Mihails Bulgakovs - Baltā gvarde

Baznīcas karogi durvīs klanījās kā uzvarētu pulku karogi, garām paslīdēja brūnas svēto sejas un noslēpu­maini, zeltā izšūti vārdi, pa grīdu vilkās stērbeles.

— Dodiet ceļu …

— Ak tu kungs, kur tad?

— Maņka! Nospiedīs …

— Par ko īsti? (Bass, čuksti.) Par Ukrainas tautas re­publiku?

— Ta velns viņu sazin. (Čuksti.)

— Tik gudrs atnācis, tik aizgājis …

— Uzmanās …

Ilgus gadus! — koris sāka dziedāt, pieskandinādams visu baznīcu … Resnais, sarkansejainais Tolmaševskis nodzēsa tievo vaska sveci un iebāza kabatā kamertoni. Koris garos, brūnos tērpos ar zeltītu pozamentu, šūpojoties diskantu baltmatainajām galviņām, kas izskatījās plikpaurainas, līgojot basu zirdziskajām galvām un ādamāboliem, sāka plūst prom no tumšās, drūmās luktas. Nevaldāmā mu­tuļojošā straumē no visām kāpņu telpām čalodami plūda cilvēki, sablīvēdamies arvien ciešāk un spiezda­mies cits citam virsū.

No sānu altāra plūda laukā koristu tērpi, kā zobu sāpēs apsietas galvas ar mulsām acīm un mazas viole­tas kartona cepurītes. Katedrāles pārzinis Arkādija tēvs, vārgs maza auguma cilvēciņš, virs pelēkrūtainā lakata uzmaucis pusdārgakmeņos mirdzošo mitru, tipi­nādams sīkiem solīšiem, peldēja līdzi straumei. Acis garīdzniekam bija izmisuma pilnas, bārdiņa trīsēja.

— Būs krusta gājiens. Žiglāk, Mitjka!

— Rāmāk, jūs tur! Kur lienat? Nospiedīsiet popus …

— Nebūs liela nelaime.

— Pareizticīgie! Bērnu spiež nost…

— Nekā nevar saprast…

— Ja nevarat saprast, būtu gājuši mājās, jo tad jums te nav ko meklēt…

— Maks pagalam!

— Piedodiet, viņi taču ir sociālisti. Vai ne? Kam tad viņiem vajadzīgi popi?

— Gan redzēsiet.

— Iedod tik popam zilo papīrīti, viņš pat velnam liturģiju nolasīs.

— Labāk būtu gājuši uz tirgu izdauzīt žīdu bodes, īstā reize …

— Es jūsu valodā nerunāju.

— Sieviete smok nost, sieviete .,,

— A-ā-ā-ā … A-ā-ā-ā …

No kolonnu norobežotajām sānu telpām, no luktāin, no pakāpiena uz pakāpienu plecu pie pleca, neļaujot ne pagriezties, ne pakustēties, pūlis nesa cilvēkus uz durvīm un grūstīja. Vecajās freskās, dejodami un sta­bules spēlēdami, pa sienu garām slīdēja brūni nezināma gadsimta muzikanti ar resniem stilbiem. Ogļskābes, dūmu un vīraka pusnoslāpētais, apdullušais pūlis švīk­stēdams un dunēdams vēlās pa visām ejām. Ik pa brī­dim ļaužu biezumā atskanēja aprauti, sāpīgi sieviešu kliedzieni. Kabatas zagļi, tinušies melnās šallēs, strā­dāja spraigi, sviedriem vaigā, likdami savām ievingri­nātajām, virtuozajām rokām slīdēt sablīvētās cilvēku miesas salipušajā masā. Švīkstēja tūkstošiem kāju, pū­lis čukstēja, šalca.

— Ak dieviņ tētīt…

— Kungs Jēzus Kristus … Svētā dievmāte …

— Nekāda prieka no nāciena. Kas te īsti notiek?

— Kaut tevi, nekrietneli, nospiestu kā mušu…

— Pulkstenis, mīlīši, sudraba pulkstenis, brālīši mani! Tikai vakar nopirku …

— Jāteic, te tev nu bija liturģija …

— Ļautiņi mīļie, kādā valodā tad dievkalpojumu no­turēja, netieku gudra.

— Dievvārdu valodā, krustmāt.

— Tagad stingri noteikšot, lai maskaviešu valodu vairs nedzirdētu.

— Kā tad tā, sakiet, lūdzami, — kā tā? Nu vairs ne dzimtajā pareizticīgo valodā neļaus runāt?

— Izrāva auskarus ar visu miesu. Pusi auss no­plēsa … '

— Turiet boļševiku, kazaki! Spiegs! Boļševiku spiegs!

— Te jums nav Krievija, cienītais.

— Dieviņ tētīt, ar astēm … Redzi, Marusja, tresoti.

— Man ne-labi…

— Sievietei nelabi.

— Visiem, mīļā, nelabi. Visai tautai ārkārtīgi slikti. Aci, aci izbakstīsiet, ko spiežaties virsū! Ko trakojat, sasodītās?!

— Prom! Uz Krieviju! Arā no Ukrainas!

— Ivan Ivanovič, te gan būtu derējušas policijas no­daļas, atcerieties, kā bija divpadsmitā gada svētkos. Ai, jā, jā!

— Ak jūs ilgojaties pēc asiņainā Nikolaja? Zinām, zinām, kādas domas jūs perināt galvā.

— Kristus dēļ, lieciet mani mierā. Es jūs neaiztieku.

— Ak kungs, kaut ātrāk tiktu laukā … Svaigu gaisu ieraut.

— Līdz durvīm netikšu. Nobeigšos.

Pūlis, virpuļos griezts un svaidīts, ar joni lauzās laukā pa galveno izeju, cilvēki zaudēja cepures, klaigāja, meta krustus. Pa otru sānu eju, kur acumirklī tika iz­spiesti divi stikli, izvēlās sudrabā un zeltā mirguļojo­šais, saņurcītais un apdullušais krusta gājiens un koris. Melnajā jūklī peldēja zeltīti plankumi, rēgojās garīdz­nieku galvassegas un mitras, baznīcas karogi slīpi līda caur stikliem, izslējās taisni un virzījās tālāk.

Stingri sala. Pilsēta tinās dūmakā. Bez mitas spalgi čirkstēja tūkstošiem kāju mīdītais sniegs katedrāles pa­galmā. Atdzisušajā gaisā plīvoja salta dūmaka un cē­lās augšup līdz zvanu tornim. Smagais zvans Sofijas katedrāles lielajā zvanu tornī dimdēja, pūlēdamies ap­slāpēt šo nejēdzīgo, klaigājošo kņadu. Mazākie zvani cits caur citu aizgūtnēm vankšķēja bez kādas kārtības, it kā zvanu tornī būtu uzlīdis pats nelabais, pats velns garīdznieka virstērpā, un, jokus dzīdams, sacēlis jan­dāliņu. Daudzstāvainajā tornī, kurš reiz ar trauksmes zvaniem bija sagaidījis greizacainos tatārus, melnajās ailēs starp spraišļiem varēja saskatīt, kā raustās un rej mazie zvani, gluži kā nikni suņi pie ķēdes. Sals čirk­stēja, kūpēja. Ļaudis pajuka, lika mieru cits citam un kā melna masa piepildīja katedrāles pagalmu.

Svētie vīri, par spīti spīvajam salam, ar atsegtām gal­vām, gan kailām kā nobrieduši ķirbji, gan biezu rūs­ganu matu klātām, jau bija sasēdušies pa turku modei cits citam blakus gar bruģēto celiņu uz Sofijas vecā zvanutorņa plato caurstaigājamo eju un dobjās balsīs dziedāja.

Akli liras spēlmaņi žēli vilka gaudulīgu dziesmu par pastaro tiesu, un noskrandušas naģenes gulēja ar di­beniem uz leju, un tajās kā lapas krita nospeķoti rubļi un spīdēja apbružāti desmit kapeiku gabali.

Ai, kad pasaulei gals būs pienācis, Tad jau pastarā diena tuvosies .,.

No čirkstošā sniega augšup kāpa šausmīgas, sirdi plosošas pīkstulīgas deguna skaņas, kas lauzās laukā no dzeltenzobainām bandūrām ar greiziem rok­turiem.

— Brālīši, māsiņas, paraugieties uz manu kroplumu. Ziedojiet, Kristus dēļ, kādu nieku savā žēlsirdībā.

— Skrienam uz laukumu, Fedosej Petrovič, citādi nokavēsim.

— Notiks aizlūgums.

— Krusta gājiens.

— Pateicības dievkalpojums par Ukrainas tautas ar­mijas revolucionārajiem ieročiem dāvāto uzvaru un panākumiem.

— Apžēlojieties — kas par uzvarām un panāku­miem? Ir taču jau uzvarējuši.

— Būs vēl jaunas uzvaras.

— Notiks karagājiens.

— Uz kurieni tad?

— Uz Maskavu.

— Uz kādu Maskavu?

— Uz to pašu veco.

— Par augstu mērķēts.

— Kā jūs teicāt? Atkārtojiet — kā jūs teicāt? Puiši, klausieties, ko viņš saka!

— Es neko neesmu teicis.

— Turiet, turiet viņu, zagli, turiet!!

— Marusja, skrien uz tiem vārtiem, te netiksim cauri! Runā, Petļura esot laukumā. Jāredz taču.

— Muļķe, Petļura ir katedrālē.

— Tu pati esi muļķe. Viņš jājot baltā zirgā.

— Slava Petļuram! Slava Ukrainas tautas republikai!

— Bim … bim … bim … Bim-bim-bim … Dzinn- bam-bam. Bim-bam-bam, — plosījās zvani.

— Nepaej iet garām bāreņiem, pareizticīgie pilsoņi, labie ļautiņi… Neredzīgajam… Nevarīgajam…