Mihails Bulgakovs - Baltā gvarde

Vasilisa izskatījās šausmīgs … Mati, kam vidū spī­dēja iesārts plikums, bija saslējušies uz vienu pusi. Kak­lasaite sagriezusies greizi, un žaketes stūri virinājās kā uzlauzta skapja durvis. Acis Vasilisam bija neprātīgas un duļķainas, it kā viņš būtu iedzēris indi. Inženieris parādījās uz apakšējā kāpiena, piepeši sagrīļojās un sa­bruka Mišlajevska rokās. Tas viņu satvēra un tikko spēja noturēt, pietupās uz kāpnēm un apjucis piesma­kušā balsī uzsauca:

— Karūsa! Ūdeni…

Bija vakars. Pulkstenis tuvojās vienpadsmitiem. Sa­karā ar pēdējo dienu notikumiem jau tāpat paklusā iela kļuva tukša krietni agrāk nekā parasti.

Sniga rets sniedziņš, aiz loga vienmērīgi lidinājās pārsliņas, bet ietves malā akāciju zari, kas vasaru aiz­ēnoja Turbinu logus, arvien vairāk noslīga uz leju zem savām sniega seģenēm.

Nepatikšanas un nomākta oma sākās jau ar pus­dienām un turpinājās visu nejauko, krēslaino vakaru. Elektrība nezin kādēļ iedegās tikai ar pusgaismu, bet Vanda pusdienās bija pasniegusi smadzenes. Tas vispār ir šausmīgs ēdiens, bet, Vandas gatavotas, — vien­kārši nebaudāmas. Pirms smadzenēm viņi ēda viru, ku­rai Vanda pielēja augu eļļu, un saīgušais Vasilisa pie­cēlās no galda ar mokošu domu, ka viņš nemaz nav pusdienas ēdis. Bet vakarā bija milzums darbu — un visi nepatīkami un grūti. Ēdamistabā ar kājām uz augšu

stāvēja ēdamgalds un uz grīdas gulēja žūksnis Ļebedja- Jurčika naudas.

— Tu esi muļķe, — Vasilisa teica sievai.

Vanda pārvērtās sejā un atbildēja:

— Es jau sen zināju, ka tu esi nekauņa. Tava izturē­šanās pēdējā laikā kļuvusi vienkārši neciešama.

Vasilisam uzmācās grūti pārvarama vēlēšanās vilkt sievai no visa spēka pa seju tā, lai viņa atsprāgtu nost un atsistos pret bufetes stūri. Bet pēc tam vēl un vēl­reiz un sist viņu tik ilgi, līdz šis nolādētais^ kaulainais radījums paliktu klusu, atzītu sevi par uzvarētu. Viņš — Vasilisa taču ir nomocījies, viņš galu galā strādā kā vērsis un prasa, prasa, lai mājās viņu paklausītu. Va­silisa sakoda zobus un savaldījās, Vandai nebūt neva­rēja tik droši brukt virsū, kā varētu iedomāties.

— Dari tā, kā es saku, — Vasilisa teica caur zobiem, — apjēdz taču, ka bufeti var atbīdīt no sienas, — un ko "tad? Bet šitas nevienam neienāks prātā. Pilsētā visi tā dara.

Vanda piekāpās, un abi^ ķērās pie darba — piestipri­nāja naudas zīmes ar spraudītēm pie galda apakšpu­ses.

Drīz vien tā visa bija kļuvusi raiba un izskatījās pēc zīda paklāja ar sarežģītiem rakstiem.

Vasilisa ar asinīm pielijušu seju pūzdams piecēlās kājās un pārlaida skatienu naudas klājienam.

— Neērti, — Vanda sacīja, — tiklīdz ievajadzēsies viena papīriņa, galds jāgāž otrādi.

— Gan apgāzīsi, rokas nenokritīs, — Vasilisa sēcošā balsī atbildēja, — labāk apgāzt galdu nekā zaudēt visu. Dzirdēji, kas pilsētā notiek? Sliktāk nekā pie boļševi­kiem. Runā, ka notiekot vispārējas kratīšanas, visu laiku meklējot virsniekus.

Vienpadsmitos vakarā Vanda no virtuves atnesa pat­vāri un visā dzīvoklī nodzēsa gaismu. No bufetes viņa izņēma maisiņu ar sakaltušu maizi un zaļā siera gaba­liņu. Spuldzīte, kas atradās virs galda vienā no trīs- spuldžu lustras ligzdām, izstaroja nespodru, sarkanīgu gaismu, jo kvēldiegs nebija pietiekami nokaitēts.

Vasilisa košļāja kumosu frančmaizes, un zaļais siers viņu kaitināja, līdz asarām kā urdošas zobu sāpes. Pre­tīgais pulveris pie katra kodiena nevis nonāca mutē,bet kaisījās uz žaketes un kaklasaites. Neizprazdams, kas viņu nomoka, Vasilisa caur pieri raudzījās uz gre­mojošo Vandu.

— Es brīnos, cik viegli viņi tikuši cauri, — Vanda ierunājās, pievērsdama skatienu griestiem, — biju pār­liecināta, ka no viņiem kādu nošaus. Nē, visi atgriezu­šies, un tagad atkal dzīvoklis virsnieku pilns …

Citā reizē Vandas vārdi neatstātu uz Vasilisu nekāda iespaida, taču tagad, kad sirdi plosīt plosīja smeldze, viņam tie šķita neciešami zemiski.

— Brīnos par tevi, — viņš atbildēja, novērsdams skatienu sānis, lai nebūtu jāuztraucas, — tu ļoti labi zini, ka būtībā viņi rīkojušies pareizi. Kādam taču va­jadzēja aizstāvēt pilsētu pret šiem (Vasilisa klusināja balsi) neliešiem… Un turklāt tu veltīgi domā, ka viņi viegli tikuši cauri… Man liekas, Turbins …

Vanda ieurbās vīrā ar skatienu un sāka māt ar galvu.

— Es pati, es pati tūliņ to aptvēru … Bez šaubām, viņš ir ievainots …

— Nu, redz,, tātad nav ko priecāties — «viegli, viegli» …

Vanda aplaizīja lūpas.

— Es nemaz nepriecājos, es tikai saku «viegli», bet man gan gribētos zināt, ja nu, nedod dievs, pie mums ierastos un tev kā mājas komitejas priekšsēdētājam pa­vaicātu, kas dzīvo virs jums. Vai viņi kalpoja hetma­nim? Ko tu tad atbildēsi?

Vasilisa sarauca pieri un pašķielēja:

— Varēs teikt, ka viņš ir ārsts… Galu galā — kā tad es varu zināt? Kā gan?

— Gluži pareizi. Kā gan …

Te priekšnamā noskanēja zvans. Vasilisa nobālēja, bet Vanda pagrieza dzīslaino kaklu.

Vasilisa nošņaukājies cēlās augšā no krēsla un sa­cīja:

— Zini ko? Varbūt tūliņ aizskriet pie Turbiniem, pa­saukt viņus?

Vanda nepaguva atbildēt, jo tajā pašā mirklī zvans atskanēja atkal.

— Ak mans dievs, — Vasilisa satraukts noteica, — nē, jāiet.

Vanda raudzījās izbaiļu pilnām acīm un virzījās vi­

ņam pakaļ. Viņi atvēra durvis uz kopējo gaiteni. Va­silisa izgāja gaitenī, kas smaržoja pēc sala, durvīs pa­rādījās Vandas šaurā seja ar ieplestām, raižu pilnām acīm. Viņai virs galvas spožajā vāciņā trešoreiz uzmā­cīgi nošķindēja elektriskais zvans.

Uz mirkli Vasilisam iešāvās prātā doma pieklauvēt pie Turbinu stiklotajām durvīm — kāds tūliņ iznāktu laukā, un nebūtu tik ļoti bail. Taču viņš neuzdrošinājās to darīt. Ja nu pēkšņi noprasa: «Kāpēc tu klauvēji? Ko? Tu no kaut kā baidies?» — un bez tam atplaiksnījās, tiesa gan, ļoti bāla cerība, ka tie varbūt nav viņi, bet tāpat vien kāds nejaušs apmeklētājs …

— Kas… tur ir? — Vasilisa pie durvīm vārgi no­prasīja.

Vasilisam pret vēderu tūliņ piesmakušā balsī atsau­cās atslēgas caurums, bet Vandai virs galvas vēl un vēlreiz nošķindēja zvaniņš.

— Taisi vaļā, — nočērkstēja caurums, — no štāba. Tu neej prom, citādi šausim cauri durvīm…

:— Ak die … — Vanda noelsās.

Vasilisa ar stīviem pirkstiem atbīdīja bultu, atcēla smago krampi un, pats nesaprazdams, kā, noņēma ķēdi.

— Veicīgāk… — rupji noteica atslēgas caurums.

No āra tumsas Vasilisā paraudzījās pelēku debesu

stūrītis, akāciju rindas gals, sniegpārslas. Ienāca tikai trīs vīri, taču Vasilisam likās, ka to ir daudz vairāk.

— Atļaujiet jautāt… kādā sakarībā?

— Kratīšana, — vilka balsī atbildēja pirmais ienā­cējs un tūliņ sāka dīvaini mākties Vasilisam virsū. Gaitenis sagriezās, un Vandas seja apgaismotajās dur­vīs izskatījās stipri nopūderēta.

— Tādā gadījumā, lūdzu, piedodiet, — Vasilisas balss skanēja bāli, neizteiksmīgi, — varbūt jums ir mandāts? Es galu galā esmu miermīlīgs iedzīvotājs… nesa­protu, kādēļ tad pie manis. Man nekā, — Vasilisam taisni neizturami gribējās kaut ko pateikt ukraiņu va­lodā, un viņš sacīja, — HēMa.

— Ta gan jau redzēs, — pirmais atteica.