Mihails Bulgakovs - Baltā gvarde

Fjodors nenometa Naiju tā, kā bija metis sievieti, bet, saliekdams jau atslābušo ķermeni, saudzīgi zem pa­dusēm pagrieza ar seju pret Nikolku, ta ka Naija kā­jas sāka šļūkt pa grīdu, tad teica:

— Skatieties nu — vai ir tas pats? Ka paņemam īsto …

Nikolka paraudzījās tieši Naija atvērtajās, stiklaina­jās acīs, un tās atbildēja ar tukšu skatienu. Naija kreiso vaigu klāja tikko manāms zaļgans plankums, bet uz krūtīm un vēdera bija izplūduši un sarecējuši plati, tumši traipi, acīm redzot, asinis.

— Tas ir viņš, — Nikolka noteica.

Fjodors tāpat aiz padusēm uzvilka Naiju uz lifta plat­formas un nolaida viņu zemē Nikolkam pie kājām. Mi­rušā rokas gulēja izpletušās un zods atkal paslējās gaisā. Fjodors ienāca arī pats, pavilka rokturi, un plat­forma sāka celties augšup.

*

Tajā pašā naktī kapličā viss bija izdarīts tā, kā vēlē­jās Nikolka, un viņa sirdsapziņa bija pilnīgi mierīga, tomēr prāts skumjš un nelokāms. Anatomikuma kailā un drūmā kapliča bija kļuvusi gaišāka. Nepazīstama cilvēka zārkam, kas atradās kaktā, uzlika vāku, un bla­kus guļošais smagnējais, netīkamais un šausminošais kaimiņš netraucēja Naija mieru. Pats Naijs zārkā iz­skatījās krietni priecīgāks un možāks.

Naijs — apmierināto un valodīgo sargu nomazgāts, Naijs — tīrs, ietērpts frencī bez uzplečiem, Naijs ar vainagu uz pieres, triju sveču apmirdzēts, un, galvenais, Naijs ar aršīnu garo raibo Jura krusta lentu, ko Ni­kolka pats ar savām rokām bija palicis viņam zem krekla, uz saltajām, valkanajām krūtīm. Sirmā māmuļa pavērsa trīsošo galvu prom no trim sveču liesmiņām, paskatījās Nikolkā un sacīja:

— Dēls. Lai tev paldies.

No šiem vārdiem Nikolka atkal sāka raudāt un iz­gāja no kapličas laukā, sniegā. Pāri sniegotajam ana­tomikuma pagalmam pletās nakts, mirguļoja zvaigžņu krustiņi un blāvo ja Piena Ceļš.

Divdesmit otrā decembra dienā Turbinam sākās ago­nija. Šī diena bija miglaina, balta, tuvo — pēc divām dienām svinamo ziemsvētku spožuma piestarota. Ziem­svētku spožums it īpaši bija samanāms viesistabas mirdzošajā parketa grīdā, ko iepriekšējā vakarā kopī­giem spēkiem klusām bija berzuši un spodrinājuši Aņuta, Nikolka un Lariosiks. Ziemsvētkus vēstīja arī svētbilžu lampiņu režģīši, kurus bija nospodrinājusi Aņuta. Un, beidzot, smaržoja skujas un ar savu zaļumu iegaismoja istabas kaktu līdzās raibi tērptajam Valen­tīnam, kurš likās uz mūžīgiem laikiem aizmirsts virs atvērtās klaviatūras …

Par māsu tevim lūdzos …

Pret dienas vidu Jeļena mazliet grīļīgā gaitā iznāca pa Turbina istabas durvīm un klusēdama izgāja cauri ēdamistabai, kur, ne vārdiņa nebilzdami, sēdēja Ka­rūsa, Mišlajevskis un Lariosiks. Jeļenai ejot gārām, neviens no tiem pat nepakustējās, baidīdamies palū­koties viņas sejā. Jeļena aizvēra savas istabas durvis, un smagā portjera tūliņ nekustīga nostājās vietā.

Mišlajevskis sakustējās.

— Redz, — viņš piesmacis čukstēja, — komandieris visu izdarīja labi, tikai ar Aļošu viņam izdevās greizi…

Karūsa un Lariosiks neko nepiebilda. Lariosiks sāka mirkšķināt acis, un uz vaigiem viņam nogūla mēļas ēnas. _

— E… velns, — Mišlajevskis vēl piemetināja, pie­cēlās un gāzelēdamies pielavījās pie durvīm, tad šaubī­damies apstājās, pagriezās atpakaļ, pameta ar acīm uz Jeļenas durvīm. — Klausieties, puiši, jūs pieskatiet… Citādi…

Viņš pamīņājās uz vietas un izgāja bibliotēkas istabā, tur viņa soļi noklusa. Pēc brīža no Nikolkas istabas at­skanēja Mišlajevska balss un vēl kādas savādas, smel­dzīgas skaņas.

— Nikolka raud, — Lariosiks izmisušā balsī nočuk­stēja, nopūtās, uz pirkstgaliem piegāja pie Jeļenas ista­bas durvīm, noliecās pie atslēgas cauruma, taču neko nevarēja saskatīt. Viņš bezpalīdzīgi atskatījās uz Ka­rūsu un plātīja rokas, rādīdams jautājošus žestus. Ka­rūsa pienāca pie durvīm, sastomījās, bet tad tomēr lē- nītiņām vairākas reizes ar nagu pieklaudzināja un klusi teica:

— Jeļena Vasiļjevna, paklau, Jeļena Vasiļjevna …

— Ak, neraizējieties, — aiz durvīm atskanēja Je­ļenas balss, — iekšā nenāciet.

Karūsa atsprāga no durvīm — un Lariosiks arī. Abi atgriezās savās vietās — uz krēsliem pie Sārdamas krāsns — un apklusa.

Nedz Turbiniem, nedz arī tiem, kas ar Turbiniem bija ciešām un nesaraujamām saitēm saistīti, Alekseja is­tabā nebija ko darīt. Tur jau tāpat tikko pietika vietas trim vīriešiem. Tur atradās tas pats lācīgais ārsts ar zelta brillēm, otrs, jauns, skūtu seju un stalts, pēc iz­skata drīzāk gvards nekā ārsts, un, beidzot, trešais — sirmais profesors. Profesora gudrība tūliņ atklāja vi­ņam pašam un Turbinu ģimenei bēdīgo patiesību, tik­līdz viņš sešpadsmitajā decembrī bija te ieradies. Pro­fesors visu saprata un tūliņ pateica, ka Turbinam ir tīfs. Un cauršautais ievainojums kreisās rokas padusē dī­vainā kārtā uzreiz atvirzījās otrajā vietā. Tikai pirms stundas profesors kopā ar Jeļenu bija iznācis no vies­istabas un tur uz Jeļenas neatlaidīgo jautājumu, ko pauda ne vien .viņas vārdi, bet arī sausās acis, sasprē­gājušās lūpas un izjukušās matu cirtas, bija atbildējis, ka cerību maz, un, raudzīdamies Jeļenai acīs kā cilvēks, kas daudz, daudz pieredzējis un tāpēc visiem jūt līdzi, vēl piebildis — «gaužām maz». Visiem, arī Jeļenai, bija gluži skaidrs, ka tas nozīmē — cerību vairs nav, tātad Turbins mirst. Pēc tam Jeļena atgriezās brāļa guļamis­tabā un ilgi stāvēja, raudzīdamās viņa sejā, un tad ari pati labi saprata, ka cerību patiesi nav. Pat bez sirmā un labsirdīgā večuka zināšanām varēja redzēt, ka ārsts Aleksejs Turbins mirst.

No viņa vēl plūda karstums, tomēr tas jau likās svār­stīgs un nenoturīgs, tāds, kas ik mirkli var apdzist. Un Turbina sejā jau sāka parādīties savāds vaska dzelte­nums, bet deguns bija pārvērties, kļuvis plānāks, un kaut kāda bezcerīga rieva bija iegūlusi pie deguna iz­liekuma, kas tagad likās sevišķi manāms. Jeļenai kājas kļuva aukstas, un strutu un kampara izgarojumu pie­sātinātajā guļamistabas gaisā viņu pārņēma neskaidra smeldze. Taču tas drīz vien pārgāja.

Turbina krūtis kaut kas spieda kā akmens, viņš el­poja sēkdams, caur atieztajiem zobiem raudams iekšā lipīgo gaisu, kas netika plaušās. Aleksejs jau sen bija

zaudējis samaņu un neredzēja un nesaprata, kas ap viņu notiek. Jeļena brīdi stāvēja un skatījās. Profesors pieskārās viņai pie rokas un pačukstēja:

— Ejiet vien, Jeļena Vasiļjevna, mēs paši visu izda­rīsim.

Viņa paklausīja un tūdaļ izgāja laukā. Taču profe­sors nekā vairs darīt netaisījās.

Viņš novilka uzsvārci, ar mitrām vates pikām no­berzēja rokas un vēlreiz ieskatījās Turbina sejā. Zilga­nās ēnas ap lūpu kaktiņiem un degunu kļuva tumšākas.

— Nekādu cerību, — profesors ļoti klusi iečukstēja ausī ārstam ar skūto seju, — jūs, dakteri Brodovič, pa­lieciet pie viņa.

— Kamparu? — Brodovičs čukstus jautāja.

— Jā, jā, jā.

— Parasto devu?

— Nē, — profesors paraudzījās laukā pa logu un pa­domāja, — trīs gramus uzreiz. Un biežāk. — Vēl pa­domājis viņš piebilda: — Piezvaniet man uz klīniku, ja viss beidzas bēdīgi, — šos vārdus profesors čukstēja ļoti piesardzīgi, lai Turbins nesadzirdētu pat caur murgu un miglas aizkaru. — Ja tas nenotiks, es tūliņ pēc lek­cijas atbraukšu.