Mihails Bulgakovs - Baltā gvarde

«Septīto — sev pašam. Rudmate Jeļena un Nikolka. Beigas. Mocīs. Izgraizīs uzplečus. Septīto sev pašam.»

Sāniski traukdamies uz priekšu, Turbins juta ko dī­vainu: revolveris vilka lejup labo roku, bet it kā sma­gāka kļuva kreisā. Nekas nelīdzēs, būs jāapstājas. Tik un tā elpas vairs nav, nekur aizbēgt vairs neizdosies. Turbins tomēr izrāvās līdz līkumam šajā pasaules fan­tastiskākajā ielā, nozuda aiz stūra un uz īsu brīdi guva atelpu. Tālāk vairs cerību nav: noslēgts vienlaidus režģu žogs, lūk, milzīgi aizslēgti vārti, nākošie atkal ciet… Viņam ienāca prātā jautrā un muļķīgā paruna: «Nesaldē, bračiņ, nagus, laidies dibenā.»

Un tad, brīdī, kad notika brīnums, Turbins melnajā, apsūnojušajā sienā, kas blīvi nožogoja ciešo koku pu­duri dārzā, ieraudzīja viņu. Viņa bija pa daļai iekļā­vušies sienā un, stiepdama rokas uz priekšu kā melo­drāmā, šausmās plati ieplestām acīm mirdzot, sauca:

— Virsniek! Šurp! Šurp! …

Velteņiem mazliet slīdot, Turbins, ar plati pavērtu un karsta gaisa pilnu muti elsodams, gausi pieskrēja klāt glābējām rokām un, sekodams tām, pa šauro vār­tiņu spraugu ieklupa aiz melnās koka sienas. Un tūliņ viss pārvērtās. Melni ģērbtās sievietes aizcirsti, vār­tiņi iekļāvās sienā, un tiem priekšā aizšāvās bulta. Sie­vietes acis piepeši atradās tuvu klāt Turbina acīm. Viņš tajās neskaidri saskatīja apņēmību, enerģiju un' melnu mirdzumu.

— Skrieniet šurp! Skrieniet man pakaļ, — sieviete nočukstēja, pagriezās un skrēja prom pa šauru ķie­ģeļiem bruģētu celiņu. Turbins ļoti gausi dipināja viņai pakaļ. Pa kreisi pazibēja šķūnīšu sienas, un sieviete nogriezās. Pa labi kaut kāds balts, teiksmains teras- veida dārzs. Tieši priekšā zems žodziņš, sieviete pazuda otros vārtiņos, Turbins, cīnīdamies pēc elpas, steidzās pakaļ. Viņa aizcirta vārtiņus, acu priekšā pazibēja ļoti slaida kāja melnā zeķē, noplandīja svārku mala, un kājas sievieti viegli nesa augšup pa ķieģeļu kāpnītēm. Ar savu saasināto dzirdi Turbins saklausīja, ka aizmu­gurē, tur, no kurienes viņi steidza prom, palika iela un vajātāji. Klau … Klau … viņi pašlaik izdrāžas ap stūri

un meklē bēgli. «Kaut izglābtu … kaut izglābtu …» Turbins domāja, «bet laikam netikšu līdz galam… sirds.» Piepeši pašā kāpņu augšgalā viņš pakrita uz kreisā ceļgala un kreisās rokas. Apkārt viss viegli sa­griezās. Sieviete pieliecās un satvēra Turbinu zem la­bās rokas…

— Vēl… vēl mazliet! — viņa uzsauca; ar drebošo kreiso roku atvēra trešos zemos vārtiņus, aiz piedur­knes ievilka pa tiem meimurojošo Turbinu un steidzās tālāk pa mazu aleju. «Ir gan labirints… gluži kā par spīti,» Aleksejs pusnemaņā domāja, nokļuvis baltā dārzā, taču jau kaut kur augstu un tālu prom no likte­nīgās Provaļnajas ielas. Viņš juta, ka sieviete viņu velk, ka viņa kreisais sāns un roka ir ļoti silti, bet viss ķermenis auksts un ledussaltā sirds tik tikko sitas. «Viņa izglābtu, bet nu es vairs nevaru — nav jaudas … kājas vairs neklausa …» Neskaidri pavīdēja apsnigušo ceriņkrūmu baltās, neskartās kupenas, durvis, veclai­cīgs, stiklots, sniegā ieputināts lievenis. Noskrapstēja atslēga. Sieviete visu laiku atradās tepat, pie labajiem sāniem, un Turbins ar pēdējiem spēkiem, kā diedziņā piesiets, ievilkās viņai pakaļ stiklotajā lievenī. Tad at­slēga noskrapšķēja otrreiz — un viņš nokļuva tumsā, kur viņu apņēma veca mitekļa smarža. Tumsā virs gal­vas iedegās pavisam nespodra uguntiņa, grīda zem kā­jām aizslīdēja pa kreisi… Pēkšņi gar acīm uz labo pusi aizpeldēja košzaļas skrandas ar ugunīgām apma­lēm, un sirdij tūliņ kļuva vieglāk pilnīgā tumsā …

Blāvajā un nemiera pilnajā gaismā — virkne apdi­lušu zeltītu cepurīšu. Azotē plūst dzīvs aukstums, tā­dēļ ir vieglāk elpot, bet kreisajā piedurknē nepane­sams, mikls un nedzīvs siltums. «Tur jau, lūk, ir tas iemesls. Esmu ievainots.» Turbins saprata, ka viņš guļ uz grīdas, sāpīgi atspiedis galvu pret kaut ko cietu un neērtu. Zeltītās cepurītes acu priekšā nozīmēja lādi. Aukstums kļuvis tik briesmīgs, ka elpu rauj ciet, — sieviete lej un šļakstina viņam sejā ūdeni.

— Dieva dēļ, — virs galvas ierunājās klusa krūšu balss, — norijiet, norijiet kādu malku! Jūs elpojat? Ko nu lai iesāk?

Glāze atsitās pret zobiem, un Turbins ar guldzienu norija malku stindzinoši auksta ūdens. Nu viņš pavi­sam tuvu ieraudzīja gaišas matu cirtas un melnum mel­nas acis. Sieviete, kas bija nometusies tupus Turbinam līdzās, nolika glāzi uz grīdas un, maigi satvērusi viņa pakausi, mēģināja Turbinu piecelt sēdus.

«Sirds taču sitas?» viņš nodomāja. «Laikam sāku at­dzīvoties … varbūt nemaz neesmu zaudējis tik daudz asiņu. .. jācīnās.» Sirds pukstēja, taču trīsēdama, bieži, kā mezdama mezglus bezgalīgā pavedienā, un Turbins vārgā balsī teica:

— Nē. Raujiet visu nost un, kā vien varat, tikai tūliņ uzlieciet žņaugu …

Viņa, pūlēdamās apjēgt, iepleta acis, tad saprata, uz­šāvās kājās, metās pie skapja un izrāva no tā veselu kaudzi audekla.

Turbins, lūpu iekodis, domāja: «O, uz grīdas peļķes nav, liekas, par laimi, nebūs noplūdis daudz asiņu.» Ar sievietes palīdzību Aleksejs, visādi locīdamies, at­brīvojās no šineļa un uzslējās sēdus, cenzdamies nepie­vērst uzmanību reibonim. Sieviete mēģināja novilkt vi­ņam frenci.

— Šķēres, — Turbins sacīja.

Runāt bija grūti, trūka gaisa. Melnai zīda stērbelei noplīvojot, sieviete aizsteidzās un pa ceļam nometa cepuri un kažoku. Atgriezusies viņa notupās, un šķēres truli un mokoši griezās piedurknē, kas jau bija mikla un gluma no asinīm, tad sieviete pārplēsa piedur­kni un novilka Turbinam frenci. Ar kreklu viņa tika galā ātri. Visa kreisā piedurkne bija piesūkusies sar­kana, arī visi sāni gluži sarkani. Tad asinis sāka pilēt uz grīdas.

— Plēsiet drošāk …

Krekls pārvērtās skrandās, un Turbins, baltu seju, līdz jostas vietai kails, dzeltens, notriepies ar asinīm, pilns gribas dzīvot, neļāvis samaņai zust vēlreiz, zo­bus sakodis, ar labo roku sapurināja kreiso plecu un caur zobiem izgrūda:

— Paldies die … kauls vesels … Noplēsiet strēmeli vai saiti.

— Saite ir, — sieviete priecīgi un vārgi atsaucās. Viņa aizskrēja, atgriezās un, plēsdama paciņu vajā, murmināja: — Un nav neviena, it neviena… Es viena pati…

Viņa atkal pietupās. Turbins ieraudzīja ievainojumu. Tas bija mazs caurumiņš augšdelmā, vairāk iekšpusē, kur roka piekļaujas ķermenim. No brūces sīkā strau­mītē tecēja asinis.

— Mugurpusē ir? — viņš jautāja aprauti, lakoniski, instinktīvi taupīdams dvašu dzīvībai.

— Ir, — viņa sabijusies atbildēja.

— Nosieniet augšpus … te … izglābsiet.

Iedzēla vēl nekad nejusta sāpe, pa priekšnamu sāka virpuļot zaļi apļi, te kļaudamies cits citā, te vīdamies kopā. Turbins iekoda apakšlūpu zobos.

Sieviete aplika saiti, viņš ar zobiem un labo roku palīdzēja, un tā viņi par abiem nosēja roku virspus ievainojuma, savilkdami saiti dedzinošā mezglā. Asi­nis tūliņ pārstāja tecēt…

*

Sieviete viņu pārvietoja tā: Turbins notupās uz ce­ļiem un labo roku aplika viņai ap pleciem, tad viņa palīdzēja tam nostāties uz vārgajām, drebošajām kā­jām un veda, balstīdama ar visu augumu. Aleksejs vis­apkārt redzēja vēlas krēslas stundas tumšās ēnas ļoti zemā, veclaicīgā istabā. Bet, kad sieviete viņu nosē­dināja uz kaut kā mīksta un putekļaina, līdzās viņai pie rokas uzdegās ar tumšsarkanu lakatu pārsegta lampa. Ietvarā pie sienas Turbins saskatīja rakstainu samtu, vīriešu divrindu svārka malu un dzelteni zel­tainas epoletes. Stiepdama rokas pretī Turbinam un aiz satraukuma un piepūles smagi elsodama, viņa sa­cīja: