Mihails Bulgakovs - Baltā gvarde

— «Tēvišķa gādība», vecs joks, — Karūsa noteica.

Pēkšņi Mišlajevskis piesarka, uzsvieda kārtis uz

galda un, zvērīgi blenzdams Lariosikā, uzbļāva:

— Kāda velna pēc tu siti manu dāmu? Larion?!

— Vareni! Ha-ha-ha, — Karūsa ļauni nopriecājās, — bez nevienas!

Ap zaļo galdu sacēlās neganta kņada, un sveču liesmu mēlītes sāka raustīties. Klusinādams un mādams ar rokām, Nikolka metās aizvērt durvis un aizvilkt portjeru.

— Es domāju, ka Fjodoram Nikolajevičam ir kungs, — gluži pamirdams, nočukstēja Lariosiks.

— Kā var tā domāt… — Mišlajevskis pūlējās ne­kliegt, tādēļ no viņa rīkles plūda sēcieni, kas viņu da­rīja vēl briesmīgāku, — ja tu viņu pats ar savām rokām piepirki un atdevi man? Ko? Velns zina kas tas ir, — Mišlajevskis pagriezās pret visiem, — tas taču … Viņš meklējot mieru. Vai ne? Bet palikt bez nevienas kārts — vai tas kāds miers? Spēlē jāprot aprēķināt! Vajag taču kustināt smadzenes, tā vis nav dzejošana!

— Pagaidi. Varbūt Karūsa …

— Kas te var būt? Nekas te nevar būt, tikai blēņas. Piedodiet, mīļais, varbūt Zitomirā tā spēlē, bet velns zina kas tā par spēlēšanu!… Jūs neņemiet ļaunā … bet Puškins vai Lomonosovs, kaut arī rakstīja dzejas, tomēr tādus jokus nemūžam nebūtu atļāvušies… vai arī, teiksim, Nadsons.

— Paliec klusu! Ko tu viņu strostē? Tā katram var gadīties.

— Es jau to paredzēju, — Lariosiks murmināja …

— Man neveicas …

-- Pagaidi! Klau …

Vienā mirklī iestājās pilnīgs klusums. Tālu prom virtuvē aiz daudzām durvīm šķindēja zvaniņš. Visi brīdi klusēja. Atskanēja papēžu klaudzoņa, vērās dur­vis, parādījās Aņuta. Priekšnamā pazibēja Jeļenas galva. Mišlajevskis pabungoja pa galdautu un noteica:

— It kā mazliet par agru? Vai ne?

— Jā, agri, — atsaucās Nikolka, gudrākais lietpra­tējs kratīšanas jautājumos.

— Vai iet atvērt? — Aņuta bažīgi iejautājās.

— Nē, Anna Timofejevna, — Mišlajevskis atbil­dēja, — pagaidiet, — viņš stenēdams piecēlās no at­zveltnes krēsla, — vispār tagad es iešu ielaist, bet jūs nepūlieties…

— Iesim abi, — sacīja Karūsa.

— Nu, — Mišlajevskis sāka runāt un tūdaļ paska­tījās tā, it kā stāvētu zaldātu vada priekšā, — tad tā, kungi. Tur tātad ir kārtībā … Ārstam — izsitumu tīfs un tā tālāk. Tu, Ļena, — māsa … Karūsa, tu vari būt mediķis — students … Laidies uz guļamistabu … Paņem tur kādu šļirci… Mūsu ir daudz. Nu, nekas…

Zvanīšana nepacietīgi atkārtojās, Aņuta sarāvās, un visi kļuva vēl nopietnāki.

— Nav ko steigties, — Mišlajevskis teica un izvilka no kabatas bikšu mugurpusē mazu, melnu, rotaļlietai līdzīgu revolveri.

— Tas nu ir lieki, — Šervinskis pietvīkdams sacīja,

— es par tevi brīnos. Tu nu gan varētu būt piesardzī­gāks. Kā tad tu gāji pa ielu?

— Neuztraucies, — Mišlajevskis atbildēja nopietni un pieklājīgi, — gan nokārtosim. Ņem, Nikolka, un pa- zūdi prom pie virtuves durvīm vai vēdlodziņa. Ja būs petluriešu erceņģeļi, es noklepošos, tad aizlidini, tikai tā, lai vēlāk var atrast. Dārga manta, izbraukājusi kopā ar mani līdz Varšavas pievārtei… Tev viss kārtībā?

— Vari neraizēties, — stingri un lepni atteica liet­pratējs Nikolka, paņemdams revolveri.

— Tātad, — Mišlajevskis iebadīja ar pirkstu krūtīs Šervinskim un teica: — Dziedonis, atnācis ciemos, — tad Karūsam, — mediķis, — tālāk Nikolkam, — brā­lis, — un Lariosikam, — īrnieks, students. Vai personas apliecība ir?

— Man ir cara laika pase, — Lariosiks sacīja nobā­lēdams, — un Harkovas studenta apliecība.

— Cara laiku pasi novākt, bet studenta apliecību uzrādīt.

Lariosiks sapinās portjerās, bet tad aizsteidzās.

— Pārējie — sīkums, sievietes… — Mišlajevskis turpināja, — nu, kungi, vai dokumenti ir visiem? Ka­batās nav nekā lieka? … Ei, Larion! … Paprasi tur — vai viņam nav ierocis?

— Ei, Larion! — Nikolka uzsauca ēdamistabā. — Ierocis ir?

— Nav, nav, lai dievs pasargā, — kaut kur atsaucās Lariosiks.

Zvans atkārtojās izmisīgi, ilgi un nepacietīgi.

— Nu, lai dievs stāv mums klāt, — Mišlajevskis sa­cīja un gāja. Karūsa pazuda Turbina guļamistabā.

— Likām pasjansu, — Šervinskis noteica un nopūta sveces.

Uz Turbinu dzīvokli veda trīs durvis. Pirmās no priekšnama uz kāpnēm, otrās — stikla, kas, patiesību sakot, noslēdza Turbinu mājokli. Lejā aiz stikla dur­vīm bija tumšais un aukstais parādes durvju gaitenis, kura sānos atradās Lisoviču durvis, bet gaiteņa galā durvis, kas veda uz ielu.

Durvis noklaudzēja, un Mišlajevskis lejā uzsauca:

— Kas tur ir?

Augšā kāpnēs sev aiz muguras viņš juta kustamies kādus siluetus. Aiz durvīm atskanēja klusināta, žēla balss:

— Zvanu tavu zvanīšanu… Vai te dzīvo Tālberga- Turbina? … Viņai telegramma … Atveriet. ..

«Tā gan,» pazibēja Mišlajevskim galvā, un viņš sāka slimīgi klepot. Viens no siluetiem augšā kāpnēs pa­zuda. Mišlajevskis piesardzīgi atbīdīja bultu, pagrieza atslēgu un atvēra durvis, atstādams priekšā ķēdi.

— Dodiet telegrammu, — viņš teica, nostādamies iesāņus līdzās durvīm, lai tās viņu aizsegtu. Spraugā pa­rādījās roka pelēkā piedurknē un pasniedza nelielu aploksnīti. Pārsteigtais Mišlajevskis ieraudzīja, ka tā patiesi ir telegramma.

— Parakstieties, — nikni sacīja balss aiz durvīm.

Mišlajevskis aši paskatījās un ieraudzīja, ka uz ielas ir viens vienīgs cilvēks.

— Aņuta, Aņuta, — Mišlajevskis mundri iesaucās, pilnīgi izveseļojies no bronhīta. — Atnes zīmuli!

Aņutas vietā pie viņa noskrēja Karūsa un pasniedza zīmuli. Uz strēmelītes, kas bija noplēsta no telegram­mas kvadrātiņa, Mišlajevskis uzšņāpa — «Turb» un pačukstēja Karūšam:

— Iedod divdesmit pieci…

Durvis noklaudzēja . .. Aizcirtās.

Apstulbušais Mišlajevskis kopā ar Karūsu kāpa augšā. Itin visi sanāca kopā. Jelena atlocīja kvad­rātiņu un skaļā balsī mehāniski izlasīja vārdus:

«Lariosiku piemeklējusi briesmīga nelaime punkts Operetes aktieris Lipskis …»

— Ak dievs, — iesaucās tumši piesarkušais Lario­siks. — Te tā ir!

— Sešdesmit trīs vārdi, — Nikolka sajūsmā novaidē­jās, — skat, aprakstīta no vienas vietas.

— Kungs dievs! — Jeļena izsaucās. — Kas tas īsti ir? Ak, piedodiet, Larion… ka sāku lasīt. Biju tele­grammu pavisam piemirsusi…

— Par ko te ir runa? — Mišlajevskis iejautājās.

— Larionu pametusi sieva, — Nikolka iečukstēja vi­ņam ausī, — tāds skandāls …

Dzīvoklī pēkšņi kā kalnu nogruvums atskanēja bries­mīga dauzīšanās pie stikla durvīm. Aņuta iespiedzās. Jeļena nobālēja un atslīga pret sienu. Dauzīšanās bija tik neganta, šaušalīga un nejēdzīga, ka pat Mišlajev­skim pārvērtās seja. Šervinskis, pats gluži bāls, atbal­stīja Jeļenu… No Turbina guļamistabas atskanēja vaids.

— Durvis … — Jeļena iekliedzās.

Sajaukuši savu stratēģisko plānu, pa kāpnēm lejup drāzās Mišlajevskis, aiz viņa Karūsa, Šervinskis un līdz, nāvei pārbiedētais Lariosiks.

— Tas jau ir sliktāk, — Mišlajevskis murmināja.

Aiz stikla durvīm izslējās vientuļš, melns stāvs, dau­zīšanās aprima.

— Kas tur ir? — Mišlajevskis nodārdināja kā mantu glabātavā.

— Dieva dēļ… Dieva dēļ… Atveriet, Lisovičs — es … Lisovičs! — siluets iesaucās. — Es esmu Liso­vičs … Lisovičs …