Mihails Bulgakovs - Baltā gvarde

Vēlāk, kad studenti no Riļskas šķērsielas iegriezās Zitomiras ielā, slaidais pievērsās mazajam un piesma­kušā tenorā noteica:

— Redzēji velnu? Vai redzēji, es tev prasu.

Mazais neko neatbildēja, tikai sarāvās un nostenē­jās, it kā viņam piepeši būtu iesāpējies zobs.

— Neaizmirsīšu, kamēr vien būšu dzīvs, — slaidais turpināja, sperdams platus soļus, — mūžam atcerēšos.

Mazais klusēdams soļoja viņam iepakaļ.

— Paldies par mācību. Nu, ja man kādreiz patrāpī­sies tas maita … hetmanis … — No šalles skanēja sē- cieni, — es viņu, — slaidais izgrūda briesmīgu neķītru lamuvārdu un nepabeidza sakāmo. Abi iznāca uz Lie­lās Zitomiras ielas, kur viņiem ceļu aizšķērsoja kāda procesija, kas virzījās uz Vecpilsētas iecirkni, kam bija arī sargtornis. Īstenībā no laukuma ceļš būtu taisns un īss, taču Vladimira ielu vēl aizšķērsoja kavalērija, kas nebija paguvusi aiziet no parādes, un procesijai va­jadzēja mest līkumu tāpat kā visiem.

To ievadīja bars puišeļu. Viņi skrēja, lēca atmugu­riski un griezīgi svilpa. Tad pa nobradāto bruģi soļoja cilvēks vaļā atrautā, saplēstā mētelī un bez cepures, viņa skatiens šausmās un izmisumā klīda apkārt. Seja viņam bija asiņaina, bet no acīm bira asaras. Cilvēks vaļā atrautajā mētelī pavēra plato muti un kliedza smalkā, taču gluži aizsmakušā balsī, jaukdams krievu un ukraiņu vārdus:

— Jums nav tiesību! Es esmu pazīstams ukraiņu dzej­nieks. Mani sauc Gorbolazs. Esmu sastādījis ukraiņu dzejas antoloģiju. Es žēlošos Radas priekšsēdētājam un ministram. Tas ir kas nedzirdēts!

— Sitiet viņu, maitasgabalu, kabatzagli, — kliedza no ietves.

— Es, — : pilnā rīklē izmisīgi kliegdams un grozīda­mies uz visām pusēm, sauca asiņainais, — mēģināju aizturēt boļševiku provokatoru…

— Ko, ko, ko, — skanēja no ietvēm.

— Ko tur ved?

— Atentāts pret Petļuru.

— Ejiet nu?!

— Viņš, kuces bērns, šāvis uz mūsu tētiņu.

— Bet viņš tak ir ukrainis.

— Draņķis, ne ukrainis, — kāds bass noducināja, — spēris makus.

— F-juit, — puišeļi nievājoši nosvilpa.

— Kas te notiek? Ar kādām tiesībām?

— Noķerts boļševiku provokators. Tāds maita jāsit uz vietas nost.

Asiņainajam aiz muguras vēlās satrauktais pūlis, pa­zibēja papaha ar zelttresainu asti un divi šauteņu stobri. Kāds, cieši apjozies ar košu jostu, gāzelīgā gaitā so­ļoja blakus asiņainajam un paretam, kad tas kliedza sevišķi skaļi, ar dūri automātiski uzblieza viņam pa kaklu; tad nelaimīgais arestants, kurš bija gribējis no­tvert nenotveramo, aprima un sāka nevaldāmi, tomēr klusi raudāt.

Abi studenti palaida procesiju garām. Kad tā jau bija gabalā, slaidais paķēra mazo zem rokas un ļauna prieka pilnā balsī čukstēja:

— Tas viņam derēja, tas viņam derēja. Uzreiz kļuva vieglāk ap sirdi. Nu, to es tev sacīšu, Karūsa, tie boļše­viki ir veikli zeļļi. Goda vārds — veikli. Tas tik bija labi nostrādāts! Redzēji, cik smalki viņi aizgādāja pro­jām savu runātāju? Un drosmes viņiem netrūkst. Tieši drosmes dēļ man boļševiki patīk, sasper jods.

Mazais klusi noteica:

— Ja tagad nedabūjam iedzert, tad jāiet vai kārties.

— Tā ir vērtīga doma. Nudien, vērtīga, — slaidais sparīgi apstiprināja. — Cik tev turas?

— Divi simti.

— Man ir simt piecdesmit. Ieiesim pie Tamāras, pa­ņemsim pusotra …

— Ciet.

— Gan atvērs.

Abi pagriezās uz Vladimira ielas pusi, aizgāja līdz divstāvu mājelei ar izkārtni:

«Pārtikas preču tirgotava», bet blakus «Pagrabs — Tamāras pils».

Nokāpuši pa kāpnītēm lejā, abi sāka piesardzīgi klauvēt pie stikla dubultdurvīm.

Nikolka piepildīja savu loloto nodomu, kas viņam nedeva miera visas šīs trīs dienas, kad ģimenē kā ak­meņi birtin bira notikumi, nodomu, kas bija saistīts ar pēdējiem, mīklainajiem sniegā saļimušā Naija-Tursa vārdiem. Taču tādēļ viņam visu dienu pirms parādes vajadzēja skraidīt pa pilsētu un apmeklēt vismaz de­viņas adreses. Un, tā skraidot, Nikolka jau daudzkārt bija zaudējis dūšu, gribējis visu pamest, taču atkal sa­ņēmies un tomēr sasniedzis mērķi.

Pašā nomalē, Lietuvas ielā, mazā mājelē viņš samek­lēja kādu puisi no družīnas otrās nodaļas un no viņa uzzināja Naija adresi, vārdu un tēva vārdu.

Stundas divas Nikolka cīnījās ar viļņojošo cilvēku jūru, pūlēdamies šķērsot Sofijas laukumu. Taču lau­kumu šķērsot viņam neizdevās, tas nebija iespējams. Tad pārsalušais Nikolka zaudēja kādu pusstundu, pūlē­damies izkļūt no ciešajām spīlēm un atgriezties izejas punktā — pie Mihaila klostera. No turienes viņš, mez­dams lielu līkumu, mēģināja pa Kosteļņajas ielu no­kļūt lejā uz Kreščatiku un tad aplinkus pa apakšējām ielām uz Maloprovaļnaju. Izrādījās, ka arī tas nav iespējamsl Augšup pa Kosteļnaju, tāpat kā visur, blīvā līčloču ierindā uz parādi soļoja karaspēks. Tad Nikolka meta vēl lielāku un tālāku līkumu un gluži viens no­nāca Vladimira kalnā. Viņš skrēja pa terasēm un ale­jām, virzīdamies uz priekšu starp baltām sniega sie­nām. Nikolka nokļuva arī klajumiņos, kur sniega bija mazāk. No terasēm varēja redzēt sniega jūrā iegrimušo Cara dārzu, kalnos, kas atradās iepretim, bet tālāk pa kreisi, aiz ziemīgo krastu ieskautās baltās un cienīgās Dņepras, — bezgalīgos dziļā ziemas mierā ieslīgušos Čerņigovas klajumus.

Valdīja miers un pilnīgs klusums, taču Nikolkam ne­bija laika to izbaudīt. Cīnīdamies cauri sniegam, viņš uzveica terasi pēc terases un tikai retumis nobrīnījās par to, ka šur tur sniegs bija nomīdīts un varēja sama­nīt pēdas, tātad kāds klaiņoja pa Kalnu arī ziemā.

Beidzot Nikolka, nogājis lejup pa aleju, atviegloti nopūtās, ieraudzīdams, ka uz Kreščatika karaspēka

nav, un steidzās uz ilgoto, meklēto vietu. «Maloprovaļ- naja 21.» Tāda bija Nikolkas izdibinātā adrese, un ta, nekur nepierakstīta, bija cieši iespiedusies viņam prātā.

*

Nikolka uztraucās un baiļojās… «Pēc kā lai jautā un kādā veidā to labāk izdarīt? Es nekā nezinu…» Viņš piezvanīja pie durvīm sētas mājā, kas atradās dārza pirmajā terasē. Ilgi neviens neatsaucās, taču bei­dzot atskanēja šļūcoši soļi, un durvis ar priekšā aiz­liktu ķēdi mazliet pavērās. Spraugā paraudzījās sievie­tes seja ar pensneju un no priekšnama tumsas skarbi noprasīja:

— Kas jums vajadzīgs?

— Atļaujiet jautāt… Vai te dzīvo Naija-Tursa ģi­mene?

Sievietes seja kļuva pavisam nelaipna un drūma, no­zibēja pensneja stikli.

— Nekādu Tursu te nav, — sieviete teica zemā balsī.

Nikolka piesarka, samulsa un kļuva bēdīgs …

— Šis taču ir piektais dzīvoklis …

— Ir gan, — sieviete atbildēja nelabprāt un aizdo­mīgi, — sakiet, kas jums vajadzīgs.

— Man teica, ka Tursi dzīvojot te …

Seja paliecās spraugai tuvāk un pārlaida dārziņam pētošu skatienu, pūlēdamās izdibināt, vai Nikolkam aiz muguras nestāv vēl kāds … Tagad Nikolka varēja sa­skatīt dāmas pilnīgo dubultzodu.

— Ko jums īsti vajag? … Pasakiet man.

Nikolka nopūtās un, paskatījies apkārt, teica:

— Es nāku sakarā ar Fēliksu Feliksoviču… man ir ziņas.

Seja pilnīgi pārvērtās. Sieviete samirkšķināja acis un noprasīja:

— Kas jūs esat? /

— Students.

— Pagaidiet šeit, — durvis aizcirtās, un soļi ap­klusa.

Pēc brītiņa aiz durvīm noklaudzēja papēži, durvis