Mihails Bulgakovs: Baltā gvarde

Durkli nolaidis uz leju, cilvēks vienmērīgi soļoja un domāja vienīgi par to, kad gan beidzot būs pagā­jusi saltā mocību stunda un viņš no šī zvērīgā aukstuma ieies vagonā, kur dievišķīgu versmi izdveš caurules, kas silda ešelonus, kur šaurajā telpā viņš varēs atkrist uz nelielās lāviņas, piekļauties tai un izstiepties visā garumā. Cilvēks un ēna soļoja no bruņām klātā loko­motīves rumpja dzirksteļu spietiem līdz pirmā bruņām klātā vagona tumšajai sienai, kur melnēja uzraksts: Bruņu vilciens «Proletārietis».

Te izstiepdamās, te kroplīgi sakumpdama, bet arvien saglabādama smailu galu, ēna ar savu melno durkli vandīja sniegu. Laternas zilganie stari krita cilvēkam aiz muguras. Nesildīdami, tikai kaitinādami, uz perona dega divi zilgani mēneši. Cilvēks meklēja jel kādu uguni un nekur to neatrada; zobus sakodis, zaudējis ce­rību sasildīt kāju pirkstus, kustinot tos, viņš ar skatienu neatlaidīgi tiecās pretī zvaigznēm. Visērtāk cilvēkam bija raudzīties uz Marsu, kas viņa priekšā mirdzēja debe­sīs virs Slobodkas. Un viņš raudzījās uz to. Skatiens tie­cās miljoniem verstu tālumā un ne mirkli nenovērsās no sarkanīgās, dzīvās zvaigznes. Tā sarāvās un izpletās, ne­apšaubāmi bija dzīva un piecstaraina. Novārgušais cil­vēks paretam atbalstīja šauteni ar laidi sniegā, apstā­jies acumirklī iegrima modrā snaudā, kurā neizgaisa bruņu vilciena melnā siena, neizgaisa arī daži stacijas trokšņi. Taču tiem pievienojās jauni. Sapnī izpletās vēl neredzēta debesu velve. Gluži sarkana, zvīļojoša un nosēta ar nemierīgiem mirguļojošiem Maršiem. Cilvēka sirds uzreiz pielija pilna laimes. Paradījās bruņu kreklā tērpies dīvains, nepazīstams jātnieks un draudzīgi jāja

sargkareivim klāt. Likās, it kā melnais bruņu vilciens taisītos pilnīgi pagaist no sapņa, un viņa vietā izauga sniegos ieputināta sādža — Mazie Čugri. Sargkareivis stāv pie Cugru ce]a, un viņam pretī nāk kaimiņš, no­vadnieks.

— Žiļin? — bez skaņas, bez lūpu kustībām teica cil­vēka smadzenes, un tūdaļ barga, brīdinoša balss krūtīs noskaldīja trīs vārdus:

— Postenis … sargkareivis … nosalsi…

Jau ar gluži pārcilvēciskām pūlēm sargs pacēla šau­teni, pārmeta pār roku, sagrīļodamies atrāva kājas no zemes un atkal soļoja.

Turp — atpakaļ. Turp — atpakaļ. Sapnī redzētā de­besu velve izgaisa, pār visu saltumā iegrimušo pasauli atkal klājās tumšzilais debesu zīds, kam cauri izsprau­cies melnais, draudīgais lielgabala stobrs. Sarkanīgi zai­goja Venēra, bet laternas gaišzilajos gaismas apļos laiku pa laikam tai par atbildi iespīdējās zvaigzne pie sargkareivja krūtīm. Tā bija neliela un arī piecsta- raina.

*

Iztraucētā snauda klīda un klīda. Tā lidinājās gar Dņepru. Pārlaidās pāri tukšajām piestātnēm un no­krita Podolā. Ugunis tur bija nodzisušās jau sen, sen. Visi gulēja. Vienīgi Volinskas ielas stūrī trīsstāvu mūra' mājā, bibliotekāra dzīvokļa šaurajā istabiņā, kas atgādi­nāja lētu numuru lētā viesnīcā, pie lampas ar izliektu stikla kupolu sēdēja zilacainais Rusakovs. Viņam priekšā atradās smaga grāmata dzeltenā ādas iesējumā. Acis slīdēja pār rindām lēni un svinīgi,

«Un es ieraudzīju mirušos un varenos stāvam dieva priekšā, un grāmatas bija atvērtas, un arī tā grāmata bija atvērta, kas iraid dzīvības grāmata; un tiesāti tika mirušie, kā stāv rakstīts, saskaņā ar viņu darbiem.

Tad jūra atdeva mirušos, kas atradās tajā, un nāve un pekle atdeva mirušos, ko bija ņēmušas, un katrs tapa tiesāts pēc viņa darbiem.

un, kurš nebija ierakstīts dzīvības grāmatā, tas tapa iemests uguns ezerā.

-un es ieraudzīju jaunas debesis un jaunu zemi, jo ag­rākās debesis un agrākā zeme bija beigušas pastāvēt un jūras vairs nebija.»

Jo ilgāk viņš lasīja satricinošo grāmatu, jo vairāk viņa prāts sāka līdzināties spožam šķēpam, kas šķeļ tumsu.

Slimības un ciešanas viņam šķita sīkas un nenozī­mīgas. Kaite atkrita no viņa kā miza no mežā aizmirsta nokaltuša zara. Viņš skatīja zilu, bezgalīgu laikmetu miglu, gadu tūkstošu gaitu. Un nejuta baiļu, vienīgi sa­prātīgu padevību un godbijību. Dvēseli pārņēma miers, un šajā mierā viņš nonāca līdz vārdiem:

«… nebūs vairs nedz asaru, nedz nāves, nebūs nedz raudu, nedz vaimanu un slimību, jo viss, kas bijis līdz šim, ir pagājis.»

Neskaidrā migla pašķīrās un ielaida pie Jeļenas po- ručiku Šervinski.- Viņa. izvelbtās acis nekautrīgi smai­dīja.

— Esmu dēmons, — viņš sacīja, sasizdams papēžus, — bet Tālbergs vairs neatgriezīsies, un es dziedu jums… 1

Viņš izvilka no kabatas milzīgu vizuļojošu zvaigzni un piesprauda to kreisajā pusē pie krūtīm. Šervinskim apkārt audās miega migla, viņa seja iznira no miglas vāliem koša kā lellei. Šervinskis iedziedājās griezīgi, citādi nekā nomodā:

— Mēs dzīvosim, dzīvosim!

— Un, kad pienāks nāve, tad nomirsim… — no­dziedāja Nikolka un parādījās.

Rokās viņam bija ģitāra, bet kakls vienās asinīs, un uz pieres dzeltens vainadziņš ar svētbildēm. Jeļenai tūliņ iešāvās prātā, ka viņš mirs, un viņa sāka rūgti raudāt un atmodās, tumsā saukdama:

— Nikolka! Paklau — Nikolka?

Un šņukstēdama viņa ilgi klausījās nakts čukstos.

Bet nakts vēl arvien pleta savus spārnus.

Un visbeidzot sapni redzēja Petjka Ščeglovs sētas mājiņā.

Petjka bija mazs, tādēļ viņam nerūpēja ne boļševiki, ne Petļura, ne Dēmons. Un sapnis viņam rādījās vien­kāršs un līksms kā saules ripa.

Petjka sapnī soļoja pa lielu zaļu pļavu, un tajā gu­lēja zaigojoša dimanta lode, lielāka par Petjku. Ja pie­augušajiem sapnī jāskrien, viņi plok pie zemes, vaid un svaidās, pūlēdamies izraut kājas no slīkšņas. Bet bērnu kājas ir žiglas un brīvas. Petjka pieskrēja pie dimanta lodes un, aizelsies līksmos smieklos, satvēra to rokās. Lode apšļāca Petjku ar mirdzošām šaltīm. Tas arī bija viss Petjkas sapnis. Aiz prieka viņš miegā skaļi iesmē­jās. Un viņam par atbildi aiz krāsns jautri čirkstināja circenis. Petjkam rādījās citi viegli un priecīgi sapņi, bet kaut kur šķirbā, baltajā kaktā aiz spaiņa, circenis aizvien vēl čirkstināja savu čirkstināmo, atdzīvinādams ģimenes miega pilno murdošo nakti.

Plauka pēdējā nakts. Uz rīta pusi visa smagā zilgme, dieva apmetnis, kas klājas pār pasauli, piebira ar zvaig­znēm. Šķita, ka bezgalīgajos augstumos aiz šī altāra vārtu tumšzilā aiz"kara~ kāds notur vakara dievkalpo­jumu. Uz altāra iedegas uguntiņas, un tās spīd cauri aizkaram, veidodamas krustus, pudurus un četrstū­rus. No grēcīgās, asinīm slacītās un apsnigušās zemes melnajos, drūmajos augstumos pāri Dņeprai slējās nak­snīgais Vladimira krusts. Iztālēm likās, it kā šķērskoks būtu izzudis — saplūdis kopā ar vertikāli un tādēļ krusts pārvērties asā, draudīgā šķēpā.

Tomēr šķēps nav briesmīgs. Viss reiz beigsies. Cie­šanas, mokas, asinis, bads un sērgas. Šķēps nozudīs, bet zvaigznes paliks vēl tad, kad no mums un mūsu dar­biem zemes virsū vairs nebūs ne miņas. Nav neviena, kurš to nezinātu. Kāpēc tad mēs negribam pievērst savu skatienu tām? Kāpēc?

Maskavā 1923.—1924. g.]

Nakts izplauka visā krāšņumā. Jau tuvojās rīts, un māja dusēja, pūkainā sniega klāta. Novārgušais Va­silisa gulēja aukstos palagos, sildīdams tos ar savu no­vājējušo augumu. Vasilisam rādījās muļķīgs un jauks sapnis. Itin kā nekādas revolūcijas nebūtu bijis, tas viss tikai blēņas un nieki. Pa sapņiem. Vasilisu pārņēma ne­noteikta, nedroša laimes sajūta. Bija it kā vasara, un, lūk, Vasilisa nopircis sakņu dārzu. Dārzeņi tajā iz­auga vienā mirklī. Dobes pārklājās ar priecīgām stī­gām, un no tām kā zaļi ikuči laukā raudzījās gurķi. Vasilisa ar buru audekla biksēm kājās stāvēja un, vē­deru kasīdams, noraudzījās uz mīlīgo, rietošo saulīti.