Mihails Bulgakovs - Baltā gvarde

Melns cilvēka stāvs bez kājām un ar ādu apšūtu pa­kaļpusi, līdzīgs samītai vabolei, ložņāja starp ļaužu kājām, ar cimdiem ķerdamies izmīdītajā sniegā. Kroplie un tizlie bija atseguši vātis uz zili nosalušajiem stum­beņiem, drebināja galvas kā tika slimnieki vai paralī- tiķi, pārgrieza baltas acis, izlikdamies akli. Nolādētās liras pūlī čīkstēja kā ratu riteņi, vaidēja un kauca, no­mocīdamas dvēseli, satriekdamas sirdi, atgādinādamas nabadzību, viltu, bezcerību, stepju bezgalīgo mežonību.

— Nāc atpakaļ, sērdieni, kam pasaulē klīsti…

Pinkainas, trīcošas večas, uz ķeģiem balstīdamās,

stiepa uz priekšu izkaltušas, kā ar pergamentu pārvil­ktas rokas un gaudoja:

— Skaistais brašuli! Lai dievs tev dod veselību!

— Kundzenīt, pažēlo veceni, nelaimīgu sērdieni.

— Labie ļautiņi, dievs kungs jums atmaksās…

Katedrāles pagalmā kā melni ūdeņi plūda nopluku­šas sieveles izmītās kurpēs, sievietes garos virssvārkos un ausainām aubēm galvās, zemnieki ar aitādas papa- hām, sārtvaidzes meitenes, atvaļināti ierēdņi ar putek­ļainiem kokardu plankumiem, pavecākas sievas ar kup­liem, izrieztiem vēderiem, kustīgi puiši, kazaki šineļos un astainās cepurēs ar krāsainām — zilām, sarkanām, zaļām, aveņkrāsas virsām, zeltītām vai sudrabotām tre­sēm un zeltītiem zārku pušķiem, bet katedrāles durvis vēla laukā aizvien jaunus un jaunus cilvēku viļņus. Svaigajā gaisā krusta gājiens atguva možumu, atdzērās spēkus, pārkārtojās, sasparojās, un atsegtās, un rūtainos lakatos ievīstītās galvas, mitras un garīdznieku galvas­segas, diakonu mežonīgās krēpes, mūku cepurītes, smailie krusti zeltītos kātos, pestītāj a-Kristus, dievmā­tes un Jēzus bērna attēli sāka virzīties prom stingrā ierindā un kārtībā, un plandīja astainie, ar slāvu rak­stiem izšūdinātie zelta un aveņkrāsas karogi griezu­miem rotātos un apkaltos kātos.

Nav tā pelēka migla, kas čūškas gaitā pa pilsētu ložņā, nav tās brūnganas duļķu upes, kas plūst senat­nīgajās ielās, — tur uz parādi vecās Sofijas laukumā soļo neskaitāmie Petļuras pulki.

Ar tauru skaņām satricinādama salto gaisu, šķindi­nādama spožos šķīvjus, pirmā blīvās rindās aizsoļo zilā divīzija, sašķeļot melno ļaužu straumi.

Zilos županos ģērbti, aizsoļo galīcieši, braši pabīdī­juši uz vienas auss jērādas cepures ar zilām virsām. Pāris divkrāsainu karogu, noliekti starp kailiem zobe­niem, slīdēja nopakaļ blīvajam pūtēju orķestrim, bet aiz karogiem, vienmērīgi mīdīdami dzirkstošo sniegu, dūšīgi spēra soļus zaldāti labas — kaut ari vācu — vad­malas vamžos. Aiz pirmā bataljona nāca melni stāvi garos, ar siksnām apjoztos halātos un bļodām galvās, un kā dzeloņains padebesis uz parādi līda brūna dur­kļu biežņa.

Kā vienlaidus straume plūda pelēkie, apbružātie Se- čas strēlnieku pulki. Cita aiz citas maršēja haidamaku kājnieku vienības, un bataljonu atstarpēs, augstu līgo­damies seglos, jāja brašie pulku, vienību un rotu ko­mandieri. Zeltītas taures raibajā straumē pļerkstoši auroja bravūrīgus uzvaras maršus.

Aiz kājnieku ierindas vieglā riksī, seglos cilādamies; aiztraucās jātnieku pulki. Sajūsminātajam ļaužu pūlim acis apžilbināja saņurcītās, uz vienas auss piešķiebtās papahas ar zilām, zaļām, sarkanām virsām un zeltītiem pušķīšiem.

Pīķi, kuru cilpas bija uzmauktas uz labās rokas, cilā­jās kā adatas. Starp jātnieku rindām snaikstījās līksmi žvadzoši zižļi, un komandieru un taurētāju zirgi, tauru skaņu satraukti, rāvās uz priekšu. Bolbotuns, jautrs un apaļš kā bumba, rikšos jāja vienības priekšgalā, pavēr­sis pretī salam zemo, taukaini spīdošo pieri un tuklos, smaidīgos vaigus. Rudā ķēve, šķielēdama ar asiņu pie­lijušu aci, laužņus kodīdama un putas šļakstīdama, slē­jās pakaļkājās, nemitīgi mētādama sešpudīgo Bolbo- tunu; zobena maksts lēkāja, līkais zobens žvadzēja, un pulkvedis viegli spieda piešus zirga stāvajos, nervoza­jos sānos.

Un kā brāļi pulkā Vecākie ar mums! —

rikšos jādami un seglos cilādamies, braši dziedāja stal­tie haidamaki, dažādu krāsu matu cekuliem plīvojot.

Ložu caururbtajam dzeltenzilajam karogam plandot un harmonikām rūcot, garām aizrikšoja milzīgā zirgā sēdošā melnīgsnējā, smailūsainā pulkveža Kozira-Leško pulks. Pulkvedis bija drūms, skatījās greizi un pletnēja ērzeļa krustus. Viņam bija par ko skaisties — Naija- Tursa zalves dūmakainajā rītā pie Brestļitovskas dzelz­ceļa pārmijas bija iznīcinājušas Kozira labākos vadus, un pulks jāja rikšos, un laukumā parādījās sarukusi un izretināta ierinda.

Koziram sekoja brašā Melnās jūras jātnieku vienība, kas lepojās ar hetmaņa Mazepas vārdu un nebija cie­tusi nekādus zaudējumus. Pie Poitavas slavenais het­manis gandrīz bija pazudinājis imperatoru Pēteri, un tagad viņa vārds ar zeltītiem burtiem zaigoja uz zila zīda.

Cilvēku jūra skalojās gar namu pelēkajām un dzelte­najām sienām, ļaudis spiedās uz priekšu, rausās uz sta­biņiem ietves malā, puišeļi rāpās laternu stabos un sē­dēja tur uz šķērskokiem, stāvēja uz jumtiem, svilpa, sauca: urā … urā …

— Slava! Slava! — kliedza cilvēki uz ietvēm.

Aiz balkonu un logu stikliem rēgojās neskaitāmas plakanas sejas.

Važoņi balansēdami trausās uz kamanu bukām, vici­nādami pātagas.

— Melsa par bandām … Te tev nu bija bandas! Urā!

— Slava! Slava Petļuram! Slava mūsu tētiņam!

— Ur-rā …

— Maņa, skaties, skaties … Pats Petļura, rau, jāj pe­lēkā zirgā. Kāds skaistulis …

— Ko nu, kundzīt, tas ir pulkvedis.

— Ak tā? Bet kur tad Petļura?

— Petļura pilī pieņem franču sūtņus no Odesas.

— Ko niekus, godātais? Kas par sūtņiem?

— Pjotr Vasiļjevič, stāsta (čukstus), Petļura esot Pa­rīzē, nu, vai redzat?

— Te nu bija bandas … Miljons vīru.

— Kur tad Petļura? Mīlīši, kur ir Petļura? Ļaujiet kaut aci uzmest!

— Petļura, cienītā, pašlaik laukumā pieņem parādi.

— Kas par blēņām! Petļura ir Berlīnē vizītē pie pre­zidenta sakarā ar savienības noslēgšanu.

— Pie kāda prezidenta?! Ko jūs, cienītais, izplatāt provokatoriskas ziņas?

— Pie Berlīnes prezidenta … Sakarā ar republiku…

— Redzējāt? Redzējāt? Cik cienīgs … Viņš brauca karietē pa Riļskas šķērsielu. Ar sešiem zirgiem …

— Sakiet, lūdzu, — vai tad viņi tic arhierejiem?

— Es nesaku — tic vai netic… Es teicu — brauca un vairāk neko. Domājiet, kā gribat…

— Bet popi taču pašlaik notur dievkalpojumu …

— Ar popiem drošāk …

— Petļura. Petļura. Petļura. Petļura. Petļura …

Rībēja briesmīgie, smagnējie riteņi, grabēja kastes,' aiz desmitiem jātnieku vienību bezgalīgā virknē stiepās artilērija. Tika vestas strupās, resnās mortīras, ripoja slaidās haubices; uz kastēm sēdēja jautras, labi paēdu­šas, uzvaras lepnuma pārņemtas apkalpes, braucēji cēli un mierīgi vadīja pajūgus. Saspringuši, izstiepušies so­ļoja labi baroti spēcīgi milzu zirgi ar platiem krustiem un pie darba pieradušie, grūsnām blusām līdzīgie zem­nieku zirģeļi. Klusi rībēdama, ripoja kalnu kavalērijas vieglā artilērija, lielgabaliņi lēkāja, staltu jātnieku ap­lenkti.

— Ak … ak … te tev nu bija piecpadsmit tūkstoši… Kā tad mums stāstīja tādus melus! Piecpadsmit… ban­dīts … dezorganizācija … Ak kungs, ne gala, ne malas. Vēl viena baterija … vēl viena, vēl…