Mihails Bulgakovs - Baltā gvarde

Aņuta salīgi nodrebināja plecus, kaut ko atcerējās, un pannas viņai no rokām tūliņ slīpeniski vien no­brauca uz grīdas …

— Klusāk, klusāk, dieva dēļ, — Jeļena, rokas pa­stiepdama, lūdza.

Lariosika pelēkajā sejā pulksten trijos dienā rādītāji vēstīja augstāko pacēlumu un spēku — tieši divpa­dsmit. Abas rādītāju šautras bija satikušās dienas vidū, salipušas kopā un slējās uz augšu kā asi šķēpi. Tas no­tika tādēļ, ka pēc katastrofas, kas Lariosika maigo dvē­seli bija satricinājusi Zitomirā, pēc briesmīgā vienpa­dsmit dienu ilgā ceļojuma sanitārajā vilcienā un spēcī­gajiem pārdzīvojumiem viņam ārkārtīgi patika Turbinu mājoklī. Kādēļ īsti — to Lariosiks pagaidām nebūtu varējis pateikt, jo arī pats par to vēl nebija gluži skaid­rībā. īpašas cieņas un uzmanības vērta viņam šķita daiļā Jeļena. Arī Nikolka ļoti patika. Gribēdams to izrādīt, Lariosiks notvēra brīdi, kad Nikolka beidza skraidīt uz Alekseja istabu un atpakaļ, un palīdzēja viņam bib­liotēkā novietot un izvilkt šauro atsperu gultu.

— Jums ir ļoti atklāta un simpātiska seja, — Lario­siks laipni teica un, lūkodamies šajā atklātajā sejā, tā aizmirsās, ka, pašam nemanot, sabīdīja rībošo salie­kamo gultu un iespieda Nikolkas roku starp abām gul­tas pusēm. Sāpes bija tik stipras, ka Nikolka iebrēcās, tiesa gan, apslāpēti, tomēr tik skaļi, ka, svārkiem čauk­stot, atsteidzās Jeļena. Nikolkam, kurš visiem spēkiem valdījās, lai nesāktu vaimanāt, no acīm pašas no sevis bira prāvas asaras. Jeļena un Lariosiks ieķērās sabī­dītajā gultā un ilgi raustīja to katrs uz savu pusi, lai at­brīvotu sazilējušo delnu. Lariosiks pats gandrīz vai sāka raudāt, kad tā saspiesta, sarkanu svītru izvagota, izkļuva brīvībā.

— Ak dievs! — viņš izsaucās, sāpēs saviebis savu jau tāpat nelaimīgo seju. — Kas gan ar mani notiek?! Man tik briesmīgi neveicas! … Vai jums ļoti sāp? Dieva dēļ, piedodiet man!

Nikolka klusēdams aizmetās uz virtuvi, un tur Aņuta pēc viņa norādījuma uzlaida rokai no krāna auksta ūdens strūklu.

Kad sarežģītā patentētā gulta bija knikšķēdama no­stājusies uz kājām un kļuva skaidrs, ka Nikolkas rokai nekas sevišķs nekait, Lariosiku atkal pārņēma tīkami klusa prieka uzplūdi par grāmatām. Bez kaislības un mīlestības uz putniem viņam piemita arī kaislība uz grāmatām. Un te vaļējos skapjos ar daudziem plauk­tiem blīvās rindās virknējās dārgumi. No visām čet­rām sienām Lariosikam pretī raudzījās grāmatas za­ļos, sarkanos, zelta cilspieduma un dzeltenos vākos vai arī melnā iesējumā. Gulta jau sen stāvēja savā vietā un bija uzklāta, un tai blakus nolikts krēsls, un uz tā at­zveltnes karājās dvielis, bet uz sēdekļa starp visādām vīrietim nepieciešamām mantām — ziepju trauku, pa­pirosiem, sērkociņiem, pulksteni — bija slīpi pieslieta noslēpumainā sievietes fotogrāfija, bet Lariosiks vēl arvien atradās bibliotēkā, te klīzdams gar sienām, ko blīvi aizsedza sējumi, te notupdamies pie grāmatu grē­das apakšējām rindām un kārām acīm noraudzīdamies tajās, nesaprazdams, ko lasīt vispirms — «Pikvikiešu kluba pēcnāves piezīmes» vai 1871. gada «Russkij vest- ņik». Rādītāji joprojām atradās uz divpadsmitiem.

Taču dzīvoklī reizē ar krēslu iezagās arvien vairāk un vairāk skumju. Tādēļ pulkstenis nesita divpadsmit reižu, rādītāji klusēdami stāvēja un atgādināja zaigo­jošu šķēpu, kas ietīts sēru karogā.

Par cēloni sērām, par cēloni tam, ka visu ar Turbinu mājas putekļaino, veclaicīgo omulību cieši saistīto cil­vēku dzīves laikrāži vēstīja juceklīgas stundas, bija smalks dzīvsudraba stabiņš. Pulksten trijos tas Turbina guļamistabā rādīja trīsdesmit deviņi komats seši. Je­ļena nobālējusi gribēja to nokratīt zemāk, taču Turbins pagrieza galvu, paskatījās un vārgā, bet uzstājīgā balsī prasīja: «Parādi!» Jeļena klusēdama negribīgi pasnie­dza viņam termometru. Turbins paskatījās, tad smagi un dziļi nopūtās.

Pulksten piecos viņš gulēja ar aukstu pelēku maisu uz galvas, un maisā dila un kusa ledus gabaliņi. Tur­bina seja bija kļuvusi sārta, bet acis mirdzēja un iz­skatījās daudz skaistākas.

— Trīsdesmit deviņi un seši… pamatīgi, — viņš teica, laiku pa laikam aplaizīdams sausās sasprēgājušās lūpas. — Tā-ā … Visādi var gadīties… Bet ar praksi katrā ziņā ir cauri… uz ilgu laiku. Kaut tikai izdotos saglābt roku … ko gan es iesākšu bez rokas …

— Aļoša, lūdzams, nerunā, — Jeļena uzstāja, sakār­todama segu viņam ap pleciem … Turbins apklusa un aizvēra acis. No ievainojuma augšā pie pašas kreisās paduses izplūda sauss, durstošs karstums un ložņāja pa visu ķermeni. Brīžiem tas piepildīja krūtis un aiz­migloja galvu, bet kājas stindzināja nejauks saltums. Pievakarē, kad visur iedegās lampas un Jeļena, Ni­kolka un Lariosiks, nemiera tirdīti, klusēdami jau sen bija trijatā ieturējuši pusdienas, dzīvsudraba stabiņš, kā noburts plezdamies un augdams, spraucās laukā no blīvās sudTaba lodītes un sasniedza iedaļu četrdesmit komats divi. Tad sārtajā guļamistabā nemiers un grūt­sirdība piepeši sāka kust un izplūst. Grūtsirdība bija atvēlusies kā pelēks kamols un nogūlusi uz segas, bet tagad tā pārvērtās dzeltenās stīgās, kas izstiepās kā ūdens augi straumē. Aizmirsās prakse un bailes par to, kas tālāk notiks, jo visu aizsedza šie ūdens augi. Plosīgā sāpe augšā, krūšu kreisajā pusē, kļuva trula un nekus­tīga. Karstumu nomainīja aukstums. Dedzinošā svece krūtīs brīžiem pārvērtās ledainā nazī, kas urbās kaut kur plaušās. Tādos brīžos Turbins mētāja galvu, grūda nost maisu un līda dziļāk zem segas. Sāpes brūcē at­guva skaudrumu un atkal mocīja tik neganti, ka ievai­notais nevilšus sausā un vārgā balsī sāka gausties. Bet, kad nazis pazuda un atkal atdeva savu vietu svilino­šajai svecei, karstums izplūda pa ķermeni, palagiem, visu šauro alu zem segas un ievainotais lūdza dzert. Caur miglu pavīdēja te Nikolkas, te Jeļenas, te Lario­sika sejas, tās pieliecās un klausījās. Acis visiem bija kļuvušas ārkārtīgi līdzīgas, drūmas un dusmīgas. Ni­kolkas stundeņa rādītāji tūliņ savilkās kopā un, tāpat kā Jeļenai, nostājās tieši uz pussešiem. Nikolka ik brīdi gāja uz ēdamistabu — gaisma šovakar nez kādēļ dega blāvi un nemierīgi — un raudzījās pulkstenī. Tikš … takš … pikti un brīdinoši piesmacis tikšķēja pulkstenis, un tā rādītāji atradās te uz deviņiem, te uz ceturksni pāri deviņiem, te uz pusdesmitiem …

— Ek, ek, — Nikolka nopūtās un kā pusdzīva muša vilkās no ēdamistabas caur priekšnamu gar Turbina guļamistabu uz viesistabu, no turienes uz kabinetu un, atbīdījis baltos aizkariņus, pa balkona durvīm vēroja ielu … «Ka tikai ārsts nav nobijies … neatnāks vēl…» viņš prātoja. Stāvā un līkumotā iela bija tukšāka nekā visas šīs dienas, tomēr vairs nelikās tik baismīga. Un laiku pa laikam, klusi čīkstēdamas, garām aizbrauca važoņu kamanas. Taču reti… Nikolka saprata, ka lai­kam tpmēr vajadzēs iet… Un apsvēra, kā pierunāt Jeļenu.

— Ja līdz pusvienpadsmitiem viņš neatnāks, es iešu pati ar Larionu Larionoviču, bet tu paliksi uzmanīt Aļošu … Klusē, lūdzams … Saproti jel, tev ir junkura fizionomija … Bet Lariosikam iedosim Aļošas privā­tās drēbes … Tad viņu kopā ar dāmu neaiztiks …

Lariosiks rosījās, izrādīdams gatavību uzupurēties un iet viens pats un aizgāja pārģērbties privātā uzvalkā.

Nazis pazuda pavisam, toties karstums pieņēmās spēkā — sakūra īstu tīfa karsoni, un tajā atnāca maz­liet pabāls, jau vairākkārt pavīdējis Turbina dzīvei pil­nīgi svešs cilvēka tēls. Tas bija ģērbies pelēkās drēbēs.