iz­dzēris tasi melnas kafijas, ko viņam pagatavoja zeltma- tainā blondīne.

Par to visu nekā nezināja pirmās družīnas junkuri. 2ēl gan! Ja junkuri to zinātu, varbūt viņus pēkšņi pār­ņemtu iedvesma un viņi vis negrozītos zem šrapneļu sprādzienu piebārstītajām debesīm pie Volinskas Pos­teņa, bet gan dotos uz mājīgo dzīvokli Lipkos, izvilktu no tā laukā samiegojušos pulkvedi Ščetkinu un pakārtu pie laternas staba tieši pretī zeltmatainās dāmas logiem.

*

Būtu bijis labi, ja to izdarītu, taču viņi neizdarīja, jo nekā nezināja un nesaprata.

Un Pilsētā jau arī neviens cits nekā nesaprata un arī turpmāk, domājams, tik drīz nesapratīs. Patiesi: Pil­sētā atrodas dzelžainie, kaut gan, tiesa, jau mazliet pa­plucinātie vācieši, Pilsētā ir smalkais Lapsa Kūmiņš, het­manis ar īsi apcirptām ūsām (no rīta par noslēpumainā majora fon Šrata ievainojumu kaklā zināja tikai ļoti ne­daudzi), Pilsētā ir viņa gaišība kņazs Belorukovs, Pilsētā ir ģenerālis Kartuzovs, kurš formē družīnas krievu pil­sētu māmuļas aizstāvēšanai, Pilsētā galu galā gan šķind, gaņ trinkšķ štābu tālruņi (nevienam vēl nebija zināms, ka štābi jau kopš agra rīta sākuši izklīst), Pilsētā ļaužu biezum biezs. Pilsētā uzliesmo niknums, dzirdot vārdu «Petļura», un izvirtušie Pēterburgas žurnālisti laikrak­stā «Ziņas» par viņu vēl šodien smejas, pa Pilsētu staigā kadeti, bet tur, pie Karavajevas vasarnīcām, raibi ģēr­btie kavalēristi ar smailajām cepurēm galvās jau pogo kā lakstīgalas un brašie haidamaki vieglā riksī pārvie­tojas no kreisā flanga uz labo. Ja nu tie pogo piecu ver­stu attālumā, tad jājautā — uz ko gan paļaujas hetma­nis? Tie taču pogo, pēc viņa galvas tīkodami! Ai, kā pogo … Varbūt viņu aizstāvēs vācieši? Bet kādēļ tad stampīgie vācieši Fastovas stacijā vienaldzīgi smaida savās apcirptajās friču ūsās, kamēr petļuriešu daļas aiz­brauc viņiem garām Pilsētas virzienā ešelons pēc eše­lona? Varbūt ar Petļuru noslēgta vienošanās — mierīgi ielaist viņu Pilsētā? Bet kāda velna pēc tad balto virs­nieku lielgabali šauj uz Petļuru?«