Mihails Bulgakovs - Baltā gvarde

— Dzin… — Turbins teica, gribēdams zvaniņa šķin­doņu pavēstīt tam, kurš sēdēja krēslā, bet sēdēja pēc kārtas te Nikolka, te nepazīstamais ar mongoļa acīm (pēc iešļircinājuma viņš neuzdrošinājās trakot), te vār­gulīgais Maksims, drebošs un sirms. — Dzinn … — ie­vainotais maigi teica un no lokanajām ēnām veidoja kustīgu gleznu, tas bija mokoši un grūti, taču iznākums bija negaidīts, reizē līksms un sāpīgs.

Ēdamistabā steidzās pulkstenis, rādītājs riņķoja, un, kad tas, īss un plats, baltajā ciparnīcā tuvojās pieciem, iestājās pussnauda. Turbins šad tad sakustējās, atvēra piemiegtās acis un nesaprotami purpināja:

— Pa kāpnītēm, pa kāpnītēm, pa kāpnītēm neuz- skriešu, spēki būs galā, pakritīšu… Bet viņai kājas- ašas… botītes.. . pa sniegu… Paliks pēdas… vilki… Dzinn … dzinn ..,

Šo «dzinn» Turbins pēdējoreiz bija dzirdējis, pa sētas durvīm bēgdams prom no diezin kur aizklīdušās un kairi smaržojošās Anžū kundzes veikala. Zvans. Kāds tikko bija ienācis veikalā. Varbūt savējais nomaldī­jies un atpalicis, tāpat kā Turbins, bet varbūt arī sve* šinieki — vajātāji. Šā vai tā — veikalā atgriezties ne­drīkstēja. Tā būtu gluži lieka varonība.

Slidenie pakāpieni Turbinu noveda pagalmā. Te viņš skaidri saklausīja, ka šāvieni rīb pavisam netālu, kaut kur uz ielas, kas pa platu nogāzi veda lejup uz Kreš- čatiku, un varbūt arī pie muzeja. Te nu kļuva skaidrs, ka krēslainajā veikalā viņš drūmajām pārdomām bija izšķiedis pārāk daudz laika un Mališevs, ieteikdams Aleksejam pasteigties, bija zinājis, ko runā. Sirds sāka nemierīgi dauzīties.

Paraudzījies apkārt, Turbins pārliecinājās, ka aiz ga­rās un bezgalīgi augstās dzeltenās mājas, kas bija de­vusi patvērumu Anžū kundzei, atradās milzīgs pa­galms, kurš stiepās līdz pat zemai sienai, kas iežogoja blakus esošo dzelzceļa pārvaldes īpašumu. Turbins, acis piemiedzis, palūkojās apkārt un pāri klajumam devās tieši uz šo sienu. Izrādījās, ka tajā ir vārtiņi un Tur­binam par lielu pārsteigumu tie nebija aizslēgti. Pa vārtiņiem viņš nokļuva pretīgajā pārvaldes pagalmā. Nejauki glūnēja pārvaldes muļķīgie logu caurumi, un bija skaidri jūtams, ka visa ēka izmirusi. Asfaltēts ceļš cauri skanīgai mājas velvei izveda ārstu uz ielas. Veclaicīgs pulkstenis pretējās mājas tornī rādīja tieši četri. Tikko jaušami sāka krēslot. Iela bija pilnīgi tukša. Priekšnojautu mākts, Turbins drūmi pavērās apkārt un devās nevis augšup, bet lejup pa ielu, uz turieni, kur skrajā skvērā slējās apsnigušie Zelta vārti. Viens vie­nīgs gājējs ar izbiedētu seju, ģērbies melnā mētelī, stei­dzās Turbinam pretī un nozuda.

Tukša iela jau pati par sevi atstāj drausmīgu iespai­du, bet nu vēl kaut kur pakrūtē urbās un smeldza priekšnojauta. Nikni viebdamies, lai pārvarētu neapņē- mību, — jāiet taču tik un tā, pa gaisu mājup aizlais­ties nevar, — Turbins uzsita gaisā šineļa apkakli un sāka soļot.

Tad viņš aptvēra, kas viņu savā ziņā nomāca, — liel­gabali bija pēkšņi apklusuši. Divas pēdējās nedēļas tie bija nemitīgi dunējuši visās malās, bet nu debesīs iestā­jies klusums. Toties pilsētā, un tieši tur, lejā, uz Kreš- čatika, skaidri dzirdēja šaujam zalvēs. Turbinam nu būtu vajadzējis no Zelta vārtiem iegriezties šķērsielā pa kreisi, un tad, turēdamies cieši aiz Sofijas katedrā­les, viņš pa šķērsielām varētu pamazām vien nokļūt līdz savai ielai — Alekseja nogāzei. Ja Turbins tā būtu darījis, viņa dzīve ievirzītos pavisam citādi, tomēr viņš tā neizdarīja. Ir taču tāds spēks, kas liek reizēm kalnos paraudzīties lejup no krants … Velk uz vēsuma pusi… uz kranti. Tieši tā Turbinu vilka uz muzeju. Viņam va­jadzēja visādā ziņā kaut iztālēm redzēt, kas tur, pie muzeja, notiek. Un Turbins nevis nogriezās šķērsielā, bet pagāja desmit liekus soļus un iznāca uz Vladimira ielas. Te tūliņ kaut kur viņā iekšā skaļi ieskanējās trauksme, un Mališeva balss pavisam skaidri čukstēja: «Bēdz!» Turbins pagrieza galvu pa labi un paskatījās tālumā uz muzeju. Viņš paguva ieraudzīt daļu baltās sienas, satumsušos kupolus, melnus, tālumā ņirbošus stāvus … neko vairāk viņš tik un tā nepaguva saskatīt.

Tieši viņam pretī pa nolaideno Proreznajas ielu no tālīnā sala dūmakā tītā Kreščatika, izklīduši pa ielu visā tās platumā, skrēja augšup cilvēki pelēkos zaldātu ši­neļos. Viņi bija tuvu — soļu trīsdesmit atstatumā. Vienā mirklī kļuva skaidrs, ka tie skrējuši jau ilgi un skrē­jiens tos nogurdinājis. Nebūt ne acis, bet kaut kāda neapzināta sirds kustība Turbinam lika saprast, ka tie ir petļurieši.

«Ie-kriti,» pakrūtē skaidri noteica Mališeva balss.

Tad vairākas sekundes izdzisa no Turbina dzīves, un, kas šai laikā notika, to viņš nezināja. Turbins atjēdzās tikai aiz stūra, uz Vladimira ielas, galvu viņš bija ierā­vis plecos, un kājas viņu ātri nesa prom no liktenīgā Proreznajas ielas stūra, kur atrodas konfekšu veikals «Marķīze».

«Pie-spied, pie-spied, pie-spied, vēl… vēl…» deni­ņos sāka klauvēt asinis.

Kaut vēl brīdi aiz muguras būtu kluss! Kaut varētu pārvērsties par naža asmeni vai ielīst sienā! Pie-spied … Taču klusums izbeidzās — to pārrāva kaut kas pilnīgi nenovēršams.

— Stāt! — Turbina saltajā mugurā iecirtās piesma­kuši balss.

«Tā,» pakrūtē kaut kas pārtrūka.

— Stāt! — balss nopietni atkārtoja.

Turbins atskatījās un uz mirkli pat apstājās, prātā bija iešāvusies aša negudra doma izlikties par mierīgu pilsoni. Eju, sak, savās gaitās … Lieciet mani mierā … Vajātājs bija soļu piecpadsmit attālumā un steigšus rāva no pleca šauteni. Līdzko ārsts pagriezās, vajātāja acīs parādījās izbrīns, un Turbinam šķita, ka tās ir grei­zas mongoļa acis. Ap stūri, aizslēgu raustīdams, izskrēja otrs. Pārsteiguma vietā pirmajam sejā parādījās neiz­protams, ļauns prieks.

— Ehē! — viņš uzsauca. — Paskat, Petro: virs­nieks. — Tobrīd šis cilvēks izskatījās tā, it kā viņš būtu mednieks un pēkšņi pašā ceļa malā izlēktu zaķis.

«Kas tad tas? Kā viņš var zināt?» Turbinam galvā noblākšķēja kā āmura sitiens.

Šautene otrajam rokās pārvērtās mazā melnā cau­rumiņā, ne lielākā par desmit kapeiku gabalu. Tad Turbins juta, ka viņš pats kļūst par bultu uz Vla­dimira ielas un ka viņu pazudinās velteņi. Augšā un aiz muguras gaisā kaut kas šņākdams noplīkšķēja — š-šiū …

— Stāt! St… Ķeriet! — Atskanēja sprakšķis. — Ķe­riet virsnieku! — pa visu Vladimira ielu nodārdēja un atbalsojās sauciens. Vēl divas reizes jautri nosprakšķēja šāvieni, sašķeldami gaisu.

Vajag tikai sākt cilvēku trenkt šāvienu krusā, un viņš pārvēršas gudrā vilkā; gaužām vājā un patiesi grū­tos brīžos nevajadzīgā prāta vietā rodas gudrs zvēra instinkts. Kā vajāts vilks Turbins uz Maloprovaļnajas ielas stūra pameta skatienu atpakaļ un ieraudzīja, ka melnais caurumiņš aiz muguras ietērpjas pilnīgi apaļā un bālganā ugunī, un, paātrinājis gaitu, viņš iebrāzās Maloprovaļnajas ielā, jau otro reizi pēdējo piecu mi­nūšu laikā spēji mainīdams savu likteni.

Instinkts teica: vajātāji ir apņēmīgi un neatlaidīgi, tie nerimsies, kamēr panāks, bet panākuši, bez šaubām, nošaus. Nošaus tādēļ, ka bēgu, kabatā nav neviena do­kumenta, toties man ir revolveris un pelēks šinelis; nošaus tādēļ, ka bēgot var palaimēties vienreiz, var pa­laimēties otrreiz, bet trešoreiz — trāpīs. Tieši trešajā reizē. Tas ir zināms kopš senseniem laikiem. Tātad bei­gas; vēl pusminūte — un velteņi pazudinās. Tas ir ne­apstrīdami, bet, ja tā, — bailes taisni cauri visam ķer­menim pa kājām saskrēja zemē. Bet pa kājām kā ledus- auksts ūdens augšup kāpa niknums un skrējienā plūda laukā pa muti gluži verdošs. Skriedams Turbins šķielēja kā īsts vilks. Divi pelēkie, tiem pakaļ vēl trešais iz- drāzās gar Vladimira ielas stūri, un visi trīs cits pēc cita nozibsnīja. Palēninājis skrējienu, Turbins, zobus atņirdzis, netēmēdams trīs reizes izšāva uz vajātājiem. Tad atkal pielika soli, neskaidri ieraudzījis sev priekšā pie pašas sienas līdzās notekcaurulei pazibam trauslu, melnu ēnu, juta, ka viņu it kā ar koka knaiblēm kāds parauj aiz kreisās paduses, un aiz šī iemesla viņš sāka skriet dīvaini, greizi, sāniski un nevienādi. Vēlreiz pa­griezies atpakaļ, viņš bez steigas izšāva trīs lodes un pēc sestā šāviena pats sevi stingri brīdināja: