Mihails Bulgakovs - Baltā gvarde

*

Gadu no gada, kamēr vien Turbini spēja atcerēties, viņu mājās svētbilžu lampiņas tika iededzinātas div­desmit ceturtā decembra krēslas stundā, bet vakarā viesistabā zaļajos egles zaros iemirdzējās kustīgas, sil­tas uguntiņas. Taču šoreiz ļaunā šāviena brūce un sē­cošais tīfs visu pārvērta un sajauca, tie pasteidzināja dzīvi, lika svētbilžu lampiņām iedegties agrāk. Aizvē­rusi durvis uz ēdamistabu, Jeļena piegāja pie skapīša blakus gultai, paņēma no tā sērkociņus, uzkāpa uz krēsla un iededzināja uguntiņu smagajā ķēdītēs paka- rinātajā lampā, kas karājās pie vecas svētbildes smagā ietvarā. Kad liesmiņa bija iedegusies un sāka izstarot gaismu, vainadziņš virs dievmātes melnīgsnējās sejas ieguva zeltainu mirdzumu — un viņas acis kļuva laip­nas. Sānis noliektā galva raudzījās Jeļenā. Abos logu četrstūros vīdēja balta, klusa decembra diena, kaktā plīvojošā liesmiņa radīja svētvakara noskaņu. Jeļena nokāpa no krēsla, nometa no pleciem lakatu un noslīga uz ceļiem. Viņa pabīdīja tālāk tepiķa malu, atbrīvoja sev spožā parketa stūrīti un klusēdama pirmoreiz pa­klanījās līdz zemei.

Ēdamistabai cauri izgāja Mišlajevskis, viņam pakaļ Nikolka ar nobālušiem plakstiem. Abi iegāja Turbina istabā. Atgriezies ēdamistabā, Nikolka pārējiem teica:

— Mirst… — un ievilka elpu.

— Paklau, — Mišlajevskis ieminējās, — vai neva­jadzētu pasaukt garīdznieku? Kā tu domā, Nikol?… Vai nu viņš tā — bez grēku nožēlas …

— Jāparunā ar Ļenu, — Nikolka bailīgi atbildēja, — bez viņas to nevar izlemt. Ka tikai ar viņu arī kaut kas negadās ….

— Un ko saka ārsts? — iejautājās Karūsa.

— Ko tad lai saka! Tur vairs nav ko teikt, — Mišla­jevskis nosēca.

Viņi ilgu laiku bažīgi sačukstējās, un bija dzirdams, kā nopūtās bālais, nomāktais Lariosiks. Viņi vēlreiz de­vās pie ārsta Brodoviča. Tas iznāca priekšistabā, aiz­smēķēja papirosu un čukstus teica, ka tā ir agonija, ka garīdznieku, protams, var pāsaukt, ka viņam tas vienalga, jo slimais tikpat ir bez samaņas, tādēļ ga­rīdznieka ierašanās tam nevar kaitēt.

— Klusu grēksūdzi…

Tā viņi sačukstējās, sačukstējās, tomēr vēl arvien ne­varēja izšķirties un pieklauvēja pie Jeļenas durvīm, bet viņa, durvis neatvērdama, čukstus atbildēja: «Ejiet pagaidām prom .;. es drīz nākšu …»

Un viņi aizgāja.

Jeļena, ceļos nometusies, drūmi raudzījās robotajā vainadziņā virs dievmātes nomelnējušā vaiga ar skaid­rajām acīm un, rokas uz priekšu izstiepusi, čukstēja:

— Pārāk daudz bēdu uzreiz tu mums sūti, māte aiz­stāve. Viena gada laikā ģimene iznīks. Kāpēc? … Tu mums atņēmi māti, vīra man nav un arī nebūs, to esmu sapratusi. Tagad jau tas man ir pilnīgi skaidrs. Un nu tu gribi atņemt arī vecāko brāli. Kāpēc gan? … Kā lai mēs ar Nikolu divi vien dzīvojam? … Paskaties, kas notiek visapkārt, jel paskaties … Māte aizstāve, vai pa-

tieši tu neapžēlosies? … Var jau būt, ka esam slikti cilvēki, — bet kādēļ tu mūs sodi tik bargi?

Viņa atkal paklanījās līdz zemei un kaismīgi pieskā­rās ar pieri pie grīdas, pārmeta krustu un, no jauna stiepdama rokas uz priekšu, sāka lūgties:

— Uz tevi vienīgo mēs vēl ceram, šķīstā jaunava. Uz tevi. Lūdz savu dēlu, lūdz dievu to kungu, lai viņš liek notikt brīnumam …

Jeļenas čuksti kļuva arvien kvēlāki, viņa jauca vār­dus, taču viņas valoda nepārtrūka, tā plūda vienā plū­dumā. Viņa arvien biežāk kļāva pieri pie grīdas, tad atmeta galvu, lai nokratītu no sejas gar ķemmi izslīdē­jušo, pār acīm nokritušo matu šķipsnu. Diena logu četr­stūros dzisa, arī baltais vanags nozuda mijkrēslī, ne­saklausīta izskanēja plinkšķošā gavote pulksten trijos, un gluži nedzirdams atnāca tas, kuru Jeļena lūdzās ar melnīgsnējās jaunavas starpniecību. Viņš parādījās blakus atdarītajām kapenēm, pilnīgi augšāmcēlies, žēl­sirdības pilns un basām kājām. Jeļena dziļi jo dziļi ie­vilka elpu, uz vaigiem parādījās plankumi, acīs ielija gaišums, un viņa bez asarām iešņukstējās. Viņa pie- kļāva pie grīdas pieri un vaigu, tad, dedzīgi sliedamās augšup, tiecās pretī uguntiņai, vairs nejuzdama zem ceļiem cieto grīdu. Liesmiņa uzplandīja, tumšā seja griezumiem rotātajā ietvarā manāmi atdzīvojās, bet acis izvilināja Jeļenai arvien jaunus un jaunus vārdus. Aiz durvīm un logiem valdīja pilnīgs klusums, diena strauji satumsa, un vēlreiz uzpeldēja parādība — de­besu jumola stiklainā gaisma, nekad neredzēti sarkan- dzelteni smilšu kalni un eļļas koki, un sirdī uzvēdīja melns, mūžsens katedrāles klusums un saltums.

— Māte aizstāve, — Jeļena, kā ugunī kaisdama, mur­mināja, — izlūdzies no viņa. Tur viņš ir. Vai tev tas grūti? Iežēlojies par mums! Iežēlojies! Tuvojas tavas dienas, tavi svētki. Varbūt viņš izdara kādu labu darbu, un arī tev es lūdzos piedošanu par saviem grēkiem. Lai neatgriežas Sergejs … Ja gribi viņu man atņemt, tad dari to, bet brāli gan nesodi ar nāvi… Mēs visi esam grēcīgi savās sirdīs, bet nesodi mūs. Nesodi! Tur viņš ir, tur viņš ir …

Liesma sašķēlās, un viens no stariem izstiepās garš, garš, līdz pat Jeļenas sejai. Te pēkšņi viņas neprātīgās

acis šķita redzam, ka sejā, ko ieskāva zeltītais galvas auts, paveras lūpas, bet acis kļūst tik neredzēti skaistas, ka Jeļenas sirdi sagrāba bailes un reibinošs prieks, viņa noslīga uz grīdas un palika guļam.

*

Kā sauss vējš visam dzīvoklim pāršalca satraukums, kāds uz pirkstgaliem izskrēja cauri ēdamistabai. Vēl kāds pagrabinājās gar durvīm, un atskanēja čuksti: «Jeļena . .. Jeļena … Jeļena …» Ar delnas virspusi berzēdama auksto, miklo pieri un atbīdīdama matu cirtu, Jeļena piecēlās, truli kā vājprātīga raudzīdamās savā priekšā un vairs neskatīdamās uz spožo kaktu, ar gluži saltu sirdi devās uz durvīm. Kāds tās atvēra pats, nesagaidījis atļauju, un starp portjerām Jeļenas priekšā stāvēja Nikolka. Ieraugot Jeļenu, Nikolkam acis šausmās iepletās, elpa aizcirtās.

— Zini, Jeļena … tikai nebaidies … nebaidies … aizej uz turieni… šķiet, ka …

pirkstos miesas paliekas un iedūra Turbinam rokā ma­zas šļircītes adatu. Ārstam uz pieres izspiedās sīkas sviedru lāsītes. Viņš bija satraukts un aizkustināts.

19

Peturrā. Viņa varas laiks Pilsētā turpinājās četrdes­mit septiņas dienas. Pāri Turbinu ģimenei ātri aiztrau- cās ledū kaltais un sniegos ieputinātais 1919. gada jan­vāris, atsteidzās februāris un sagrieza puteņu vērpetes.

Otrajā februārī pa Turbinu dzīvokli staigāja kāds melns stāvs ar noskūtu galvu, ko sedza melna zīda ce­purīte. Turbins bija piecēlies no miroņiem. Viņš izska­tījās krasi pārmainījies. Sejā pie mutes kaktiņiem droši vien uz mūžīgiem laikiem bija iegūlušas divas rie­vas, āda vaska dzeltenumā, acis iegrimušas ēnās un uz visiem laikiem kļuvušas nopietnas un drūmas.

Tāpat kā pirms četrdesmit septiņām dienām, Turbins piespieda seju viesistabā pie loga rūts un klausījās, un, tāpat kā toreiz, kad logos vīdēja siltas uguntiņas, sniegs un operas aina, arī tagad varēja saklausīt klusus tālus lielgabalu dārdus. Skarbi saraucis pieri, Turbins ar visu auguma svaru uzgūla uz spieķa un noraudzījās uz ielu. Viņš pamanīja, ka dienas brīnumainā kārtā kļuvušas garākas un gaismas bija vairāk, kaut gan aiz loga, sijā­dams miljoniem sniegpārslu, griezās putenis.

Zem zīda cepurītes raisījās skarbas, skaidras un skum­jas domas. Galva uz pleciem likās tukša un viegla kā sveša kārba, un domas riesās it kā no ārpuses un tādā secībā, kā tām pašām patika. Turbins priecājās, ka var vienatnē stāvēt pie loga un skatīties …