Mihails Bulgakovs - Baltā gvarde

— Ko jums vajag? — vīrs stingri noprasīja.

— Mēs atnācām, — Nikolka sāka runāt, — darīšanās. Mums vajadzētu satikt pārzini… Mums jāatrod kāds nogalinātais. Viņš laikam gan atrodas šeit?

— Kāds nogalinātais? — vīrs noprasīja un parau­dzījās caur pieri…

— Pirms trim dienām viņu tepat uz ielas nošāva…

— Aha, tad jau junkurs vai virsnieks … Un ceļā ga­dījās haidamaki. Kas viņš tāds ir?

Nikolka baidījās teikt, ka Naijs-Turss patiesi bijis virsnieks, un tādēļ atbildēja:

— Nu jā, arī viņu nošāva …

— Viņš bija hetmaņa mobilizēts virsnieks, — Irina iejaucās, — Naijs-Turss, — un viņa pievirzījās sveša­jam tuvāk.

Tam, acīm redzot, likās vienalga, kas Naijs-Turss tāds bijis, viņš iesānis paraudzījās Irinā un, izklepojies un uz grīdas nospļāvies, atteica:

— Nezinu, ko lai iesāk. Nodarbības jau beigušās, un zālēs neviena nav. Pārējie sargi aizgājuši. Meklēt ir grūti. Ļoti grūti; Jo līķi aizvākti uz apakšējām nolik­tavām. Grūti, gaužām grūti…

Irina Naija atvēra rokassomiņu, izņēma naudas zīmi un pasniedza sargam. Nikolka aizgrieza galvu, baidīda­mies, ka godīgais sargs pret to protestēs. Taču sargam iebildumu nebija …

— Paldies, jaunkundz, — viņš teica un kļuva rosīgs, — atrast var. Tikai vajadzīga atļauja. Ja profesors at­ļaus, varēsiet līķi dabūt.

— Bet kur tad var satikt profesoru?… — Nikolka prasīja.

— Viņš ir tepat, tikai aizņemts. Es nezinu … vai pa­teikt? …

— Esiet tik labs, pasakiet viņam tūlīt, — Nikolka lūdza, — es viņu, to nogalināto, tūliņ pazīšu …

— Pateikt var, — sargs atbildēja un veda abus tā­lāk. Pa kāpnītēm viņi nokļuva gaitenī, kur smaka kļuva vēl neciešamāka. Tad gāja pa gaiteni, pagriezās pa kreisi, un tur smaka samazinājās un kļuva gaišāks, jo gaiteni nosedza stikla jumts. Te durvis gan pa labi, gan pa kreisi bija baltas. Pie vienām no tām sargs apstā­jās, pieklauvēja, tad noņēma cepuri un devās iekšā.

Gaitenī bija kluss un caur jumtu iespīdēja gaisma. At­tālākais gaiteņa kakts sāka tīties krēslā. Sargs iznāca un teica:

— Ieejiet šeit.

Nikolka devās iekšā un viņam pakaļ arī Irina Naija… Viņš noņēma cepuri un vispirms milzīgajā istabā ieraudzīja melnu spīdīgu aizkaru četrstūrus, ļoti spēcīgas, asas gaismas kūli, kas krita uz galda, un gaismā melnu bārdu un nogurušu, krunkainu seju ar kumpu degunu. Tad Nikolka nomākts pārlaida skatu sienām. Pustumsā zalgoja bezgalīga skapju rinda, un tajos rēgojās visādi ērmi, tumši un dzelteni kā šausmī­gas ķīniešu figūras. Tālāk Nikolka ieraudzīja vēl kādu stalta auguma cilvēku, zinātnes kalpu ar ādas skoteli un melniem cimdiem. Šis cilvēks bija noliecies pār garu galdu, uz kura kā lielgabali stāvēja mikroskopi, mirdzinādami spoguļus un apzeltījumu gaismā, ko iz­staroja zemu nolaista spuldze zaļā kupolā.

— Ko vēlaties? — profesors jautāja.

Pēc bārdas un nogurušās sejas Nikolka noprata, ka tieši šis ir profesors, bet otrs kāds mazāks gars, droši vien palīgs.

Nikolka noklepojās, arvien vēl raudzīdamies uz asās gaismas kūli, ko meta neparasti izliekta, spoža spuldze, un uz pārējo — uz pirkstiem, kas no tabakas kļuvuši dzelteni, uz drausmīgo, pretīgo murskuli, kas atradās profesoram priekšā, — cilvēka kaklu un zodu, kur cita nekā nebija kā tikai dzīslas un cīpslas un kas bija pie­spraudīts un apkarināts ar desmitiem spožu āķīšu un šķērīšu …

— Jūs esat radinieki? — profesors vaicāja. Viņam bija dobja balss, kas piederējās nogurušajai sejai un melnajai bārdai. Profesors pacēla galvu un piemiegtām acīm paraudzījās uz Irinu Naiju, viņas zvērādu kažo­ciņu un botēm.

— Es esmu viņa māsa, — Naija teica, cenzdamās neskatīties uz to, kas atradās profesora priekšā.

— Redzat nu, Sergej Nikolajevič, cik tas viss sarež­ģīti. Šis nav pirmais gadījums … Un iespējams arī, ka viņš nemaz vēl nav pie mums. Līķus taču veda arī uz parasto morgu?

— Iespējams gan, — atsaucās garais, nomezdams sā­ņus kādu instrumentu…

— Fjodor! — profesors uzsauca …

*

— Nē, tur jūs… Tur jūs nevarat… Es pats… — bikli sacīja Nikolka …

— Paģībsiet, jaunkundz, — sargs apstiprināja. — Jūs, — viņš piebilda, — varat pagaidīt te.

Nikolka paveda Fjodoru sānis, iedeva viņam vēl di­vas naudaszīmes un lūdza pasniegt jaunkundzei tīru ķeblīti. Sargs, mahorku kūpinādams, iznesa tabureti no kādas telpas, kurā atradās zaja lampa un skeleti.

— Jūs, jaunskungs, mediķis neesat? Mediķi, tie pie­rod uzreiz, — un, atvēris lielās durvis, sargs noklak- šķināja slēdzi. Augšā, zem stikla griestiem, iedegās lod­veida lampa. No istabas plūda smaga dvaka. Rindās baltoja cinkoti galdi. Tie bija tukši, un kaut kur pak­šķēdams izlietnē pilēja ūdens. Zem kājām dobji dunēja akmens grīda. Mocīdamies smirdoņā, kas te droši vien iezīdusies uz mūžīgiem laikiem, Nikolka gāja, pūlēda­mies nedomāt. Kopā ar Fjodoru viņš pa nākošajām durvīm nokļuva pavisam tukšā gaitenī, kur sargs iede­dza mazu spuldzīti, un tad pagāja vēl mazliet uz priekšu. Sargs atbīdīja smagu bultu, atvēra čuguna durvis un at­kal noklakšķināja slēdzi. Nikolku apņēma aukstums. Melnās telpas stūros stāvēja milzīgi cilindri, kas līdz augšai un pat ar kaudzi bija pilni ar cilvēku miesas gabaliem un lēveriem, ādas strēmelēm, pirkstiem, sa­šķaidītiem kauliem. Nikolka rīstīdamies novērsās, bet sargs viņam teica:

— Paostiet, jaunskungs.

Nikolka aizvēra acis un no pudelītes kāri ievilka degunā neciešami kodīgo ožamā spirta smaku.

Acis piemiedzis, viņš kā pusmiegā redzēja Fjodora pīpē uzliesmojam uguntiņu un juta degošās mahorkas saldeno smaržu. Fjodors ilgi noņēmās ar atslēgu pie lifta stiepļu pinuma, beidzot atvēra durtiņas — un abi nostājās uz platformas. Fjodors parāva rokturi, un plat­forma čīkstēdama slīdēja lejup. Pretī plūda ledains auk­stums. Platforma apstājās. Viņi iegāja milzīgā noliktavā. Nikolka it kā pa miglu ieraudzīja vēl nekad neredzētu ainu. Sakrauti grēdā kā malkas pagales, cits uz cita gu­lēja kaili cilvēku ķermeņi, kas izplatīja nepanesamu, smacējošu smirdoņu, ko nespēja atvairīt pat ožamais spirts. Pretī rēgojās stingo vai ļengano kāju pēdas. Sie­viešu galvas gulēja ar sapinkātiem, izpūrušiem matiem, bet krūtis bija plakanas, saņurcītas un zilu plankumu klātas.

— Nu, tagad pavandīsim, bet jūs skatieties, — sargs pieliekdamies teica. Viņš satvēra aiz kājas sievietes līķi, un glumais ķermenis ar klaudzienu itin viegli no­slīdēja uz grīdas. Nikolkam sieviete šķita baismīgi skaista kā ragana un lipīga. Acis viņai bija vaļā un rau­dzījās tieši Fjodorā. Nikolka ar pūlēm atrāva skatienu no brūces, kas apjoza sievietes augumu kā sarkana lenta, un novērsās. Viņam bija nelabi un reiba galva, domājot par to, ka vajadzēs pārcilāt visu šo blīvo sa- lipušo līķu grēdu.

— Nevajag. Pagaidiet, — viņš vārgi uzsauca Fjodo­ram un iebāza pudelīti kabatā, — redz, kur ir. Atradu. Viņš ir virspusē. Rau, šeit!

Fjodors tūdaļ devās turp balansēdams, lai nepaslī- dētu uz grīdas, satvēra Naiju-Tursu aiz galvas un spē­cīgi parāva. Šķērsām pāri Naijam uz mutes gulēja pla­kana sieviete ar platām gūžām, un viņai uz pakauša matos nespodri kā stikla lauska spīguļoja aizmirsta lēta ķemme. Fjodors pie viena to veikli izrāva, iemeta sko­teles kabatā un satvēra Naiju aiz padusēm. Tam galva, izslīdējusi no grēdas, sazvārojās, atgāzās, un smailais, neskūtais ^ods paslējās augšup, viena roka noslīdēja uz grīdas.