Mihails Bulgakovs - Baltā gvarde

— Ko tu piesienies? … — Šervinskis aizstāvējās.

— Vai tad es esmu vainīgs? … Ko es tur varēju da­rīt? … Mani pašu tikko nenošāva. Izgāju no štāba pats pēdējais tieši dienas vidū, kad no Pečerskas parādījās ienaidnieka ķēdes.

— Tu esi varonis, — Mišlajevskis atbildēja, — taču es ceru, ka viņa gaišība virspavēlnieks paguva aiziet ātrāk… Tāpat kā viņa gaišība hetmaņa kungs… sa­sper viņu jods… Uzdrošinos cerēt, ka viņam nekādas briesmas nedraud. Dzimtenei vajadzīgas viņu dzīvī­bas. Starp citu, vai tu man nevari pateikt, kur īsti viņi atrodas?

— Kam tev tas vajadzīgs?

— Redzi, kam. — Mišlajevskis savilka labo roku dūrē un uzsita ar to pa kreisās rokas plaukstu. — Ja man pagadītos pa ceļam šie paši gaišības, es sagrābtu vienu aiz kreisās kājas, otru aiz labās, apgrieztu ar gal­vām uz leju un dauzītu viņus pret bruģi tikmēr, kamēr man apniktu. Bet jūsu štāba varzu derētu noslīcināt atejas bedrē …

Šervinskis kļuva sarkans kā uguns.

— Nu, lūdzams, tomēr izsakies piesardzīgāk, — viņš iesāka, — esi izvēlīgāks vārdos … Ņem vērā, ka kņazs pameta arī štābiniekus. Divi adjutanti aizbrauca viņam līdzi, bet pārējie palika likteņa varā.

— Vai tu zini, ka muzejā vēl kvern tūkstotis mūsējo, izsalkuši, ar ložmetējiem… Petļurieši taču viņus no­spiedīs kā blaktis… Vai tu zini, kā krita pulkvedis Naijs? … Viņš bija vienīgais …

— Liec mani mierā, lūdzu! … — ne pa jokam no­skaities, uzkliedza Šervinskis..— Kas tas par toni?… Esmu tāds pats virsnieks kā tu!

— Nu, kungi, rimstieties, — Mišlajevska un Šervin­ska strīdā iejaucās Karūsa, — tā ir gaužām muļķīga sa­runa. Ko gan tu viņam uzmācies … Izbeigsim, tam nav nekādas jēgas…

— Klusāk, klusāk, — Nikolka nelaimīgs čukstēja, — viņa istabā var dzirdēt…

Mišlajevskis sakaunējās, paminstinājās.

— Nu, neuztraucies, bariton. Es jau tāpat vien… Saproti taču pats ….

— Diezgan dīvaini…

— Pagaidiet, kungi, klusāk… — Nikolka ausij ās un ar kāju pabikstīja grīdu. Visi ieklausījās. Lejā, Vasili­sas dzīvoklī, skanēja balsis. Varēja neskaidri dzirdēt, ka Vasilisa jautri un it kā mazliet histēriski iesmejas. Likās, viņam par atbildi kaut ko priecīgi un skaņi sauca Vanda. Brīdi valdīja klusums. Tad atkal mazliet pabubināja paklusas balsis.

— Nu, tie tik ir zili brīnumi, — Nikolka dziļdomīgi noteica, — Vasilisam viesi… Viesi. Turklāt vēl tādā stundā. Sajukums kā pie Bābeles.

— Jā, ir gan tips tas jūsu Vasilisa, — Mišlajevskis apliecināja.

Bija ap pusnakti, kad Turbins pēc morfija iešļircinā­juma aizmiga, bet Jeļena atlaidās atzveltnes krēslā bla­kus viņa gultai. Viesistabā sanāca kara padome.

Tika nolemts, ka visiem nakti jāpaliek tepat. Pirm­kārt, naktī pat ar kārtīgiem dokumentiem nav ko stai­gāt apkārt. Otrkārt, tā arī Jeļenai labāk — ja šāda vai tāda vajadzība… būs kas palīdz. Bet galvenais — šā­dos laikos daudz prātīgāk ir mājās nesēdēt, bet atras­ties viesos. Un vēl svarīgāks iemesls ir tas, ka nav neka ko darīt. Bet te var saspēlēt vintu.

— Vai jūs spēlējat? — Mišlajevskis apvaicājās La- riosikam.

Lariosiks nosarka, samulsa un šāva vaļā visu uzreiz, arī to, ka vintu viņš spēlējot gan, bet ļoti, ļoti vaji… Lai tikai vinu nerājot, kā Žitomirā rājuši nodokļu in­spektori … Viņš pārcietis drāmu, bet šeit, pie Jeļenas Vasiļjevnas, viņa sirds atspirgstot, jo viņa, Jeļena Va­siļjevna, esot neizsakāmi brīnišķīgs cilvēks un te esot silti un mājīgi, sevišķi jauki esot krēmkrāsas aizkari pie visiem logiem, kas ļaujot cilvēkam justies pasargā­tam no ārējās pasaules … Bet tā, šī ārējā pasaule, atzīs­tiet paši, ir netīra, asiņaina un bezjēdzīga.

— Vai jūs, ja drīkstu jautāt, nerakstāt dzejas? — Mišlajevskis apvaicājās, vērīgi nopētīdams Lariosiku.

— Rakstu gan, — Lariosiks sarkdams kautrīgi no­teica.

— Tā … Piedodiet, ka es jūs pārtraucu … Tātad bezjēdzīga, jūs sakāt… Turpiniet, lūdzu …

— Jā, bezjēdzīga, un mūsu ievainotās dvēseles meklē mieru, lūk, tieši aiz šādiem krēmkrāsas aiz­kariem …

— Nu, vai zināt, kas attiecas uz mieru, tad nezinu, kā pie jums Zitomirā, bet te, Pilsētā, gan jūs to laikam neatradīsiet… Samērcē suku šņabī, citādi briesmīgi put. Vai sveces ir? Brīnišķīgi! Tādā gadījumā mēs jūs pierakstīsim par uzsācēju … Tieši piecatā ir visjau­kākā spēlēšana…

— Un Nikolka arvien vis jaukāk paspēlē, — piebilda Karūsa.

— Ko nu zobojies, Fedja! Kurš tad pagājšreiz nospē- lējās zem galda? Tev pašam sanāca renonss. Ko trin mēli ap citiem?

— Gaišzilie petļuriešu raibumi.. >

— Dzīvot iespējams tikai aiz krēmkrāsas aizkariem. Nezin kāpēc visi par dzejniekiem smejas …

— Dievs sargi… Kāpēc jūs manu jautājumu sapra­tāt tik ļauni? Man pret dzejniekiem nav nekādu iebil­dumu. Tiesa gan, dzejas es nelasu …

— Un arī nekādas citas grāmatas ne, vienīgi artilē­rijas reglamentu un romiešu tiesību pirmās piecpadsmit lappuses… Lasot sešpadsmito, sākās karš, un viņš meta mieru …

— Tie ir meli, neklausieties… Jūsu vārds un tēva vārds — Larions Ivanovičs?

Lariosiks paskaidroja, ka viņu saucot Larions Lario- novičs, bet viņam tik gauži patīkot visa šī sabiedrība, kas nemaz neesot sabiedrība, bet gan draudzīga ģimene, ka viņš ļoti vēlētos, lai viņu sauc vārdā vien par «La- rionu» — bez kāda tēvvārda … Protams, ja nevienam nekas neesot pretī.

— Liekas tīri simpātisks puisis… — atturīgais Ka­rūsa pačukstēja Šervinskim.

— Nu, tad … sanāciet tuvāk … Kādēļ tā … Tie ir meli: ja vēlaties zināt, esmu lasījis «Karu un mieru» .., Tā nu patiesi ir grāmata. Izlasīju līdz pašām beigām — un ar baudu. Bet kāpēc? Tāpēc, ka to vis nav uzrakstījis kaut kāds nejēga, bet artilērijas virsnieks. Jums desmit­nieks? Jūs ar mani… Karūsa ar Šervinski… Nikolka, spēlē laukā!

— Tikai, dieva dēļ, nerājiet mani, — Lariosiks maz­liet nervozi lūdza.

— Ko niekus, nudien! Vai mēs kādi papuasi, vai? Laikam tur pie jums, Žitomirā, ir tādi nejauki nodokļu inspektori, tie jūs iebaidījuši… Mums cieņā korekts tonis.

— Apžēlojieties, varat būt mierīgs, — Šervinskis sēzdamies piebalsoja.

— Divi pīķi… Jā, kungi… tas grāfs Ļevs Nikola- jevičs Tolstojs, artilērijas poručiks, tas t kai bijis rakst­nieks … Žēl, ka pameta dienestu … pas … būtu uz- kalpojies līdz ģenerālim … Taču labi ari tāpat, muiža viņam bija… Aiz gara laika var arī romānu

uzrakstīt… ziemu ne velna nav ko darīt… Muižā tas ir vienkārši. Bez trumpja …

— Trīs kāravi, — Lariosiks bikli teica.

— Pas, — atsaucās Karūsa.

— Ko jūs tur teicāt? Jūs taču spēlējat lieliski. Jūs pelnāt uzslavu, nevis rājienu. Nu, ja jau trīs kāravi, tad mēs sakām — četri pīķi. Es pats tagad ar prieku apmestos muižā …

— Četri kāravi, — ielūkojies kārtīs, Nikolka pateica Lariosikam priekšā.

— Četri? Pas.

— Pas.

Drebošajā stearīna sveču gaismā un papirosu dūmos satrauktais Lariosiks piepirka. Mišlajevskis pasvieda katram partnerim pa kārtij kā čaulītes no šautenes.

— M-mazais pīķos, — viņš nokomandēja un uzmun­drināja Lariosiku, — brašs zēns.

Kārtis no Mišlajevska rokām lidoja bez skaņas kā kļavas lapas. Šervinskis svieda kārtīgi, Karūsa — kad jau neveicas —ar asu vēzienu. Lariosiks nopūzdamies nolika lēni kā personas apliecību.