Mihails Bulgakovs - Baltā gvarde

Pūlis stumdīja un grūstīja Nikolku, un viņš, iebāzis savu putna degunu studenta šineļa apkaklē, beidzot ietrausās kādā sienas nišā un palika tur. Nišā jau stā­vēja kāda jautra sievele ar velteņiem kājās un prie­cīgi teica Nikolķam:

— Turieties pie manis, kundziņ, bet es pie mūra, citādi novelsimies.

— Paldies, — Nikolka drūmi nosēca apsarmojušajā apkaklē, — es pieķeršos te pie āķa.

— Kur tad pats Petļura? — pļāpīgā sievele tērgāja. — Ai, kā gribas redzēt Petļuru! Stāsta, esot brīnum skaists.

— Jā, — Nikolka nenoteikti norūca aitādas apkak­lē, — brīnum skaists. — «Vēl viena baterija… Re, velns … Jā, jā, tagad es saprotu …»

— Stāsta, viņš esot automobilī braucis šite garām … Vai jūs neredzējāt?

— Viņš ir Viņņicā, — Nikolka atbildēja dobjā un sausā balsī, kustinādams zābakos nosalušos pirkstus. «Kāda velna pēc neuzvilku velteņus? Tas tik ir sals!»

— Skat, skat, Petļura!

— Kāds Petļura, tas ir vartas priekšnieks.

— Petļuras rezidence ir Belaja Cerkovā. Tā tagad būšot galvaspilsēta.

— Vai tad Pilsētā viņš neieradīsies — atļaujiet jums pavaicāt?

— Kad vajadzēs, tad ieradīsies.

— Tā, tā, tā …

Žvadzoņa, žvadzoņa, žvadzoņa. No Sofijas laukuma skanēja šurp turku bungu dobjā rīboņa, bet pa ielu, no ambrazūras draudīgi slaistīdamas ložmetējus, smagos torņus līgodamas, jau līda četras briesmīgas bruņu ma­šīnas. Taču sārtvaidzīgais entuziasts Straškevičs tur vairs nesēdēja. Sastingušais Straškevičs vēl arvien gu­lēja nenovākts Pečerskā, Marijas parkā, tūlīt aiz vārtiem, un vairs nepavisam nebija sārts, bet pelēki dzeltens. Pierē Straškevičam bija caurumiņš, otrs, apkaltis, aiz auss. Entuziasta basās kājas rēgojās laukā no sniega, un ar stiklainajām acīm viņš cauri kailajiem kļavu za­riem vērās tieši debesīs. Apkārt bija ļoti kluss, parkā nevienas dzīvas dvēseles, un arī uz ielas reti kāds parā­dījās, mūzika no vecās Sofijas laukuma šurp neatplūda, tādēļ entuziasta seja izskatījās pavisam mierīga.

Bruņu mašīnas rūkdamas, caur pūli lauzdamās, aiz­slīdēja līdzi straumei uz turieni, kur sēdēja Bogdans Hmeļņickis un, pret debesīm melnēdams, ar zizli no­rādīja uz ziemeļaustrumiem. Zvana skaņas kā biezs, eļļains vilnis vēl arvien vēlās pār sniegotajiem pakal­niem un pilsētas jumtiem, un bungas ļaužu masās rībēja un rībēja, un līksmā uzbudinājuma satracinātie puišeļi rāpoja ap melnā Bogdana zirga kājām. Bet pa ielām, ķēdes žvarkstinādamas, jau ripoja smagās mašīnas, un kravas kastēs brauca meičas ar salmu vainagiem galvās, ģērbušās ukraiņu plikādas kažociņos, no kuriem rēgo­jās laukā raibi lakati, brauca kažociņos un platās zilās biksēs ģērbušies puiši, saskanīgi un klusi dziedā­dami …

Bet Riļskas šķērsielā tikmēr norībēja zalve. Pirms zalves pūlī vērpetē sagriezās sieviešu spiedzieni. Kāds skrēja prom, brēkdams:

— Ai, briesmas!

Kāda aiztrūkstoša, piesmakusi balss aizgūtnēm klie­dza:

— Es zinu. Turiet viņus! Virsnieki. Virsnieki. Virs­nieki … Es viņus redzēju ar uzplečiem!

Radas desmitās vienības vadā, kurš gaidīja savu kārtu iziet laukumā, puiši steigšus nolēca no zirgiem, iespiedās pūlī un kādu sagrāba. Sievietes kliedza. Aiz rokām satvertais kapteinis Pļeško vārgi un žēli sauca:

— Es neesmu virsnieks. Nekas tamlīdzīgs. Nepavi­sam. Ko jūs darāt? Esmu bankas kalpotājs.

Viņam blakus sagrāba vēl kādu, tas nobālis klusēja un mēģināja izrauties . .7

Pēc tam cilvēki, cits citu grūzdami, sāka gāzties no šķērsielas kā no pārplēsta maisa. Tie skrēja, aiz šaus­mām zaudējuši jēgu. Atbrīvojās pilnīgi balta vieta, kur rēgojās viens vienīgs plankums — kāda pamesta ce­pure. Šķērsielā noplaiksnījās uguns un noblīkšķēja šā­viens, un trīskārt sevi noliegušais kapteinis Pļeško sa­maksāja meslus par savu patiku noskatīties parādes. Rokas izpletis, viņš augšpēdus nogāzās pie dārziņa So­fijas baznīcas mājas priekšā, bet otrs, nerunīgais, uz­krita viņam uz kājām un atsitās ar seju pret ietvi. Un tūlīt laukuma stūrī nošķindēja šķīvji, atkal trokšņo­dami atplūda ļaudis un iedārdējās orķestris. Asi noska­nēja uzvaroša balss: «Soļos — marš!» Un, astainajām tresēm spīdot, Radas jātnieku vienība sāka rindu pēc rindas virzīties uz priekšu.

*

Gluži negaidot spraugā starp katedrāles kupoliem pe­lēkais fons sašķēlās, un blāvajā miglā piepeši parādījās saule. Tā bija tik liela, kādu Ukrainā vēl neviens nekad nebija redzējis, un koši sarkana kā tīra asins. No lo­des, kas vāri mirguļoja cauri padebešu aizkaram, vien­mērīgi un tālu stiepās sarecējušu asiņu un limfas strē­les. Sofijas galveno kupolu saule krāsoja asinssarkanu, bet pār laukumu no šī kupola nogūla dīvaina ēna, kurā Bogdans kļuva violets, bet klīstošo ļaužu pūlis vēl mel­nāks, vēl biezāks un juceklīgāks. Un bija redzams kā, uz kāpnēm uzrausušies, ap klinti snaikstījās pelēki, ar smagām siksnām apjozti un durkļiem bruņoti vīri, pū­lēdamies nodauzīt uzrakstu, kas rēgojās uz melnā gra­nīta. Taču durkļi velti slīdēja pār akmeni un lēca nost no tā. Bet auļojošais Bogdans pikti rāva zirgu nost no klints, cenzdamies aizjoņot prom no tiem, kas bija smagi uzgūluši uz zirga kājām. Tieši pret sarkano sau­les lodi pavērstā seja izskatījās nikna, un viņš, tāpat kā līdz šim, ar zizli norādīja tālumā.

Un, tad iepretī Bogdanam uz strūklakas slidenās ap­ledojušās malas pāri dūcošajam, viļņojošajam pūlim rokas uzcēla kādu cilvēku. Viņam mugurā bija tumšs mētelis ar ādas apkakli, bet cepuri, par spīti salam, viņš noņēma un turēja rokās. Laukums vēl arvien dūca un mudžēja kā skudru pūznis, taču Sofijas zvanu tor­nis jau bija apklusis, un mūzika pa sala stindzinātajām ielām aizplūda uz visām pusēm. Ap strūklaku sablīvē­jās milzu pūlis.

— Petjka, Petjka! Kas tur pacelts gaisā? …

— Laikam Petļura.

— Petļura saka runu …

— Ko jūs muldat… Tas ir vienkārši orators …

— Marusja, orators. Skaties .,. Skaties …

— Lasa deklarāciju …

— Nē, viņš nolasīs Universālu.

— Lai dzīvo brīvā Ukraina!

Augšup paceltais cilvēks ar iedvesmu paraudzījās pāri tūkstošgalvainajam pūlim tālē, kur arvien skaid­rāks spraucās laukā saules disks, pārliedams krustus ar biezu sarkanīgu zeltu, tad pamāja ar roku un paklusi uzsauca:

— Slava tautai!

— Petļura … Petļura.

— Kas par Petļuru! Nestāstiet pasakas!

— Vai nu Petļura kāps uz strūklakas?

— Petļura ir Harkovā.

— Petļura tikko aizbrauca uz banketu pilī…

— Nemelsiet niekus, nekādu banketu nebūs.

— Slava tautai! — atkārtoja cilvēks, un tūliņ gaišo hiatu šķipsna palēcās un nokrita viņam uz pieres.

— Klusāk!

Gaišā cilvēka balss kļuva spēcīgāka un skaidri sa­dzirdama cauri dunoņai un sniega čirkstoņai, cauri rū­koņai un dārdoņai un attālajai bungu rīboņai.

— Vai redzējāt Petļuru?

— Ak kungs, protams, nupat.

— Ak, laimīgā! Kāds tad viņš ir? Kāds?

— Ūsas melnas un uz augšu kā Vilhelmam, galvā bruņu cepure. Tad, re, tur jau viņš ir, rau, skatieties, skatieties, Marja Fjodorovna, re, re, tur viņš jāj …

— Ko jūs te taisāt provokāciju! Tas ir Pilsētas uguns­dzēsēju komandas priekšnieks.

— Petļura, kundzīt, ir Beļģijā.

— Ko tad viņš Beļģijā meklē?