Mihails Bulgakovs - Baltā gvarde

Tad Vasilisam sapnī parādījās nolaupītais apaļais globusveida pulkstenis. Vasilisam gribējās, lai viņam pulk­steņa kļūtu žēl, taču saulīte spīdēja tik jauki, ka žē­lums neuznāca.

Un šajā brīnišķajā brīdī sakņu dārzā iespruka kaut kādi sārti, tukli sivēnteļi un ar saviem apaļajiem šņu­kuriem tūliņ sāka urķēties pa dobēm. Zemes šķīda uz

[1] vārdu rotaļa: runcis — kriev. «kot», ukr. — «kit»; valis — kriev. «kht».

[2] torbans — ukraiņu stīgu instruments. (Tulk.)

[3] ko (dievs) grib pārmācīt, tam viņš atņem prātu. (Latīn.)

[4]

Nosviedis segu no kaulainajām rokām ar neapgriez­tiem nagiem un izslējis gaisā smailo zodu, ārsts Alek­sejs Turbins gulēja vaska dzeltens kā salauzīta, svied­rainās rokās saspaidīta svece. Viņa ķermenis mirka lipī­gos sviedros, bet krekla izgriezumā cilājās izģindušās, glumās krūtis. Aleksejs palieca galvu uz leju, atspieda zodu krūtīs, pavēra nodzeltējušos zobus un atdarīja acis. Tajās vēl viļņoja saplosīts miglas un murgu aiz­kars, taču starp melnajām driskām jau pavīdēja gai­šums. Gaužām vārgā, piesmakušā un smalkā balsī Tur­bins ierunājās:

— Krīze, Brodovič. Laikam … izdzīvošu? … Tā gan.

Karūsa drebošās rokās turēja lampu, un tā meta gaismu uz iegrimušo guļvietu un palagu mudžekli, kura krokās gulēja pelēkas ēnas.

Gludi skūtais ārsts ar mazliet nedrošu roku saspieda

[5]