Mihails Bulgakovs - Baltā gvarde

— Man ir konjaks… Varbūt vajadzētu?… Kon­jaku? …

Viņš atbildēja:

— Dodiet ātrāk …

Un atgāzās uz labā elkoņa.

Konjaks it kā palīdzēja, vismaz Turbinam sāka lik­

ties, ka viņš nemirs, bet sāpes, kas grauž un griežas plecā, pārcietis. Sieviete, uz ceļiem nometusies, notina ar saiti ievainoto roku, noliecās zemāk pie Turbina kājām un novilka velteņus. Tad viņa atnesa spilvenu un garu, senatnīgi saldas smaržas piesātinātu japāņu halātu ar dīvainiem ziedu rakstiem.

— Liecieties guļus, — viņa sacīja.

Turbins paklausīgi apgūlās, sieviete uzmeta viņam halātu, virsū uzsedza segu un nostājās pie šaurā turku dīvāna, ielūkodamās Aleksejam sejā.

Turbins sacīja:

— Jūs… jūs esat brīnišķīga sieviete. — Brīdi klu­sējis, turpināja: — Es mazliet pagulēšu, kamēr atgrie­zīsies spēki, tad celšos un iešu mājās… Pacietiet vēl mazliet šo traucējumu.

Viņa sirdi pārņēma bailes un izmisums: «Kas ir ar Jeļenu? Ak dievs, ak dievs … Nikolka. Kālab gan va­jadzēja iet bojā Nikolkam? Droši vien nogalināts…»

Sieviete klusēdama norādīja uz zemo logu, ko aiz­sedza ar bumbulīšiem apšūta stora. Tad Turbins skaidri saklausīja tālos un asos šāvienu sprakšķus.

— Jūs uz vietas nošaus, varat nešaubīties, — viņa teica.

— Tad … es baidos jūs … iegāzt… Ja nu atnāk… revolveris … asinis … tur, šinelī, — viņš nolaizīja sau­sās lūpas. Galva viņam viegli reiba no asiņu zaudējuma un no. konjaka. Sievietes sejā parādījās izbailes. Viņa pārdomāja.

— Nē, — viņa kategoriski noteica, — nē, ja būtu sa­dzinuši pēdas, tad jau būtu šeit. Te ir tāds labirints, ka neviens neatradīs. Mēs izskrējām cauri trim dārziem. Tomēr viss tūliņ jānokopj …

Turbins dzirdēja šļakstam ūdeni, švīkstam drēbes, klaudzam skapjus …

Sieviete atgriezās, aiz spala nesdama divos pirkstos brauniņu, it kā tas būtu karsts, un apvaicājās:

— Vai pielādēts?

Izvilcis veselo roku no segas apakšas, Turbins aptaus­tīja drošinātāju un atbildēja:

— Nesiet droši, tikai aiz spala.

Viņa atgriezās vēlreiz un samulsusi teica:

— Ja nu gadījumā kāds tomēr atnāktu… Jums vajadzēs novilkt arī jātnieka bikses .. . Jūs gulēsiet, es pateikšu, ka jūs esat mans sasirgušais vīrs …

Viebdamies, šķobīdams seju, viņš sāka pogāt vaļā bikses. Sieviete apņēmīgi pienāca klāt, notupās uz ce­ļiem un aiz saitēm izvilka bikses no segas apakšas un aiznesa prom. Viņa ilgi nenāca. Tikmēr Turbins ierau­dzīja arku. īstenībā bija divas istabas. Griesti tik zemi, ka slaida auguma cilvēks, pastiepies pirkstgalos, sa­sniegtu tos ar roku. Tur dziļāk, aiz arkas, valdīja tumsa, tomēr tajā spīdēja veca pianīna lakotie sāni, laistījās vēl kaut kas, un, šķiet, tur atradās arī gumijkoks. Bet te atkal tas epoletes stūris portreta ietvarā.

Ak dievs, kāda senatne! … Viņš nespēja atraut skatienu no epoletēm. Svečturī rāmi dega tauku svece. Reiz bija miers, un nu tas ir nokauts. Gadi atpakaļ ne­nāks. Turbinam aiz muguras zemi, mazi lodziņi ūn iesāņus arī logs. Kas tā par dīvainu mājiņu? Viņa ir viena pati. Kas viņa ir? Izglāba … Miera nav… Tur šauj …

*

Viņa ienāca ar malkas klēpi uz rokas un ar troksni nosvieda to kaktā pie krāsns.

— Ko- jūs darāt? Kāpēc? — Turbins dusmīgi nopra­sīja.

— Man tik un ta vajadzēja iekurt, — sieviete atbil­dēja, un viņas acīs tikko jaušami pazibēja smaids,

— es pati kurinu …

— Panāciet šurp, — Turbins viņu klusi palūdza.

— Redzat, es pat neesmu jums pateicies par visu, ko jūs… darījāt… Un kā gan lai patencinu … — Viņš pastiepa roku, saņēma sievietes pirkstus, viņa paklau­sīgi pievirzījās tuvāk, un viņš divreiz noskūpstīja vi­ņas vājo delnu. Sievietes seja atmaiga, tajā it kā iz­zuda satraukuma ēna, un viņas acis šajā mirklī izska­tījās neparasti skaistas.

— Ja nebūtu jūsu, — Turbins turpināja, — viņi droši vien būtu mani nošāvuši.

— Protams, — viņa atbildēja, — protams … Bet nu jūs nošāvāt vienu no viņiem ..,

Turbins paslēja augšup galvu.

— Es nošāvu? — viņš pārjautāja, atkal juzdams vār­gumu un reiboni.

— Mhm. — Viņa labvēlīgi pamāja ar galvu un pa­raudzījās Turbīnā ar šausmu un ziņkāres pilnu ska­tienu. — Ak, cik tas ir briesmīgi… viņi gandrīz trāpīja arī man. — Sieviete nodrebinājās.

— Jūs sakāt, nošāvu?

— Nu jā … Viņi parādījās, bet jūs sākāt šaut, un pirmais nogāzās … Nu, varbūt jūs viņu ievainojāt… Jūs gan esat drosmīgs … Man šķita, ka zaudēšu sa­maņu . .. Jūs tikai paskrienat, izšaujat uz viņiem … un skrienat atkal… Jūs droši vien esat kapteinis?

— Kā jums ienāca prātā, ka esmu virsnieks? Kāpēc jūs man uzsaucāt «virsniek»?

Viņai iezibējās acis.

— Kā nu tas neienāks prātā, ja jums pie cepures kokarde. Kam vajadzīga tāda bravūra?

— Kokarde? Ak dievs… es to … es … — Viņš at­cerējās zvaniņa šķindoņu… noputējušo spoguli… — Visu noņēmu … bet kokardi aizmirsu! … Es neesmu virsnieks, — viņš teica, — esmu kara ārsts. Mani sauc Aleksejs Vasiļjevičs Turbins … Atļaujiet jautāt — kas esat jūs?

— Mani sauc Jūlija Aleksandrovna Reisa.

— Kāpēc jūs esat viena pati?

Sievietes atbilde skanēja it kā saspringti, un viņa novērsa skatienu sānis:

— Mana vīra pašlaik te nav. Viņš ir aizbraucis. Un viņa mātes arī nav. Esmu viena pati… — Brīdi klu­sējusi, viņa piebilda: — Te ir auksti… Brrr… Tūliņ iekuršu krāsni.

*

Krāsnī iedegās malka, un tajā pašā laikā Turbina galvā uzliesmoja skaudras sāpes. Ievainojums klusēja, visas sāpes šķita koncentrējušās galvā. Tās sākās krei­sajos deniņos, tad izplūda pa galvas virsu un pakausi. Pie kreisās uzacs sažņaudzās kāda dzīsliņa un raidīja uz visām pusēm trulu, nepanesamu sāpju apļus. Reisa tupēja uz ceļiem pie krāsns un ar kruķi bikstīja uguni. Mocīdamies sāpēs, te pievērdams, te atdarīdams acis, Turbins saskatīja atpakaļ atmestu galvu, ko no versmes sargāja balta roka, un gluži nenosakāmas krāsas ma­tus, varbūt tie bija pelnu krāsā un tajos rotaļājās uguns atblāzma, varbūt zeltaini, bet uzacis bija kā ogles un arī acis melnas. Grūti pateikt — vai šis nepareizais pro­fils un viegli izliektais deguns ir skaists vai nav. Neva­rēja izprast, kas slēpjas acīs. Šķiet, bailes un nemiers, bet varbūt arī netikums … Jā gan, netikums.

Kad viņa tā sēž un versmes vilnis plūst viņai pāri, viņa liekas brīnišķa, valdzinoša. Glābēja.

*

Daudzas nakts stundas, kad versme krāsnī jau sen bija apdzisusi un tagad pārņēma roku un galvu, kāds skrūvēja galvvidū nokaitētu, karstu naglu un plosīja smadzenes. «Man ir drudzis,» Turbins sausi un bez ska­ņas atkārtoja un pats sev iegalvoja: «No rīta jāceļas augšā un jātiek uz mājām …» Nagla plosīja smadze­nes un galu galā izkliedēja domas gan par Jeļenu, gan par Nikolku, gan mājām un Petļuru. Viss kļuva vien­aldzīgs. Peturrā … Peturrā … Saglabājās tikai viena doma — kaut izbeigtos sāpes!

Jau vēlā nakts stundā Reisa mīkstās, ar kažokādu ap­šūtās kurpēs atnāca šurp un sēdēja pie Turbina, un atkal, aplicis roku viņai ap pleciem, viņš, spēkiem zū­dot, soļoja cauri mazajām istabiņām. Pirms tam Jūlija bija saņēmusies un viņam teikusi:

— Piecelieties, ja vien varat! Neliecieties par mani ne zinis. Es jums palīdzēšu. Pēc tam apgulsieties pavi­sam … Nu, ja nevarat…