Mihails Bulgakovs - Baltā gvarde

— Es neparko nevarēšu aizmigt, — Vanda apstipri­nāja, tīdamās dūnvilnas lakatā.

— Man ir konjaciņš — sasildīsimies, — Vasilisa pie­peši itin nebēdnīgi noteica.

— Paliec, Karūsa, — Mišlajevskis sacīja.

Tālab arī Karūsa tika lutināts. Smadzenes un vira ar augu eļļu, kā jau to varēja sagaidīt, bija tikai sim­ptoms derdzīgajai skopuma slimībai, ar kuru Vasilisa bija inficējis savu sievu. Patiesībā dzīvokļa dziļumos slēpās dārgumi, un par tiem zināja vienīgi Vanda. Ēdamistabā uz galda parādījās burka ar marinētām sē­nēm, teļa cepetis, ķiršu ievārījums un īsts lielisks Šus- tova konjaks ar zvanu uz etiķetes. Karūsa pieprasīja glāzīti arī Vandai Mihailovnai un ielēja viņai.

— Pilnu ne, pilnu ne, — Vanda sauca.

Vasilisa, pārgalvīgi atmetis ar roku, paklausīdams Karūsam, izdzēra vienu glāzīti.

— Tikai neaizmirsti, Vasja, ka tev tas ir kaitīgi, — Vanda maigi sacīja.

Kad Karūsa bija autoritatīvi paskaidrojis, ka konjaks nevar kaitēt absolūti nevienam un ka to kopā ar pienu pat lieto pret mazasinību, Vasilisa izdzēra otru glāzīti, un viņa vaigi kļuva sārti, bet uz pieres izspiedās sviedri. Karūsa izdzēra piecas glāzītes, un viņu pārņēma ļoti jauks noskaņojums. «Ja šo sievišķi uzbarotu, tas ne­maz nebūtu tik neglīts,» Karūsa prātoja, noraudzīda- mies Vandā.

Tad viņš uzlielīja Lisoviču dzīvokļa plānojumu un apsvēra jautājumu par signalizāciju uz Turbinu dzī­vokli: viens zvans no virtuves, otrs no priekšnama. Tik­līdz kaut kas atgadās — augšā atskan zvans. Un, lūdzu, durvis ies atvērt Mišlajevskis, tas būs pavisam kas cits.

Karūsa ļoti slavēja dzīvokli: tas bija gan ērts, gan labi mēbelēts, tikai — auksts.

Naktī Vasilisa pats atnesa malku un iekūra viesis­tabā krāsni. Karūsa izģērbies gulēja uz tahtas starp diviem lieliskiem palagiem un jutās ļoti mājīgi un labi.

Vasilisa kreklā, virs kura stiepās bikšturi, iznāca pie viņa un apsēdās atzveltnes krēslā, teikdams:

— Nenāk miegs, vai zināt. Vai neatļausiet ar jums mazliet patērzēt?

Krāsns beidza degt, Vasilisa, apaļš un nomierinājies, sēdēja krēslā, nopūtās un tērgāja:

— Tā ja, Fjodor Nikolajevič. Viss, kas iemantots neatlaidīgā darbā, vienā vakarā pazuda sazin kādu ne­liešu kabatās … vārmācīgā kārtā … Nedomājiet, ka es noliedzu revolūciju, nebūt ne, es lieliski izprotu vēs­turiskos cēloņus, kas to visu izraisīja.

Tumšsārta atblāzma plaiksnījās Vasilisas sejā un bikšturu sprādzēs. Karūsa, kuru konjaks bija padarījis tīkami gurdenu, sāka snaust, pūlēdamies saglabāt sejā laipnas uzmanības izteiksmi…

— Taču sakiet — vai tā nav? Pie mums Krievijā, kas neapšaubāmi ir stipri atpalikusi zeme, revolūcija jau pārvērtusies Pugačova dumpī… Jo kas tad īsti no­tiek … Pāris gadu laikā mēs esam zaudējuši katru likuma atbalstu, mūsu cilvēka un pilsoņa tiesību mini­mālo aizstāvību. Angļi saka …

— Mhm, angļi… tie, protams, — Karūsa nomurmi­nāja, juzdams, ka starp viņu un Vasilisu sāk rasties mīksta siena.

— Kur te nu vairs «tavs nams — tavs cietoksnis», ja cilvēks pats savā dzīvoklī aiz septiņām atslēgām vairs nevar būt drošs, ka tāda pati banda kā tā, kas pie manis ieradās šodien, neatņem viņam mantu un, kas zina, arī dzīvību?!

— Jānodrošinās ar signalizāciju un aizvirtņiem, — Karūsa miegainā balsī ne visai trāpīgi atbildēja.

— Ak, Fjodor Nikolajevič! Ko nu te, mīļais, var līdzēt signalizācija vien! Ne ar kādu signalizāciju nav iespējams apturēt sabrukumu un pagrimumu, kas tagad perinās cilvēku dvēselēs. Apžēlojieties, signalizācija var līdzēt atsevišķā gadījumā. Bet ja nu tā samaitājas?

— Izlabosim, — laimīgais Karūsa atbildēja.

— Bet nevar taču visu dzīvi dibināt uz signalizāciju un nez kādiem revolveriem. Tas nav būtiskais. Es runāju vispār, tā sakot, kopumā. Būtiskais ir tas, ka iz zudis pats galvenais — cieņa pret privāto īpašumu. Bet, ja tā, tad viss pagalam. Tādā gadījumā mēs aiziesim bojā. Es pēc dabas esmu pārliecināts demokrāts un pats cēlies no tautas. Mans tēvs bija vienkāršs desmitnieks uz dzelzceļa. Viss, ko jūs šeit redzat, un viss, ko šodien man atņēma tie blēži, ir tikai paša spēkiem sastrādāts un iemantots. Un ticiet, es nekad neesmu aizstāvējis veco režīmu, tieši otrādi, es jums klusībā atzīšos, ka piederu pie kadetu partijas, taču tagad, kad pats savām acīm esmu redzējis, par ko tas viss izvēršas, varu jums apzvērēt, ka manī mostas baiga pārliecība, ka glābt mūs var tikai viens … — Kaut kur no mīkstā plīvura, kas apņēma Karūsu, skanēja čuksti… — Patvaldība. Jā gan… Visbargākā diktatūra, kādu vien spējam iedo­māties … Patvaldība …

«Ek, kā nu laiž vaļā,» svētlaimīgais Karūsa nodo­māja. «N-nu jā, patvaldība — tā ir āķīga būšana.» — Aha-mm … — viņš noteica kā caur vati.

— Ak, bu-bu-bu-bu, habeas corpus, ak, bu-bu-bu- bu… Ai, bu-bu … — bubināja balss caur vati, — ai, bu-bu-bu, velti viņi iedomājas, ka tāda kārtība var ilgi pastāvēt, ai, bu-bu-bu, un turklāt ilgus gadus. Nē, kungi! Ilgus gadus tā neturpināsies, un būtu jau ari smieklīgi domāt, ka …

— Ivangorodas cietoksnis, — Vasilisu negaidot pār­trauca kritušais komandants ar papahu galvā.

— Ilgus gadus!

— Arī Ardagana un Kara, — Karūsa miglā apstipri­nāja.

— Ilgus gadus!

Kā no tālienes atskanēja Vasilisas sīkais, godbijīgais smiekliņš.

— Ilgus gadus! —

līksmi nodziedāja balsis Karūsam galvā.

Ilgus ga-adus. Ilgus gadus. Ilgu-u-u-u-us ga-a-a-dus… —

skandināja slavenā Tolmaševska kora deviņi basi. . I-i-ilgu-u-u-u-us ga-a-a-a-adu-us … — piebalsoja dzidrie diskanti.

Ilgus … Ilgus … Ilgus … — paceldamies soprānā, koris uzmeta skaņas līdz pašam kupolam.

— Skat! Skat! Pats Petļura …

— Veries, Ivan …

— Ak tu, stulbeni… Petļura jau ir laukumā ..,

Luktās simtiem galvu drūzmējās cita pie citas, spie­dās cita citai priekšā, liecās pāri margām starp senlai­cīgām kolonnām, kas apgleznotas ar melnām freskām. Grozīdamies, uzbudinādamies, spiezdami un grūstīdami cits citu, cilvēki spraucās pie margām, cenzdamies pa­raudzīties lejup, katedrāles dziļumos, bet simtiem galvu kā dzelteni āboli kārstījās pāri margām blīvā, trīskāršā slānī. Tur, dziļi lejā, viļņoja smacīgs tūkstošgalvains pūlis, un virs tā peldēja karsti sviedri un tvaiki, vīraka dūmi, neskaitāmu sveču izgarojumi un smago ķēdēs iekarināto lampādu kvēpi. Riņķiem čirkstot, slīdēja smags zilpelēks aizkars un aizsedza ar griezumiem ro­tātos, izmargotos cara vārtus, kas bija kaldināti no sen­sena metāla un tikpat tumši un drūmi kā visa drūmā Sofijas katedrāle. Kroņlukturī sprakšķēja un zvārojās sveču liesmu šķēpi, raidīdami augšup dūmu strūkliņas. Liesmiņām trūka gaisa. Sānu altārī valdīja neiedomā­jama kņada. Pa altāra sānu durvīm uz izmīdītajām gra­nīta plātnēm bira laukā zeltīti garīdznieku tērpi, plan­dījās plecu saites. No apaļām kartona kārbām izlīda violetas garīdznieku galvassegas, no sienām tika ņemti nost līganie baznīcas karogi. Kaut kur ļaužu blīvā rūca protodiakona Serebrjakova varenais bass. Garīdznieka tērps bez galvas un rokām uzkumpis lidinājās pār pūli, iegrima tajā, un pēc tam gaisā izslējās vatētā virstērpa viena piedurkne, tad otra. Sagriezdamies grīstē, uzplī- voja rūtaini lakati.

— Arkādija tēv, nosieniet ciešāk vaigus, nikni salst, atļaujiet, es jums palīdzēšu.