Mihails Bulgakovs - Baltā gvarde

*

Visi, izņemot Šervinski un Jeļenu, bija sapulcēju­šies Vasilisas dzīvoklī. Lariosiks bāls stāvēja durvīs. Mišlajevskis, kājas iepletis, paraudzījās nepazīstamo apmeklētāju pamestajās čabatās un kankaros, tad pa­griezās pret Vasilisu.

— Beigts un pagalam. Tie bijuši bandīti. Pateicieties dievam, ka palikāt dzīvi. Patiesību sakot, esmu pār­steigts, ka tik viegli esat tikuši cauri.

— Dievs tēvs… ko viņi ar mums izdarījuši! — Vanda sacīja.

— Viņi man draudēja ar nāvi.

— Sakiet paldies, ka viņi savus draudus nav izpildī­juši. Pirmo reizi redzu ko tamlīdzīgu.

— Tīri nostrādāts, — Karūsa klusi apstiprināja.

— Ko nu lai iesāk? … — vārgi iejautājās Vasilisa.

— Skriet žēloties? … Uz kurieni? … Dieva dēļ, Viktor Viktorovič, dodiet padomu!

Mišlajevskis nokrekstējās un padomāja.

— Es jums neiesaku iet kaut kur žēloties, — viņš teica, — pirmkārt, viņus nenoķers — tas ir viens. — Viņš pielieca garo pirkstu, — otrkārt…

— Vasja, vai atceries, viņi teica, ka nošaušot, ja tu kaut kur ziņosi.

— Tās nu ir blēņas, — Mišlajevskis sarauca pieri,

— neviens jūs nost nešaus, bet es saku — viņus neno­ķers, un neviens vispār nemēģinās to darīt, un, otrkārt, — viņš nolieca otru pirkstu, — jums taču būs jāziņo, ka nolaupīta, kā jūs sakāt, cara laika nauda … Nu, un jūs paziņosiet tur, tajā viņu štābā, vai kur ci­tur, bet šie jums, kas zina, var sarīkot otru kratīšanu.

— Iespējams, pilnīgi iespējams, — apstiprināja lie­lais speciālists Nikolka.

Satriektais, pēc ģīboņa ar ūdeni aplietais Vasilisa no­kāra galvu, Vanda klusi iešņukstējās, atslējusies pret stenderi, un visiem kjuva viņu žēl. Lariosiks pie dur­vīm smagi nopūtās un izvalbīja miglainās acis.

— Redz, kā tas ir, katram savas bēdas, — viņš no­čukstēja.

— Kā tad viņi bija apbruņojušies? — Nikolka apvai­cājās.

— Ak kungs! Diviem bija revolveri, bet trešajam … Vasja, vai trešajam nekā nebija?

— Diviem bija revolveri, — Vasilisa vārgi aplieci­nāja.

— Vai neievērojat, kadi? — Nikolka lietišķi centas izdibināt.

— Tad es jau nezinu, — Vasilisa nopūties atbildēja, — es tās sistēmas nepazīstu. Viens bija liels, melns, otrs mazs, melns, ar ķēdīti.

— Ķēdīte, — Vanda nopūtās.

Nikolka sarauca pieri un iesānis kā putns paskatījās Vasilisā. Viņš pamīņājās uz vietas, tad nemierīgi sakus­tējās un veicīgi devās uz durvīm. Nikolkam pakaļ slāja Lariosiks. Viņš vēl nebija ticis līdz ēdamistabai, kad no Nikolkas istabas atskanēja stikla šķindoņa un klie­dziens. Lariosiks traucās turp. Nikolkas istabā spoži spīdēja gaisma, pa atvērto vēdlodziņu plūda iekšā auk­stums un rūtī rēgojās pamatīgs caurums, ko Nikolka bija izdauzījis ar ceļgaliem, izmisumā nogāzdamies no palodzes. Nikolkas skatiens maldījās apkārt.

— Vai tiešām? — Lariosiks iebrēcās, pasliedams ro­kas gaisā. — Tā ir tīrā burvestība!

Nikolka izmetās no istabas, izjoņoja cauri bibliotē­kai, cauri virtuvei, garām apstulbušajai Aņutai, kas uz­sauca: «Nikol, Nikol, kur tu bez cepures? Apžēliņ, vai vēl kas lēcies? …» Un viņš caur priekštelpu izdrāzās pagalmā. Aņuta, krustus mezdama, aizkrampēja priekš­nama durvis, ieskrēja virtuvē un pieplaka pie loga, taču Nikolka acumirklī nozuda skatienam.

Viņš spēji pagriezās pa kreisi, nodrāzās lejā un ap­stājās pie kupenas, kas aizblīvēja ieeju spraugā starp māju sienām. Kupena bija gluži neskarta. «Nekā nesa­protu,» Nikolka izmisis murmināja un drosmīgi metās kupenā. Viņam šķita, ka noslāps. Nikolka ilgi kārpījās pa sniegu, spļaudījās un sprauslāja, beidzot uzveica sniega šķērsli un, gluži balts iespraucies mežonī­gajā spraugā, paskatījās uz augšu un ieraudzīja: tur augšā, kur pa viņa istabas liktenīgo logu spīdēja laukā gaisma, rēgojās melnās kāšu galviņas un to smailās, tumšās ēnas, bet kārbas nebija.

Ar pēdējo cerību, ka varbūt pārtrūkusi cilpa, Ni­kolka, ik brīdi krizdams ceļos, rakņājās pa sadauzīta­jiem ķieģeļiem. Kārbas nebija.

Piepeši Nikolkam galvā atausa gaisma. — Ah-ā, — viņš iesaucās un līda tālāk uz žogu, kas spraugu noro­bežoja no ielas. Nikolka nokļuva līdz žogam un pagrūda dēļus, tie atlēca vaļā, un pavērās plats caurums uz melno ielu. Viss skaidrs … Bandīti atplēsuši dēļus, kas atradās pret spraugu, ienākuši šeit un, s-a-protu gan, pat gribējuši ielīst pie Vasilisas caur pieliekamo, taču tur logam priekšā restes.

Nikolka, aplipis ar sniegu no galvas līdz kājām, klu­sēdams ienāca virtuvē.

— Ak kungs, ļauj kaut notīrīt… — Aņuta izsaucās.

— Liecies mierā, dieva dēļ, — Nikolka atbildēja un iegāja istabās, trīdams sastingušās rokas gar biksēm. — Larion, krauj man pa ģīmi, — viņš uzrunāja Lario- siku. — Tas sāka mirkšķināt acis, tad izvalbīja tās un noteica:

— Ko niekus, Nikolaj? Kādēļ gan padoties tādam izmisumam? — Viņš bikli pārvilka ar rokām Nikolkam pār muguru un sāka ar piedurkni traust nost sniegu.

— Nemaz nerunājot par to, ka Aļoša man noraus galvu, kad, dievs dos, būs atkal vesels, — Nikolka tur­pināja, — bet pats galvenais … Naija-Tursa kolts! … Labāk būtu nošāvuši mani pašu, nudien! … Nu dievs mani sodījis, tāpēc ka zobojos par Vasilisu. Vasilisas gan žēl, taču saproti, ka viņi ar to pašu revolveri šo ari apstrādājuši. Kaut gan īstenībā viņu varēja aptīrīt kā brāli arī bez kāda revolvera… Tāds nu viņš reiz ir. Ek… Redzi, kā notiek. Ņem papīru, Larion, līmēsim ciet logu.

*

Nakti no spraugas ar naglām, cirvi un āmuru rokās izlīda Nikolka, Mišlajevskis un Lariosiks. Sprauga bija cieši aiznaglota ar īsiem dēlīšiem. Pats Nikolka trakās dusmās sita garās, resnās naglas tā, lai asie gali otrā pusē līstu laukā. Pēc tam viņi ar svecēm rokās gāja uz verandu, bet tad caur auksto pieliekamo Nikolka, Mišlajevskis un Lariosiks uzlīda bēniņos. Tur, virs dzī­vokļa, viņi, briesmīgi rībinādamies, izložņāja malu ma­liņas, līkņādami starp siltajiem dūmeņiem un izžauto veļu, un aiznagloja ciet jumta lodziņu.

Uzzinājis par ekspedīciju uz bēniņiem, Vasilisa iz­rādīja par to ļoti dzīvu interesi, pievienojās tai un lo­dāja starp sijām, atzīdams par pareiziem visus Mišla­jevska pasākumus.

— Cik žēl, ka jūs nedevāt mums nekādu ziņu. Vajadzēja Vandu Mihailovnu atsūtīt pie mums pa vir­tuves kāpnēm, — Nikolka runāja, pilinādams no sveces stearīnu.

— Nu, brāl, tas nav tik vienkārši, — atsaucās Miš­lajevskis, — kad viņi jau dzīvoklī, tad, draugs, izredžu vairs tikpat kā nekādu. Domā, viņi nemēģinātu aizstā­vēties? Un kā vēl! Pirms tu iekļūtu dzīvoklī, dabūtu lodi vēderā. Un cauri būtu ar tevi. Tā gan, kungi. Bet, lūk, nelaist iekšā — tā ir pavisam cita runa.

— Viņi draudēja šaut caur durvīm, Viktor Viktoro­vič, — Vasilisa sirsnīgi sacīja.

— To viņi nemūžam nebūtu darījuši, — Mišlajev­skis atteica, klaudzinādams ar āmuru, — nekādā gadī­jumā. Baidītos uzlaist sev kaklā visu ielu.

Vēlāk naktī Karūsa Lisoviču dzīvoklī tika lutināts kā Luijs XIV. Pirms tam bija norisinājusies šāda saruna.

— Neviens vairs šodien nenāks, ko niekus! — Miš­lajevskis sacīja.

— Nē, nē, nē, — stāvēdami kāpnēs, viens par otru attrauca Vanda un Vasilisa, — mēs lūgšus lūdzam jūs vai Fjodoru Nikolajeviču, esiet tik labi! .,. Vai jums tas grūti? Vanda Mihailovna pacienās ar tēju. Ērti ap­guldīsim. Ļoti lūdzam nākamnakt arī. Apžēlojieties, dzīvoklī neviena vīrieša!