Mihails Bulgakovs - Baltā gvarde

— Ek! — Nikolka nokrekšķējās, sarāva zirnekļa tīk­

lus un spēji piecēlās sēdus izpūris, saņurcīts, ar jostas sprādzi sānos. Gaišie mati saslējušies gaisā, it kā tos kāds būtu ilgi bužinājis. — Kurš? Kurš? Kurš? — Ni*> kolka šausmās prašņāja, nekā neapjēgdams.

— Kurš. Kurš, kurš, kurš, kurš, kurš, tā! Tā! … Fi-ti, fi-ū! Fju! — zirnekļu tīkli atbildēja, un žēla balss, aiz­turētu asaru pilna, sacīja:

— Jā, ar mīļāko!

Nikolka šausmās piespiedās pie sienas un blenza pa­rādībā. Tā bija ģērbusies brūnā frencī, brūnās galifē bik­sēs un garos zābakos dzelteniem atlokiem kā žokejam. Miglainās, skumīgās acis raudzījās laukā no dziļiem do- buļiem, galva neticami milzīga ar īsi apcirptiem matiem. Parādība, bez šaubām, bija gados jauna, taču sejas āda izskatījās vecišķa, pelēcīga, un zobi rēgojās greizi un dzelteni. Parādība turēja rokās prāvu, ar melnu lakatu pārsegtu sprostu un gaišzilu atplēstu aploksni…

«Laikam neesmu vēl pamodies,» Nikolka nosprieda un atvēzēja roku, gribēdams parādību saplosīt kā zir­nekļa tīklu, un sāpīgi ietrieca pirkstus režģos. Melnajā sprostā kā pārskaities tūliņ sāka klaigāt, svilpt un tark­šķēt putns.

— Nikolka! — kaut kur tālu, tālu atskanēja Jeļenas satrauktā balss.

«Kungs Jēzus,» Nikolka nodomāja, «nē, pamodies es biju, taču tūliņ sajuku prātā un zinu, no kā — no kara laika pārguruma. Kādas šausmas! Un tagad man rādās visādas blēņas … bet pirksti? Ak dievs! Aleksejs nav atgriezies … ak, jā … viņš nav atgriezies … nošā­vuši … ai, ai, ai!»

— Ar mīļāko uz tā paša dīvāna, — parādība traģiskā balsī stāstīja, — kur es viņai tiku lasījis dzejas.

Parādība pagriezās pret durvīm, acīm redzot, pret kādu klausītāju, bet tad galīgi pievērsās Nikolkam:

— Jā, godātais, uz tā paša dīvāna … Viņi tagad sēž un skūpstās … pēc tam kad es kā džentlmenis biju bez apdomāšanās parakstījis viņam vekseļus par septiņdes­mit pieciem tūkstošiem. Jo džentlmenis esmu bijis un vienmēr palikšu. Lai skūpstās!

«Vai manu, vai,» Nikolka nodomāja. Acis viņam iz- valbījās un pār muguru pārskrēja saltas tirpas.

— Tomēr, es atvainojos, — parādība sacīja, arvien skaidrāk un skaidrāk iznirdama no līganās, miega pil­nās miglas un pārvērzdamās īstā, dzīvā cilvēkā, — jūs droši vien īsti nesaprotat? Lūdzu, te būs vēstule — tad jums viss būs skaidrs. Es, būdams džentlmenis, savu kaunu ne no viena neslēpju.

To teikdams, nepazīstamais pasniedza Nikolkam gaiš­zilu aploksni. Nikolka paņēma to gluži apstulbis un, lū­pas kustinādams, sāka lasīt plašā un satrauktā rokrak­stā rakstīto vēstuli. Uz smalka gaišzilā papīra lapiņas bez kāda datuma bija rakstīts:

«Mīļā, mīļā Ļenočka! Pazīstu Jūsu labo sirdi, tādēļ nosūtu viņu tieši pie Jums kā pie radinieces. Tele­grammu es, protams, nosūtīju, viņš Jums pats visu iz­stāstīs, nabaga zēns. Lariosiks saņēmis šausmīgu trie­cienu, un es ilgu laiku baidījos, ka viņš to nepārdzīvos. Miločka Rubcova, ar kuru viņš, kā Jūs zināt, pirms gada apprecējās, izrādījās īsta čūska. Pieņemiet viņu, es Jūs lūdzu, un sasildiet, kā Jūs to protat darīt. Es Jums kār­tīgi sūtīšu uztura naudu. Zitomira viņam kļuvusi nepa­nesama, un es to pilnīgi saprotu. Tomēr vairāk nekā ne­rakstīšu — esmu pārāk satraukta, un tūlīt aties sanitā­rais vilciens, viņš pats Jums visu izstāstīs. Skūpstu Jūs no visas sirds un Serjožu arī!»

Sekoja nesalasāms paraksts.

— Es paņēmu līdzi putnu, — nepazīstamais nopūz­damies teica, — putns ir cilvēka labākais draugs. Tiesa, daudzi uzskata, ka mājā tas ir lieks, taču es varu tikai teikt — putns nu gan nevienam ļauna nedara.

Pēdējie vārdi Nikolkam ļoti iepatikās. Nepūlēdamies vairs neko saprast, viņš ar mīklaino vēstuli kautrīgi pakasīja uzaci un laida kājas pāri gultas malai, prāto­dams: «Droši vien nebūs pieklājīgi… pajautāt, kā viņu sauc? … Brīnumains atgadījums …»

— Laikam kanārijputniņš? — viņš iejautājās.

— Un kāds vēl! — nepazīstamais jūsmīgi atsaucās. — Patiesībā tā nav mātīte, bet īsts kanārijputniņu tē­viņš. Un Žitomirā man tādu ir veseli piecpadsmit. Aiz­vedu tos pie mātes, lai viņa baro. Tas nelietis droši vien būtu visiem apgriezis kaklus. Viņš neieredz putnus. Vai drīkstu pagaidām to novietot uz jūsu rakstāmgalda?

— Lūdzu, — Nikolka atbildēja. — Jūs esat no Žito- miras?

— Nu jā, — nepazīstamais atbildēja, — un iedomā­jieties, kāda sagadīšanās: ierados reizē ar jūsu brāli.

— Ar kādu brāli?

— Ko nozīmē — ar kādu? Jūsu brālis ieradās reizē, ar mani, — nepazīstamais izbrīnījies atbildēja.

— Kāds brālis? — Nikolka žēli iesaucās. — Kāds brālis? No Zitomiras?!

— Jūsu vecākais brālis …

Jeļenas balss viesistabā pavisam skaidri sauca: «Ni­kolka! Nikolka! Illarioii Larionič! Pamodiniet taču viņu! Pamodiniet!»

— Čiri, fit, fit, čiri! — putns gari novidžināja.

Gaišzilā vēstule izkrita Nikolkam no rokām, un viņš

kā bulta izšāvās cauri bibliotēkai uz ēdamistabu un tur, rokas ieplētis, sastinga.

Uz dīvāniņa līdzās pulkstenim nekustīgi gulēja Alek­sejs Turbins, ģērbies svešā melnā mētelī ar saplēstu oderi un svešās melnās biksēs. Seja zilgani bāla, zobi sakosti. Jeļena skraidīja ap Alekseju, viņas halāts bija pavēries, un varēja redzēt melnas zeķes un veļas mež­ģīnes. Saukdama — «Nikol! Nikol!», viņa ķērās te pie pogām Turbinam uz krūtīm, te pie viņa rokām.

Pēc trim minūtēm Nikolka ar pakausī atgrūstu stu­denta cepuri galvā un pelēku neaizpogātu šineli mu­gurā, smagi elsodams, skrēja augšup pa Alekseja nogāzi un murmināja: «Bet ja nu viņš nebūs mājās? Ak dievs, šis svešais ar dzeltenajiem zābaku atlokiem! Kuricki gan nedrīkst saukt nekādā gadījumā, tas nu ir pilnīgi skaidrs … Runcis un valis …» Galvā viņam apdulli­noši skanēja putna čivināšana — runcis, čiv, valis, čiv!

Pēc stundas ēdamistabā uz grīdas stāvēja bļoda, pilna ar bāli sarkanu ūdeni, mētājās sarkani saplēstas marles kumšķi un baltas trauku lauskas, traukus no bufetes bija nogāzis nepazīstamais ar dzeltenajiem zābaku atlokiem, meklēdams glāzi. Visi skraidīja un staigāja uz priekšu un atpakaļ, lauskām kraukšķot. Turbins, bāls, taču nu jau bez zilganuma sejā, vēl arvien gulēja tāpat uz mu­guras ar spilvenu zem galvas. Viņš bija atguvis samaņu un gribēja kaut ko teikt, taču ķiļbārdainais ārsts ar at- rotītām piedurknēm un zelta pensneju, noliecies pie viņa un slaucīdams marlē asiņainās rokas, teica:

— Jums jāklusē, kolēģi…

Aņuta, balta kā krīts, ar milzīgām acīm un Jeļena ar izjukušiem rudiem matiem — pa abām piecēla Turbinu sēdus un pūlējās viņam novilkt ar asinīm un ūdeni pie- mirkušo kreklu, kam bija pārgriezta piedurkne.

— Pārgrieziet vēl tālāk, te nav ko taupīt, — smailbār- dainis sacīja. •

Kreklu Turbinam sašķērēja ar grieznēm un novilka pa gabaliem, atsedzot vāju dzeltenīgu ķermeni un kreiso roku, kas tikko bija cieši nosaitēta līdz plecam. Augšpus un lejpus pārsējuma rēgojās laukā skali. Nikolka tupēja uz ceļgaliem, uzmanīgi pogāja vaļā pogas un vilka Tur­binam nost bikses.

— Izģērbiet pilnīgi un tūliņ gultā, — ķīļbārdis basā noteica. Aņuta lēja no krūzes ārstam uz rokām ūdeni, un ziepju putas lēkšķēm krita bļodā. Nepazīstamais stā­vēja malā no kņadas un rosmes un brīžiem bēdīgi no­skatījās trauku lauskās, brīžiem sarkdams uz satriekto Jeļenu — viņas rīta svārki bija atvērusies pavisam. Acis nepazīstamajam bija miklas no asarām.