Mihails Bulgakovs: Baltā gvarde

«Peturrā… Ne vēlāk kā šonakt tas piepildīsies, Pe- turras vairs nebūs … Bet vai viņš maz ir bijis? … Vai tas viss man nav rādījies sapņos? Nav zināms, un pār­baudīt nav iespējams. Lariosiks ir ļoti jauks. Viņš ģi­menē netraucē, nē, drīzāk gan ir nepieciešams. Jāpa­saka viņam paldies par kopšanu… Un Šervinskis? Velns viņu sazina … Tīrā sodība ar tiem sieviešiem. Jeļena ar viņu sasaistīsies, tas nu ir skaidrs … Un kas no viņa ir? Ja nu vienīgi balss? Tā viņam lieliska, taču balsi galu galā var klausīties arī tāpat — nesalaulājoties, vai nav tiesa. .. Ek p vienalga! Un kas tad nav vien­alga? Jā, tas pats Šervinskis stāstīja, ka viņiem pie papahām esot sarkanas zvaigznes … Pilsētā laikam gan notiks visādas šausmas? O jā … Tātad šonakt… Droši vien pa ielām jau brauc vezumu rindas. Un tomēr es iešu, iešu dienā . .. Un aiznesīšu … Dzinn! Ķeriet! Es esmu slepkava. Nē, es viņu nošāvu kaujā. Varbūt ievai­noju … Ar ko gan kopā viņa dzīvo? Kur ir viņas vīrs? Dzinn! Mališevs. Kur viņš tagad ir? Kā akā iekritis. Un Maksims … Aleksandrs Pirmais?»

Domas raisījās, taču tās pārtrauca zvaniņš. Dzīvoklī neviena cita nebija kā tikai Aņuta, visi bija aizgājuši uz Pilsētu, steigdamies paveikt dažādas darīšanas vēl pie gaismas.

— Ja tas būs pacients, tad ielaid, Aņuta.

— Labi, Aleksej Vasiļjevič.

Kāds Aņutai pakaļ kāpa augšup pa kāpnēm, priekš­namā novilka mēteli ar kazādas apkakli un ienāca vies­istabā.

— Lūdzu, — Turbins sacīja.

No sēdekļa piecēlās jauns, novājējis un dzeltenīgs cilvēks, ģērbies pelēkā frencī. Viņa skatiens bija ne­skaidrs un sasprindzināts. Turbins, uzvilcis baltu ha­lātu, pavirzījās sānis un ielaida jauno cilvēku kabi­netā.

— Sēdieties, lūdzu! Ar ko varu pakalpot?

— Man ir sifiliss, — piesmakušā balsī sacīja apmek­lētājs un paraudzījās Turbinā tieši un drūmi.

— Vai esat jau ārstējies? _

— Esmu, tikai slikti un nekārtīgi. Ārstēšanās maz vien līdzēja.

— Kurš jūs sūtīja pie manis?

— Nikolaja Labsirdīgā baznīcas pārzinis tēvs Alek­sandrs.

— Kas?

— Tēvs Aleksandrs.

— Vai tad jūs viņu pazīstat? …

— Biju pie viņa uz grēksūdzi, un saruna ar svēto sirmgalvi sniedza man garīgu atvieglojumu, — apmek­lētājs paskaidroja, raudzīdamies debesīs. — Man neva­jag ārstēties … Tā es biju iedomājies. Domāju, ka pa­cietīgi jāpanes pārbaudījums, ko dievs man uzsūtījis par manu šausmīgo grēku, taču svētais tēvs mani pār­liecināja, ka spriežu nepareizi. Un es viņam paklausīju.

Turbins ārkārtīgi uzmanīgi ielūkojās pacienta re­dzokļos un vispirms pārbaudīja refleksus. Taču kazādas mēteļa īpašnieka redzokļi izrādījās normāli, tikai melnu skumju pārpilni.

— Nu tā, — Turbins teica, nomezdams āmuriņu, — jūs, acīm redzot, esat reliģiozs cilvēks.

— Jā, es caurām dienām un naktīm domāju par dievu un lūdzu viņu. Dievs ir mans vienīgais glābiņš un mierinājums.

— Tas, protams, ir ļoti labi, — Turbins atsaucās, ne­novērsdams skatienu no slimnieka acīm, — un es pret to izturos ar cieņu, tomēr gribu jums kaut ko ieteikt: pa ārstēšanās laiku gan atturieties mūžīgi domāt par dievu. Redzat, šī doma jums sāk pārvērsties par apmā­tību. Bet jūsu stāvoklī tas ir kaitīgi. Jums nepieciešams svaigs gaiss, kustības un miegs.

— Naktīs es lūdzu dievu.

— Nē, šo kārtību vajadzēs mainīt. Lūgšanu stundas būs jāsaīsina. Tās jūs nogurdina, bet jums nepieciešams miers.

Slimais padevīgi nolaida acis.

Viņš stāvēja kails Turbina priekšā un ļāvās apskatei.

— Kokaīnu esat lietojis?

— Starp visām nejaucībām un netiklībām, kādām biju nodevies, bija arī šī. Tagad vairs nelietoju.

«Velns viņu sazina… ka tikai nav blēdis … varbūt izliekas; jāuzmana, lai priekšnamā nepazūd kāds ka­žoks.»

Ar āmuriņa rokturi Turbins slimajam uz krūtīm uz­vilka jautājuma zīmi. Baltā zīme pārvērtās sarkanā.

— Jums jāizbeidz aizraušanās ar reliģiskiem jautā­jumiem. Vispār mazāk nododieties dažādām drūmām pārdomām. Ģērbieties ciet. No rītdienas sākšu jums iešļircināt dzīvsudrabu, bet pēc nedēļas izdarīsim pirmo infūziju.

— Labi, dakter.

— Kokaīnu lietot nedrīkst. Dzert nav atļauts. No sie­vietēm jāatturas…

— Esmu atteicies no sievietēm un visām indēm. Esmu atteicies arī no ļauniem cilvēkiem, — slimais teica, kreklu aizpogādams, — manas dzīves ļaunais ģēnijs, antikrista priekštecis, aizbrauca uz velna pilsētu.

— Tā, mīļais, nevar, — Turbins novaidējās, — tā jūs nonāksiet psihiatriskajā slimnīcā. Par kādu anti­kristu jūs runājat?

— Es runāju par viņa priekšteci Mihailu Semjono- viču Špoļanski, cilvēku ar čūskas acīm un melnu vai- gubārdu. Viņš aizbrauca uz antikrista valstību, uz Mas­kavu, lai dotu signālu un vestu sātana karapulkus uz Pilsētu par sodību tās grēcīgajiem iedzīvotājiem. Kā citkārt Sodomā un Gomorā …

— Vai par sātana karapulkiem jūs saucat boļševi­kus? Pareizi. Un tomēr tā nedrīkst… Jūs dzersiet bromu. Trīs reizes dienā pa ēdamkarotei…

— Viņš ir jauns. Taču nekrietnības viņam vairāk nekā tūkstošgadīgam velnam. Viņš pavedina sievas uz izvirtību, jaunekļus uz netikumiem, un jau skan, jau skan grēcinieku pulku kaujas taures un pāri laukiem rēgojas viņa pēdās nākošā sātana vaigs.

— Trocka, vai?

— Jā, tāds ir vārds, ko viņš pieņēmis. Bet viņa īstais , vārds ebreju valodā skan Avāddon, bet grieķu valodā Apollion, kas nozīmē — pazudinātājs.

— Es jums saku nopietni, ja jūs šīs valodas neizbeig­siet, tad pieraugiet… jums veidojas mānija …

— Nē, dakter, es esmu normāls. Cik jūs, dakter, ņe­mat par savu svēto darbu?

— Apžēlojieties, ko jūs ik uz soļa lietojat vārdu «svēts»! Es savā darbā neko īpaši svētu nesaskatu. Par ārstēšanas kursu ņemu tāpat kā citi. Ja ārstēsieties pie manis, atstājiet iemaksu.

— Ļoti labi.

Slimnieks atpogāja frenci.

— Varbūt jums ir maz naudas, — Turbins nomur­mināja, raudzīdamies uz nobružātajiem bikšu ceļga­liem. «Nē, blēdis viņš nav… nē … taču prātā sajuks.»

— Nekas, dakter, gan atradīsies. Jūs savā veidā at­vieglojat cilvēcei dzīvi.

— Un dažkārt visai sekmīgi. Bromu, lūdzu, lietojiet kārtīgi.

— Pilnīgu atvieglojumu mēs, cienījamo dakter, iegū­sim vienīgi tur, — slimais ar iedvesmu norādīja uz bal­tajiem griestiem. — Bet tagad mūs visus gaida mocības, kādas vēl neesam pieredzējuši… Un tās sāksies gau­žām drīz.

—- Nu, pazemīgi pateicos. Esmu jau diezgan mocījies.

— Tā nedrīkst iepriekš sacīt, dakter, ai, tā ne­drīkst, — slimais murmināja, priekšnamā stīvēdams mu­gurā kazas ādu, — jo stāv rakstīts: trešais eņģelis iz­lēja biķeri ūdens avotos, un tapa asinis.

«Kur es to esmu jau dzirdējis … Ak, nu protams, viņš taču no sirds izrunājies ar garīdznieku. Tiem nu gan abiem lieliski saskanēja — taisni prieks!»

— Es jums nopietni iesaku, mazāk lasiet apoka­lipsi … Atkārtoju vēlreiz, jums tas nāk par ļaunu. Man ir tas gods — atvadīties. Rīt, lūdzu, sešos. Aņuta, lūdzu, pavadi…

— Jūs taču neatteiksieties to pieņemt… Man gri­bas manas dzīvības glābējai kaut ko atstāt par piemi­ņu… Tā ir manas mirušās mātes rokassprādze …

— Nevajag… Par ko gan… Es negribu, — Reisa atbildēja un ar roku atvairīja Turbinu, taču viņš ne­atlaidās un virs bālās delnas sasprādzēja smago, tumšo kaldināto aproci. Tā padarīja roku vēl gleznāku, un pati Reisa viņam šķita vēl skaistāka … Pat krēslā varēja saskatīt, kā viņas seja pietvīkst.