Mihails Bulgakovs - Baltā gvarde

Viņš atbildēja:

— Nē, es aiziešu … tikai palīdziet man …

Viņa pieveda Turbinu pie noslēpumainās telpas ma­zajām durtiņām un tāpat aizveda atpakaļ. Likdamies gultā, drebuļos klabinādams zobus un manīdams, ka galva iežēlojusies un pierimusi, viņš sacīja:

— Zvēru, es jums to neaizmirsīšu… Ejiet pie miera…

— Klusējiet, es jums paglastīšu pieri, — Jūlija atbil­dēja.

Tad visa trulā un ļauna sāpe izplūda no galvas, sate­cēja no deniņiem sievietes liegajās rokās, bet pa tām un pa viņas augumu — grīdā, ko klāja biezs, putek­ļains paklājs, un tur izgaisa. Sāpju vietā pa visu augumu izlija vienmērīgs, šķebīgs karstums. Roka kļuva stinga un smaga, it kā būtu no čuguna, tāpēc Turbins to nekustināja, bet tikai aizvēra acis un ļāvās karstuma varai. Cik ilgi Turbins tā bija nogulējis, viņš nevarētu pateikt: varbūt piecas minūtes, bet varbūt arī daudzas stundas. Taču viņam likās, ka tā, ugunīs degdams, cilvēks var gulēt veselu mūžību. Kad Turbins lēnām at­vēra acis, lai neizbiedētu blakus sēdošo sievieti, viņš ieraudzīja agrāko ainu: zem sarkanā abažūra vienmē­rīgi un vāri dega spuldzīte, izplatīdama rāmu gaismu, un viņam līdzās profilā sēdošā sieviete bija nomodā. Bēdīgi atstiepusi lūpu, kā to dara bērni, viņa raudzījās logā. Karstuma pārņemts, Turbins sakustējās, pastie­pās uz viņas pusi…

— Pieliecieties man tuvāk, — viņš teica. Balss bija kļuvusi sausa, vārga un augsta. Sieviete pagriezās pret Turbinu, viņas izbiedētās acis saspringa un iegrima ēnās. Turbins aplika labo roku ap Jūlijas kaklu, pie­vilka viņu sev klāt un noskūpstīja uz lūpām. Šķita, ka viņš būtu pieskāries kaut kam saldam un aukstam. Sie­viete nelikās pārsteigta par Turbina rīcību. Tikai cie­šāk ielūkojās viņa sejā. Tad ierunājās:

— Ak, kāds jums drudzis! Ko nu mēs iesāksim? Jāiz­sauc ārsts. Bet kā lai to izdara?

— Nevajag, — Turbins klusi atbildēja, — ārstu ne­vajag. Rīt celšos un iešu mājās.

— Es tik ļoti baidos, — viņa čukstēja, — ka jums kļūs slikti. Kā es tad varēšu palīdzēt? Vairs neasiņo? — Viņa nemanāmi pieskārās nosaitētajai rokai.

— Nē, nebaidieties, man nekas nenotiks. Liecieties gulēt.

— Nē, nelikšos, — Jūlija'atbildēja un noglāstīja Tur­bina roku. — Drudzis, — viņa atkārtoja.

Turbins nenoturējās, atkal apskāva sievieti un vilka sev klāt. Viņa nepretojās. Turbins sievieti sev tuvināja, līdz viņa bija pilnīgi noliekusies un piekļāvusies viņam. Un Turbins cauri savam slimīgajam karstumam sajuta sievietes ķermeņa dzīvinošo un skaidro siltumu.

— Guliet un nekustieties, — viņa nočukstēja, — bet es jums glāstīšu galvu.

Jūlija apgūlās Turbinam līdzās, un viņš juta sievie­tes ceļgalu pieskārienu. Viņas roka sāka slīdēt no de­niņiem uz matiem. Turbinam kļuva tik labi, ka viņš domāja vienīgi par to, kā palikt nomodā.

Un tad viņš aizmiga. Gulēja ilgi, mierīgi un saldi. Pa­modies Turbins it kā aptvēra, ka laivā peld pa karstu upi, visas sāpes izgaisušas, un nakts aiz lodziņa pama­zām bālē un bālē. Ne vien mājiņā, bet visā pasaulē un Pilsētā valdīja pilnīgs klusums. Pa aizkaru spraugām ieplūda stiklaina, bālgani zila gaisma. Turbinam līdzās

gulēja sieviete, sasilusi un skumja. Arī viņš aizmiga.

*

No rīta ap pulksten deviņiem nejaušs važonis gluži tukšajā Maloprovaļnajas ielā uzņēma divus braucē­jus — ārkārtīgi bālu vīrieti melnās privātdrēbēs un sievieti. Saudzīgi atbalstīdama vīrieti, kurš turējās viņai pie piedurknes, sieviete aizveda viņu uz Alekseja no­gāzi. Nogāzē nebija nekādas kustības. Vienīgi pie trīs­padsmitā nama parādes durvīm stāvēja važonis, kurš tikko bija atvedis dīvainu viesi ar čemodānu, aizsaini un sprostu.

Visi atradās. Neviens nebija gājis bojā, un viņi at­radās jau nākošajā vakarā.

«Tas ir viņš,» atbalsojās Aņutai krūtīs, un sirds pa­lēcās kā Lariosika putniņš. Pie sniega aizputinātā Tur­binu virtuves lodziņa kāds no pagalma piesardzīgi pie­klauvēja. Aņuta pieplaka pie rūts un pazina seju. Tas ir viņš, tikai ūsu vairs nav… Viņš … Aņuta ar abām rokām pieglauda melnos matus, atvēra durvis uz priekš­namu, bet no tā uz sniegoto pagalmu, un Mišlajevskis pēkšņi atradās viņai neparasti tuvu. Studenta mētelī ar jērādas apkakli un naga cepuri galvā … ūsas noskū­tas… Taču acis pat priekšnama pustumsā var lieliski pazīt. Labā zaļu dzirkstīšu pilna kā Urālu dārgakmens, bet kreisā tumša… Augumā kļuvis tāds kā mazāks.

Aņuta ar drebošu roku aizkrampēja durvis, pie tam pazuda pagalms, bet gaismas strēles no virtuves iz­zuda tādēļ, ka Mišlajevska mētelis apvijās ap Aņutu un bezgala pazīstama balss čukstēja:

— Sveika, Aņutočka … Jūs saaukstēsieties … Vai virtuvē neviena nav, Aņuta?

— Neviena nav, — neapjēgdama, ko runā, un nezin kādēļ arī čukstus atbildēja Aņuta. «Viņš skūpsta, un lūpas saldumu jūt,» kairas tvīksmes pārņemta, viņa no­domāja, bet izdvesa: — Viktor Viktorovič… lai­diet … Jeļenai…

— Kas daļas Jeļenai… — pārmezdama dudināja balss, kas smaržoja pēc odekolona un tabakas, — kam jūs tā, Aņutočka …

— Viktor Viktorovič, laidiet vaļā, es kliegšu, dieva vārds, — Aņuta kaisli teica un apvija rokas Mišlajev­skim ap kaklu, — mums nelaime — Aleksejs Vasiļje­vičs ievainots …

Skavas vienā mirklī atslāba.

— Kā ievainots? Un Nikolajs?

— Nikolajs sveiks un vesels, bet Aleksejs Vasiļje­vičs ievainots.

Gaismas strēle no virtuves, durvis.

Ēdamistabā Jeļena, ieraudzījusi Mišlajevski, sāka raudāt un teica:

— Vitjka, tu dzīvs … Paldies dievam … Bet, zini, mums … — Viņa sāka šņukstēt un norādīja uz Tur­bina durvīm. — Aleksejam četrdesmit… nejauks ievai­nojums …

— Nolādēts, — Mišlajevskis atbildēja, atbīdījis na­ģeni uz paša pakauša, — kā tad tas gadījās?

Viņš pievērsās cilvēkam, kurš pie galda bija no­liecies pār prāvu pudeli un kaut kādām spīdošām kār­bām.

— Atļaujiet jautāt — vai jūs esat ārsts?

— Diemžēl ne, — atbildēja skumīga un neizteik­smīga balss, — neesmu ārsts. Atļaujiet stādīties priekšā: Larions Suržanskis.

*

Viesistaba. Durvis uz priekšnamu aizslēgtas un priekšā aizvilkta portjera, lai troksnis un balsu kņada netraucētu Turbinu. No viņa guļamistabas bija iznā­kuši un tikko aizbraukuši ārsts ar smailo bārdu un zelta pensneju, otrs, jauns, gludi skūtu seju, un, beidzot, sirms, vecs un gudrs profesors smagā kažokā un ar bajāru cepuri galvā — paša Turbina skolotājs. Jeļena ārstus pavadīja, un viņas seja likās pārakmeņojusies. Viņi bija daudzinājuši — tīfs, tīfs'… un piesaukuši ne­laimi.

— Bez ievainojuma — arī izsitumu tīfs…

Un dzīvsudraba stabiņš rādīja četrdesmit un … «Jū­lija .. .» Guļamistabiņā sarkanīga versme. Klusums un klusumā neskaidri vārdi par kāpnītēm un zvaniņa skaņas «dzi-inn» …

*

— Sveika būšana, cienītais kungs, — Mišlajevskis dzēlīgi čukstēja un nostājās ieplestām kājām. Šervin­skis, tumši piesarcis, greizi noskatījās. Melnais uzvalks viņam piegulēja nevainojami; brīnišķīga veļa un tau­riņa kaklasaite; kājās lakādas saišzābaki. «Kramskoja operas studijas mākslinieks.» Kabatā apliecība. — Ko tad jūs bez uzplečiem? … — Mišlajevskis turpināja.

— «Vladimira ielā plīvo krievu karogi… Divas sene­galiešu divīzijas ir Odesas ostā un serbu vietraudži arī… Brauciet, virsnieku kungi, uz Ukrainu un formē­jiet vienības!» … ka tevi nelabais!…