Mihails Bulgakovs - Baltā gvarde

— Nostiprina savienību ar sabiedrotajiem…

— Tad ne jau. Viņš nupat eskorta pavadībā aiz­brauca uz Domi.

— Kāpēc?…

— Zvērests …

— Vai tad viņš dos zvērestu?

— Kālab tad viņš? Viņam dos zvērestu.

— Nu, es drīzāk nomiršu (čukst), bet nezvērēšu …

— Jums jau nemaz nevajadzēs zvērēt… Sievietes atstās mierā.

— Zīdus gan ne, tas nu ir tiesa …

— Un virsniekus arī ne. Tiem visiem zarnas izlaidīs.

— Un muižniekiem tāpat. Nost!

— Klusāk!

Gaišais cilvēks ar dziļām skumjām un reizē ar ap­ņēmību acīs norādīja uz sauli.

— Jūs, pilsoņi, brāļi un biedri, dzirdējāt, — viņš sāka runāt, — kā dziedāja kazaki: «Un kā brāļi pulkā vecākie ar mums!» Ar mums. Ar mums viņi ir! — cilvēks piesita ar cepuri sev pie krūtīm, pār kurām kā milzīgs vilnis sārtoja lenta. — Ar mums! Jo viņi nāk no tautas, tautā dzimuši, tautā arī nomirs. Kopā ar mums viņi sala sniegā Pilsētas aplenkuma laikā un nu to ir varonīgi ieņēmuši, un sarkanais karogs jau pland pār šiem torņiem….

— Urā!

— Vai tad sarkanais? Ko viņš tur runā? Dzeltenzilais taču.

— Sarkans tak ir boļševikiem.

— Klusāk! Slava!

— Viņš slikti runā ukrainiski…

— Biedri! Jums tagad ir jauns uzdevums — izvei­dot un nostiprināt jauno neatkarīgo Republiku visu darbaļaužu — strādnieku un zemkopju laimei, jo vie­nīgi viņiem, kas lējuši savas asinis un sviedrus par mūsu dzimto zemi, ir tiesības uz to!

— Taisnība! Slava!

— Tu dzirdēji, par «biedriem» uzrunāja. Brī-īnums.

— Klu-sāk!

— Tādēļ, dārgie pilsoņi, līksmajā tautas uzvaras stundā nodosim šeit zvērestu, — acis runātājam iemir­dzējās, viņš arvien trauksmaināk stiepa rokas pret mākoņainajām debesīm, un viņa valodā arvien retāk ieskanējās ukraiņu vārdi, — un apņemsimies, ka neno- liksim ieročus, kamēr brīvības simbols — sarkanais ka­rogs — neplīvos pār darbaļaudīm visā pasaulē.

— Urā! Urā! Urā! … Inter …

— Vasjka, turi muti! Jucis esi, vai?

— Mierā, Ščur, klusāk!

— Nudien, Mihail Semjonovič, nevaru novaldīties — uz cīņu … darba …

Melnā oņeginiskā vaigu bārda noslēpās biezajā bebr­ādas apkaklē, un varēja vienīgi redzēt, cik satrauktus skatienus sāņus meta pūlī iespiestā sajūsminātā auto­braucēja acis, kas pavisam dīvainā kārtā atgādināja naktī uz četrpadsmito decembri kritušā praporščika ne­laiķa Špoļanska acis. Dzeltenā cimdā tērptā roka pa­stiepās un sažņaudza Ščura roku …

— Labi. Labi, būšu kluss, — Ščurs murmināja, ar acīm ieurbdamies gaišajā cilvēkā.

Bet tas, jau valdīdams pār sevi un tuvākajām rindām pūlī, uzsauca:

— Lai dzīvo strādnieku, zemnieku un kazaku depu­tātu padomes! Lai dzīvo …

Saule pēkšņi apdzisa — un pār Sofiju un kupoliem nogūlās ēna; asi iezīmējās Bogdana un arī runātāja seja. Varēja redzēt, kā lēkā gaišais cekuls uz viņa pie­res…

— Aa-a. Aa-a-a, — pūlī sacēlās kņada …

— … strādnieku, zemnieku un sarkanarmiešu de­putātu padomes. Visu zemju proletārieši, savieno­jieties .

— Kā? Kā? Ko?! Slava!

Aizmugurējās rindas vairākas vīriešu balsis un vēl kāda smalka un skanīga balss sāka dziedāt «Ja es miršu, tad …».

— Ur-rā! — citā vietā skanēja jūsmīgs sauciens. Vēl kaut kur citur pūlis pēkšņi sagriezās vērpetē.

— Grābiet viņu ciet! Grābiet ciet! — iekliedzās aiz- lūzusi, nikna un raudulīga vīrieša balss. — Grābiet ciet!

Tā ir provokācija! Boļševiks! Moskalis! Turiet! Vai ne­dzirdējāt, ko viņš teica …

Kāds noplaukšķināja gaisā rokas. Runātājs sasvērās uz sāniem, tad pazuda viņa kājas, vēders, pēc tam ari galva, apsegdamās ar cepuri.

— Turiet! — atsaukdamies pirmajam, iebrēcās vēl kāds smalkā tenorā. — Tas nerunā pareizi. Ņemiet viņu ciet, puiši, ņemiet ciet, pilsoņi!

— Pag, pag, pag! Stāvi! Kurš? Kuru noķērāt? Ko? Neviena!

Smalkās balss īpašnieks metās uz strūklakas pusi, plātīdamies ar rokām, it kā ķertu lielu, glumu zivi. Taču neapķērīgais Ščurs miecētas ādas puskažociņā un ar ausaiņu cepuri galvā sāka pīties tam pa kājām, sauk­dams: «Ķeriet!» — un piepeši iebrēcās:

— Paga, ļautiņi, pulkstenis nosperts!

Kāds uzmina uz kājas sievietei, un tā baismīgā balsi ievaimanājās.

— Kam pieder pulkstenis? Kur? Melo —« nekur tu nespruksi!

Kāds no mugurpuses sagrāba smalkās balss īpaš­nieku aiz jostas un turēja, tajā brīdī, lielas, saltas plauk­stas cirsta, savu pusotru mārciņu smaga pļauka aizsita viņam degunu un muti.

— Up! — smalkās balss īpašnieks norīstījās, kļuva bāls kā nāve un juta, ka cepures vairs galvā nav. To pašu brīdi viņu ķēra otra velnišķi griezīga pļauka, un kaut kur augstu, augstu kāds ieaurojās:

— Te ir tas zaglis, nelietis, maitasgabals. Sitiet viņu!

— Ko jūs darāt?! — smalkā balss iegaudojās. — Par ko jūs mani sitat?! Es neesmu zaglis! Neesmu zaglis! To boļševiku vajag ņemt ciet! A-ai! — viņš gaudoja…

— Ak dievs, ak dievs, Marusja, skriesim ātrāk prom! Kas te īsti notiek?

Pūlis pie pašas strūklakas mutuļoja un plosījās, kādu sita, kāds brēca, ļaudis pajuka, un galvenais — pazuda runātājs. Pazuda brīnumainā kārtā, kā uz burvja mā­jienu, kā zemē iekritis. Kādu izgrūda laukā no mutuļa, tomēr nekā, tam viltus runātājam bija melna cepure, kamēr šis izsprāga no pūļa ar papahu galvā. Jau pēc trim minūtēm mutulis norima pats no sevis, kā nebi­

jis, jo uz strūklakas malas jau cēla augšā jaunu runā­tāju, un viņā klausīties no visām pusēm spiedās tur­pat vai divtūkstoš cilvēku liels pūlis, sagulsnēdamies ap vidū stāvošo kodolu.

*

Pie puķu dārziņa baltajā šķērsielā, no kuras ziņkā­rīgais pūlis jau bija aizplūdis aizmaršējošam karaspē­kam pakaļ, lielais smējējs Ščurs vairs neizturēja un ar joni nosēdās tieši uz ietves.

— Ai, es vairs nevaru, — viņš smējās, sakampis ar rokām vēderu. Ščurs locījās nevaldāmos smieklos, un mutē viņam zibēja balti zobi, — aiz smiekliem plīsīšu, nudien. Kā viņi to kaustīja, kungs Jēzus!

— Nav vis daudz ko sēdēt, Ščur, — sacīja viņa ceļa biedrs, nepazīstamais ar bebrādas apkakli, kurš līdzi­nājās slavenajam nelaiķa praporščikam un «Magnēta Trioleta» priekšsēdētājam Spoļanskim kā viena ūdens lāse otrai.

— Tūlīt, tūlīt, — Ščurs sarosījās, sliedamies kājās.

— Mihail Semjonovič, dodiet papirosu, — teica otrs Ščura ceļa biedrs, slaids vīrietis melnā mētelī. Viņš at­stūma papahu pakausī, un pār uzaci noslīdēja gaišā matu cirta. Viņš smagi pūta un elsa, it kā viņam salā būtu karsti.

— Nu? Ir gan sagribējies? — nepazīstamais laipni ap­vaicājās, atsita vaļā mēteļa malu un, izvilcis nelielu zelta etviju, piedāvāja gaišmatim vācu papirosu bez iemutes; tas aizsmēķēja, aizlikdams rokas kā vairogu priekšā sērkociņa liesmiņai, un, tikai dūmus izpūtis, no­teica:

— Uh! Uh!

Tad visi trīs saka ātri iet, nogriezās ap stūri un pazuda.

No laukuma šķērsieliņā straujā gaitā ienāca divi stu­denti. Viens neliela auguma, plecīgs un kārtīgs, spī­dīgās gumijas galošās. Otrs slaids, platiem pleciem, garām, taisnām kājām un turpat vai asi garu soli.

Apkakles abiem uzslietas līdz pašām naģeņu malām, bet slaidajam pat skūtā virslūpa apslēpta šallē; kāds tur brīnums — salst taču. Abi kā pēc komandas pagrieza galvas, uzmeta skatienu kapteiņa Pļeško līķim un tam otram, kurš ar seju lejup bija sakņupis uz iz- rieztajiem ceļgaliem, un, nebilduši ne vārda, pagāja garām.