Mihails Bulgakovs - Baltā gvarde

Atnācēju uzmācības spiests, Vasilisa kustējās kā pa sapņiem un svešos arī redzēja kā pa sapņiem. Pirmais Vasilisam nezin kādēļ atgādināja vilku. Seja šaura, acis maziņas, dziļi iegrimušas, āda pelēcīga, ūsu kušķi

saslējušies gaisā, un neskūtajos vaigos ievilkušās sausas rievas, viņš dīvaini šķielēja, blenza caur pieri, un pat te, šaurā telpā, varēja redzēt, ka viņš iet līganā zvēra gaitā, kā būtne, kas radusi kustēties pa sniegu un zāli. Viņš runāja drausmīgā, nepareizā valodā — jaukdams krievu un ukraiņu vārdus —, valodā, ko zina Pilsē­tas iedzīvotāji, kuri mēdz uzturēties Podolā, Dņepras krastā, kur vasaru ostā svelpj un griežas vinčas, kur vasaru noskranduši cilvēki no baržām izkrauj arbū­zus … Vilkam galvā bija papaha, un tās sānos nokarā­jās zila, ar spīguļojošu pozamentu apšūta strēmele.

Otrs bija milzenis un piepildīja Vasilisas priekšnamu gandrīz līdz griestiem. Visu viņa seju klāja priecīgs, sievišķīgs sārtums, viņš bija jauns, un uz vaigiem viņam vēl nekas neauga. Galvā uzmaukta smaila ādas cepure ar kožu saēstām ausīm, mugurā pelēks šinelis, bet nedabiski mazajās kājās briesmīgas, novazātas ča­batas.

Trešais bija ar iedubušu degunu, kam vienu pusi klāja strutaina, vāts, un ar sašūtu, rētas izķēmotu lūpu. Galvā uzmaukta veca virsnieku cepure ar nagu, sar­kanu apmali un tumšāku laukumiņu kokardes vietā, mugurā — veclaicīgs zaldāta mundieris ar divām zaļi nosūbējušu vara pogu rindām, kājās melnas bikses, vī­zes un biezas, pelēkas zaldāta zeķes. Viņa seja lampas gaismā likās divkrāsaina — vaska dzeltena un violeta, acis raudzījās ciešanu pilnas un ļaunas.

— Ta jau redzēs, ta jau redzēs, — vilks atkārtoja, — un ir mandāts lai.

To teikdams, viņš iebāza roku bikšu kabatā, izvilka nobružātu papīru un pagrūda to Vasilisam. Viena viņa acs iedzēla Vasilisam sirdī, bet otra, kreisā, šķielējošā, veikli ieurbās priekšnama lādēs.

Uz saburzītās ceturtdaļloksnītes ar zīmogu

Sečas 1. karaspēka vienības štābs bija ar ķīmisko zīmuli prāviem ķeburiem greizi uzrak­stīts:

Tiek uzdots izdarīt kratīšanu pie pilsoņa Vasilija Li- soviča Alekseja nogāzē 13. Par pretošanos draud no­šaušana.

Štāba priekšnieks Procenko.

Adjutants MikJuns.

Apakšā kreisajā stūrī nesalasāms zils spiedogs.

Tapešu puķes un zaļumu pušķi mazliet palēcās Vasi­lisam acīs, un, kamēr vilks atkal pievāca papīriņu, viņš sacīja:

— Lūgtum, lūdzu, bet man nekā …

Vilks izņēma no kabatas melnu, ar mašīneļļu ieziestu brauniņu un pavērsa to pret Vasilisu. Vanda klusi iesaucās: «Ai!» Izkropļotajam rokā parādījās mašīneļļā spīdošs, garš un draudīgs kolts. Vasilisa salieca ceļga­lus un mazliet pietupās, kļūdams augumā mazāks. Elek­trība nezin kāpēc uzliesmoja spoži balta un priecīga.

— Cik dzīvoklī cilvēku? — vilks piesmakušā balsī noprasīja.

— Neviena nav, — atbildēja Vasilisa ar baltām lū­pām, — tikai es un sieva.

— Nu, puiši, — skatās, tikai aši, — vilks piesmacis uzsauca, pievērsdamies saviem pavadoņiem, — laika maz.

Milzis tūliņ sapurināja lādi kā sērkociņu kārbiņu, bet izkropļotais, kājas švīkādams, metās pie krāsns. Revol­veri nozuda. Izkropļotais ar dūrēm padauzīja pa sienu, ar troksni* atgrūda krāsns aizslietni, no melnajām dur­tiņām uzvēdīja skops siltums.

— Šaujamais ir? — vilks noprasīja.

— Goda vārds … apžēlojieties, kādi man šaujamie …

— Mums nav, — Vandas ēna vienā elpas vilcienā apstiprināja.

— Labāk teic klaji, citādi, pats tak izlasīji, — no­šaušana! — vilks iespaidīgi noteica …

— Jā, nudien … kur lai es to būtu ņēmis?

Kabinetā iedegās zaļā lampa, un Aleksandrs II, sa­šutis līdz savas čuguna sirds dziļumiem, noraudzījās uz trim svešajiem. Kabineta zaļajā gaismā Vasilisa pirmo­reiz mūžā izjuta, kā, draudīgi reibinādams galvu, nāk virsū ģībonis. Visi trīs vispirms ķērās pie tapetēm. Milzis vieglītēm, kā rotaļādamies veseliem blāķiem meta grāmatas rindu pēc rindas nost no plauktiem, un sešas rokas sāka taustīties gar sienu, izklaudzinādamas to … Bum … bum … dobji dunēja siena. Tuk! piepeši at­saucās slēptuves plātnīte. Vilka acīs iemirdzējās prieks.

— Ko es teicu? — viņš apslāpēti nočukstēja. Milzis ar smagajām kājām pārplēsa sēdekļa ādu, izslējās turpat vai līdz griestiem, viņa pirkstos kaut kas nokrak­šķēja, pārplīsa, un viņš izrāva no sienas plātnīti. Papīrā ietītais un krusteniski pārsietais sainītis atradās vilka rokās. Vasilisa sagrīļojās un atslējās pret sienu. Vilks sāka šūpot galvu un šūpoja ilgi, noskatīdamies pami­rušajā Vasilisā.

— Ko tad tu, maita, melo? — viņš rūgti ierunājās. — Nekā nav, nekā nav, ak tu, suņa dvēsele! Teici, ka nav, — bet pats sienā nobēdzinājis naudu? Tevi tak jāšauj nost!

— Ko jūs runājat! — Vanda iekliedzās.

Ar Vasilisu notika kaut kas dīvains, viņš piepeši sāka drudžaini smieties, un šie smiekli bija drausmīgi, jo Vasilisas zilajās acīs lēkāja šausmas, bet smējās tikai lūpas, deguns un vaigi.

— Apžēlojieties, kungi, nekāda dekrēta taču nav bi­jis! Tur ir daži bankas papīri un lietiņas … Naudas jau pavisam maz … Paša pelnīta … Tagad taču cara nauda tik un tā anulēta …

Vasilisa runāja un raudzījās vilkā tā, it kā tas izrai­sītu viņā milzīgu sajūsmu.

— Tevi vajadzētu arestēt, — vilks pamācoši noteica, pakratīja sainīti un iebāza to noskrandušā šineļa bez- dibenīgajā kabatā. — Nu, puiši, ķeras pie at­vilktnēm!

No atvilktnēm, kuras, atvēra pats Vasilisa, lidoja laukā papīru blāķi, zīmogi, spiedodziņi, kartītes, spal­vaskāti, etvijas. Papīra lapas kaisījās pa zaļo paklāju un galda sarkano vadmalu, čaukstēdamas bira uz grī­das. Kroplais apgāza otrādi grozu. Viesistabā sienas tika izklaudzinātas pavirši, kā negribot. Milzis norāva pa­klāju un padauzīja ar kājām grīdu, tā ka uz parketa pa­lika ērmīgas, it kā iededzinātas pēdas. Tuvojoties naktij, elektrība iedegās spilgti, šķiezdama priecīgu gaismu, un gramofona taure spoži laistījās. Vasilisa, kājas vilk­dams, šļūcinādams slāja pakaļ trim svešajiem. Viņu bija pārņēmis truls miers, un domas plūda mazliet skaid­rāk. Guļamistabā acumirklī iestājās haoss: no spoguļ- skapja kaudzēm vēlās ārā segas un palagi, matracis tika apgriezts otrādi. Milzis piepeši apstājās, kautrīgs smaids atplauka viņa sejā, un skatiens kavējās pie grī­das. Zem izvandītās gultas rēgojās Vasilisas jaunie šev- roādas zābaki ar lakotiem purngaliem. Milzis pasmai­dīja, bikli atskatījās uz Vasilisu.

— Kādi skaisti zābaki, — viņš teica smalkā balsī, — kas zina, būs arī man pa kājai.

Vasilisa vēl nebija izdomājis, ko lai atbild, kad mil­zis noliecās un maigi paņēma rokās zābakus. Vasilisa nodrebēja.

— Tie ir no ševroādas, kungs, — viņš teica, pats ne­apjēgdams, ko runā.

Vilks pagriezās pret Vasilisu, šķielējošās acīs pazi­bēja rūgts naids.

— Turi muti, gnīda, — viņš drūmi teica. — Turi muti! — atkārtoja vēlreiz, piepeši iesvildamies nik­numā. — Tu mums pasaki paldies, ka nenošāvām tevi kā zagli un bandītu — par dārglietu bēdzināšanu. Turi muti, — viņš turpināja, acīm draudīgi zvērojot, un mā­cās virsū gluži bālajam Vasilisam. — Sakrājis mantu, uzaudzējis treknu mūli, sārts kā cūka, — bet vai tu ar redzi, kā krietniem ļaudīm jāstaigā apkārt? Redzi? Vi­ņam apsaldētas kājas, apavi beigti, viņš tavā vietā iera­kumos utis baroja, bet tu sēdēji dzīvoklī un spēlēji gra­mofonu. U-uh, kuces dēls, — vilkam acīs pazibēja vē­lēšanās gāzt Vasilisam pa ausi, viņš atvēzēja roku. Vanda iekliedzās: «Ko jūs darāt…» Vilks neuzdrīkstē­jās iesist cienīgajam Vasilisam un tikai iegrūda viņam dūri krūtīs. Bālais Vasilisa sagrīļojās, sajuzdams krūtīs asas sāpes un smeldzi no kaulainās dūres trieciena.