Mihails Bulgakovs - Baltā gvarde

«Te nu bija revolūcija,» viņa sārtajā un glīti apcir­ptajā galvā pazibēja doma, «jauka revolūcija. Viņus vi­sus vajadzētu pakārt, bet nu ir par vēlu …»

— Vasiļko, aun kājās, — vilks sirsnīgi uzrunāja milzi. Tas apsēdās uz atsperu matrača un nometa savas čabatas. Uz biezajām, pelēkajām zeķēm zābakus ne­varēja uzvilkt. — Iedod kazakam zeķes, — vilks stingri pavēlēja Vandai. Tā veikli notupās pie dzeltenā skapja apakšējās atvilktnes un izņēma prasīto. Milzis novilka pelēkās zeķes, atsegdams pēdas ar sarkanīgiem pirk­stiem un melnām vātīm, un uzstīvēja Vandas iedotās. Ar pūlēm uzdabū ja kājās zābakus, kreisā zābaka saite stirkšķēdama pārtrūka. Sajūsmā smaidīdams kā bērns, milzis sasēja satrūkušo saiti un piecēlās kājās. Un tū­liņ kaut kas it kā atslāba saspīlētajās attiecībās starp šiem pieciem cilvēkiem, kas cits citam nopakaļ staigāja pa dzīvokli. Saspīlējums izzuda. Tas ar izķēmoto seju, pametis skatienu uz zābakiem milža kājās, piepeši veikli nocēla Vasilisas bikses, kas karājās uz naglas blakus mazgājamam galdiņam. Vilks tikai vēlreiz aiz­domīgi atskatījās uz Vasilisu — vai neteiks kaut ko —, taču Vasilisa un Vanda klusēja, un abu sejas bija gluži vienādi baltas un ar milzīgām acīm. Guļamistaba sāka atgādināt gatavu apģērbu veikala stūrīti. Izķēmotais stāvēja tikai svītrotās, skrandainās apakšbiksēs un ap­lūkoja Vasilisas bikses pret gaismu.

— Dārga manta, ševiots … — viņš caur degunu no­teica, atsēdās zilajā atzveltnes krēslā un sāka vilkt bik­ses kājās. Vilks apmainīja netīro karavīra blūzi pret Vasilisas pelēko žaketi, turklāt kabatās atrastos papī­rus atdeva Vasilisam, teikdams: «Te kaut kādi papīriņi, šejiet, kungs, kazi, noderīgi.» No galda viņš paņēma globusa formā darinātu stikla pulksteni ar trekniem, melniem romiešu cipariem.

Vilks uzstīvēja mugurā šineli, un zem tā varēja sa­klausīt, kā tikšķēdams gāja pulkstenis.

— Pulkstenis ir vajadzīga manta. Bešā tikpat kā bez rokām, — vilks teica izķēmotajam, kļūdams arvien pie­laidīgāks pret Vasilisu, — naktī var paskatīties, cik rāda, — traki derīga manta.

Tad visi sāka iet un cauri viesistabai devās uz ka­binetu. Vasilisa un Vanda abi blakus klusēdami soļoja nopakaļ. Kabinetā vilks šķielēdams kaut ko pārdomāja, tad sacīja Vasilisam:

— Jūs, kungs, dodiet mums kvīti… (Kāda doma vi­ņam darīja raizes, pierē bija iegūlušas dziļas krun­kas.)

— Ko? — Vasilisa nočukstēja.

— Kvīti, ka esat mums izsniedzis mantas, — vilks pa­skaidroja, raudzīdamies uz zemi.

Vasilisam seja pārvērtās, vaigi sasarka.

— Bet kā tad … Es tak (Viņš gribēja iesaukties: «Kā, man jādod vēl arī kvīts?!» — taču viņš neizteica vis šos, bet citus vārdus.) … jūs … jums, tā sakot, pienākas parakstīties…

— Ek, nošaut tevi kā suni! U-ū, asinssūcējs… Zinu gan, ko tu domā. Zinu. Ja būtu tava vara, tu mūs sa­šķaidītu kā prusakus. Ū-ū, redzu, pa labam ar tevi ne­varēs sarunāt. Puiši, lieciet viņu pie sienas! Ek, kā vilkšu…

Saniknots viņš nervozi piespieda Vasilisu pie sienas, sagrābis ar roku pie rīkles, tā ka inženieris uzreiz kļuva sarkans.

— Ai! — Vanda šausmās iekliedzās un sagrāba vilku aiz rokas. — Ko jūs darāt! Apžēlojieties … Vasja, rak­sti jel, raksti…

Vilks palaida vaļā inženiera kaklu, un apkaklīte spraukšķēdama atlēca nost kā atsperes sviesta. Vasilisa pats nemaz nemanīja, kā bija apsēdies atzveltnes krēslā. Rokas viņam drebēja. Viņš izplēsa no bloknota lapiņu, iemērca spalvu. Iestājās klusums, un tajā varēja sadzir­dēt, kā vilkam kabatā tikšķ stikla globuss.

— Kā tad lai raksta? — Vasilisa prasīja vārgā, pie­smakušā balsī.

Vilks pārdomāja, pamirkšķināja acis.

— Rakstiet… pēc Sečas karaspēka vienības štāba rīkojuma… mantas… mantas… daudzumā… visā pilnībā nodevu …

— Kādā daudz… — Vasilisa nopīkstēja, taču tūliņ aprāvās.

— … Nodevu kratīšanas laikā. Un nekādas preten­zijas neceļu. Un parakstieties …

Te nu Vasilisa saņēma pēdējās drosmes paliekas un, acis novērsis, iejautājās:

— Bet kam?

Vilks aizdomīgi noskatījās uz Vasilisu, taču niknumu apvaldīja un tikai nopūtās.

— Rakstiet: visu saņem… saņēma Bezdievis (viņš brīdi padomāja, paraudzījās kroplajā)… Strupdegunis un atamans Viesulis.

Vasilisa, ar miglainu skatienu raudzīdamies papīrā, rakstīja priekšā teikto. Pabeidzis viņš paraksta vietā uzvilka drebošu «Vasilis» un pasniedza papīru vilkam. Tas paņēma lapiņu un sāka to pētīt.

Tobrīd tālu augšā kāpnēs norībēja stiklotās durvis, bija dzirdami soļi un atskanēja Mišlajevska balss.

Vilka seja spēji izmainījās, satumsa. Viņa pavadoņi sarosījās. Vilks kļuva sarkans un klusi uzsauca: «Cst.» Viņš izvilka no kabatas brauniņu un pavērsa to pret

Vasilisu, un inženiera sejā pavīdēja mocekļa smaids. Aiz durvīm gaitenī bija dzirdami soļi un izsaucieni. Tad varēja saklausīt, kā noklaudz bulta un krampis, nožvadz ķēde — kāds aizslēdza durvis. Aizsteidzās soļi, atskanēja vīrieša smiekli. Beidzot noblākšķēja stikla durvis, soļu troksnis pagaisa kaut kur augšā un viss apklusa. Kroplais izgāja priekšnamā, pieliecās pie dur­vīm un ieklausījās. Atgriezies viņš zīmīgi saskatījās ar vilku, un visi trīs, cits citu grūstīdami, sāka virzīties uz priekšnamu. Tur milzis pakustināja pirkstus šaurajos zābakos un noteica:

— Būs salti.

Viņš uzvilka Vasilisas galošas.

Vilks pagriezās pret Vasilisu un, acīm šaudoties, laipnā balsī ierunājās:

— Tad nu tā, kungs… Jūs nevienam nestāstiet, ka mēs pie jums bijām. Ja lūkosiet mūs nosūdzēt, mūsu puiši jūs nomiegs. No dzīvokļa ārā līdz rītam neejiet, par to bargi soda …

— Lūgtum piedošanu, — iedubušais deguns noņur­dēja pūžņainā balsī.

Sārtsejainais milzis neteica nekā, tikai bikli paska­tījās Vasilisā un iesānis, priecīgi — uz spīdīgajām ga­lošām. Pa gaiteni no Vasilisas dzīvokļa līdz parādes dur­vīm visi trīs nez kādēļ gāja uz pirkstgaliem, ātri, grūstīdamies. Noklaudzēja bulta un krampis, pavīdēja tumšās debesis, un Vasilisa ar aukstām rokām atkal aizdarīja durvis, galva viņam griezās un mirkli likās, ka viss notiek sapnī. Sirds it kā pamira, tad sāka dau­zīties kā negudra. Priekšnamā skaļi raudāja Vanda. Viņa atkrita uz lādes, atsitās ar galvu pret sienu, pāi vaigiem viņai bira lielas asaras.

— Ak dievs! Kas tas īsti bija? … Ak dievs! Ak dievs! Vasja… Gaišā dienas laikā. Kas gan pasaulē no­tiek? …

Vasilisa drebēja viņas priekšā kā lapa, inženiera seja bija sašķobīta.

— Vasja, — Vanda izsaucās, — zini… Tas nebija nekāds štābs, ne pulks. Vasja! Tie bija bandīti!

— Es pats, pats sapratu, — Vasilisa murmināja, izmi­sumā plātīdams rokas.

— Kungs dievs! — Vanda sauca. — Jāskrien ātrāk, tūlīt, tūlīt uz vietas, tūlīt uz vietas jāziņo, jāķer viņi rokā. Jāķer! Svētā dievmāte! Visas mantas! Visas! Vi­sas! Un kaut jel kāds, kaut jel kāds . .. Ko? … — Viņa sāka trīcēt, novēlās no lādes uz grīdas un aizsedza seju ar rokām. Mati viņai izjuka, blūzei uz muguras atsprāga pogas.

— Uz kurieni tad, uz kurieni? … — Vasilisa jautāja.

— Mans dievs, uz štābu, uz vārtu! Jāiesniedz ziņo­jums. Ātrāk! Kā gan tas varēja notikt?!

Vasilisa mīņājās uz vietas, pēkšņi skriešus metās uz durvīm. Viņš atdūrās pret stikla šķērsli un sāka to dauzīt.