Mihails Bulgakovs - Baltā gvarde

Sagrābt no mugurpuses aiz rokas!»

*

Tieši tobrīd aiz logiem iedārdējās lielgabali. Nikolka pielēca kājās un sāka skraidīt.

— Vai dzirdi? Dzirdi? Dzirdi? Varbūt tie ir vācieši?

Varbūt palīgā atsteigusies sabiedrotie? Kas gan tie ir? Nevar taču būt, ka viņi šauj uz Pilsētu, ko paši jau ieņēmuši.

Jelena sakrustoja rokas uz krūtīm un teica:

— Nikol, es tevi tik un tā nelaidīšu. Nelaidīšu. Es tevi lūdzu, nekur neej! Esi taču prātīgs!

— Es tikai gribētu aiziet līdz laukumiņam pie An­dreja baznīcas un no turienes paskatīties un paklausī­ties. No turienes redzama visa Podola.

— Labi, ej arī. Ja tu spēj tādā brīdī atstāt mani vienu pašu — ej.

Nikolka apjuka.

— Nu, tad iziešu tikai pagalmā paklausīties.

— Es iešu tev līdzi.

— Ļenočka, bet, ja nu pārrodas Aleksejs, mēs taču nedzirdēsim parādes durvju zvanu.

— Nē, nedzirdēsim. Un pie tā būsi vainīgs tu.

— Nu, tad es tev, Ļenočka, dodu goda vārdu, ka ne­speršu ne soli ārā no pagalma.

— Goda vārds?

— Goda vārds.

— Arā pa vārtiņiem neiesi? Kalnā nerāpsies? Tikai pastāvēsi pagalmā?

— Goda vārds.

— Ej.

*

1918. gada četrpadsmitajā decembrī sniga biezs jo biezs sniegs un pārklāja Pilsētu. Un dīvainie, negaidītie lielgabali šāva pulksten deviņos vakarā. Un tikai stun­das ceturksni.

Sniegs kusdams tecēja Nikolkam aiz apkakles, un viņš centās pārvarēt kārdinājumu uzkāpt sniegotajā augstienē. No turienes būtu redzama ne vien Podola, bet arī daļa Augšpilsētas, seminārs, simtiem uguņu rindu augstajos namos, pauguri un tajos mājeles, kuru logi spīguļo kā svētbilžu lampiņas. Taču goda vārdu lauzt nedrīkst neviens cilvēks, jo citādi pasaulē nebūs iespē­jams dzīvot. Tā domāja Nikolka. Atskanot katram bar­gajam un tālajam dārdienam, viņš lūdza dievu, murmi­nādams: «Kungs, dod …»

Taču lielgabali apklusa.

«Tie bija mūsējo lielgabali,» Nikolka rūgti nodomāja. Nākdams atpakaļ no vārtiņiem, viņš pameta skatienu Ščeglovu logā. Baltais aizkars sētas mājiņas logā bija sagriezies, un varēja redzēt: Marja Petrovna mazgā Petju. Puisēns kails sēdēja toveri un klusi raudāja, jo acis koda ziepes. Marja Petrovna izspieda sūkli Pet- jkam virs galvas. Uz aukliņas karājās veļa, bet pāri tai kustējās un klanījās Marjas Petrovnas lielā ēna. Nikolkam likās, ka pie Ščegloviem ir ļoti mājīgi un silti, bet viņam neaizpogātajā mētelī sala.

*

Verstis astoņas uz ziemeļiem no Pilsētas nomales, dzi­ļos sniegos kādā pamestā sargbūdā, kas bija no visām pusēm ieputināta baltā kupenā, sēdēja štāba kapteinis. Uz galdiņa atradās maizes dona, lauka telefona kaste un mazītiņa trislīniju lampiņa ar piekvēpušu, vēderainu cilindru. Krāsniņā plēnēja uguns. Kapteinis bija maza auguma, ar garu, smailu degunu, ģērbies šinelī ar platu apkakli. Ar kreiso roku viņš knaibīja un lauzīja maizes doniņu, bet ar labo spieda telefona pogas. Taču tālrunis bija kluss kā kaps un neko viņam neatbildēja.

Verstis piecas ap kapteini nebija nekā cita kā vien tumsa, kas jaucās ar biezu puteni. Un sniega kupenas.

Pagāja vēl stunda, un štāba kapteinis atstāja telefonu mierā. Ap pulksten deviņiem vakarā viņš pašņākuļoja caur degunu un nezin kāpēc skaļi noteica:

— Kaut kas traks! īstenībā vajadzētu nošauties. — Un, it kā viņam atbildēdams, iešķindējās tālrunis.

— Vai sestā baterija? — vaicāja tāla balss.

— Jā, jā, — nevaldāmā priekā atsaucās kapteinis.

Satrauktā balss tālumā šķita visai līksma un dobja:

— Nekavējoties atklājiet uguni uz savrupieni… — tālais runātājs neskaidri kurca vadā, — viesuļ- uguni… — Balss pārtrūka. — Man tāds iespaids… — Te balss atkal pārtrūka.

— Jā, klausos, klausos, — izmisīgi, atņirdzis zobus, kapteinis sauca klausulē. Sekoja gara pauze.

— Uguni atklāt nevaru, — kapteinis teica klausulē,

skaidri juzdams, ka runā pilnīgā tukšumā, taču klusēt nespēja. — Visa mana apkalpe un trīs praporščiki aiz­bēguši. Baterijā esmu viens pats. Ziņojiet to Pos­tenim.

Štāba kapteinis nosēdēja vēl stundu, tad izgāja laukā. Neganti putināja. Četri drūmie un baismīgie lielgabali jau bija ieputināti un uz stobriem un aizslēgiem jau sa­krājusies sniega kārta. Zeme ar debesīm griezās kopā, ņn kapteinis saltajās puteņa vērpetēs taustījās kā akls. Tā, neko neredzēdams, viņš ilgi nopūlējās, līdz sniega pilnajā tumsā taustīdamies noņēma pirmo aizslēgu. Kap­teinis gribēja to iesviest akā aiz sargbūdas, taču apdo­mājās un iegāja atpakaļ būdā. Viņš devās ārā vēl trīs reizes, noņēma lielgabaliem visus četrus aizslēgus un paslēpa tos lūkā zem grīdas, kur glabājās kartupeļi. Pēc tam, nopūtis lampu, aizsoļoja tumsā. Gluži nepamanāms un tumšs viņš, sniegā stigdams, gāja stundas divas un nokļuva līdz šosejai, kas veda uz Pilsētu. Šosejas malās blāvi spīdēja retas laternas. Zem pirmās no tām štāba kapteini ar zobeniem nogalināja jātnieki, kam bija as- tainas cepures,novilka viņam zābakus un noņēma pulk­steni.

Tā pati balss ieskanējās tālruņa klausulē kādā zem­nīcā, sešas verstis uz rietumiem no sargbūdas.

— Nekavējoties … atklājiet uguni uz savrupieni. Man tāds iespaids, ka ienaidnieks izgājis starp jums un mums uz Pilsētu.

— Vai dzirdat? Dzirdat? — atsaucās no zemnīcas.

— Uzziniet Postenī… — kāds iejaucās vidū.

Balss neklausīdamās kurca klausulē atbildi:

— Skrej uguni uz savrupieni… uz ka Valēriju …

Tad saruna pārtrūka pavisam.

No zemnīcas ar lukturiem rokās, kažokos ģērbušies, izlīda trīs virsnieki un trīs junkuri. Ceturtais virsnieks un divi junkuri atradās pie lielgabaliem līdzās lukturim, ko putenis pūlējās nodzēst. Pēc piecām minūtēm lielga­bali sāka lēkāt un neganti šaut tumsā. Varenie dārdi aizskanēja verstis piecpadsmit visapkārt, aizskanēja arī līdz Alekseja nogāzes trīspadsmitajai mājai… Dievs, dod …

Jātnieku sotņa, kas putenī jādelēja apkārt, lukturu pievilināta, aizmugurē izlēca no tumsas un apkāva visus junkurus un četrus virsniekus. Komandieris, kurš bija palicis zemnīcā pie telefona, iešāva sev mutē.

Komandiera pēdējie vārdi bija:

— Štāba nelieši. Lieliski saprotu boļševikus.

Naktī Nikolka savā stūra istabā iededza griestu lampu un ar kabatas nazīti iegrieza durvīs lielu krustu un zem tā ķeburainu ierakstu:

«p. Turss. 1918. g. 14. dec. pl. 4 dienā.»

Vārdu «Naijs» viņš atmeta konspirācijas nolūkā, ja petļurieši sarīkotu kratīšanu.

Nikolka gribēja palikt nomodā, lai dzirdētu zvanu pie durvīm. Viņš pieklauvēja Jeļenai pie sienas un sacīja:

— Guli, es neaizmigšu.

Un tūliņ pēc tam neizģērbies aizmiga gultā kā nosists. Bet Jeļena neaizmiga līdz pat rītausmai un visu laiku klausījās un klausījās, vai neatskanēs zvans. Taču zvans

neatskanēja, vecākais brālis Aleksejs bija pazudis.

*

Nogurušam, satriektam cilvēkam nepieciešams miegs, un pulkstenis jau vienpadsmit, bet viņš vēl arvien guļ un guļ… Pavisam dīvaini guļ, es jums teikšu. Zābaki traucē, josta iegriezusies zem ribām, apkakle žņaudz, un lietuvēns ar ķepām spiež krūtis.

Nikolka guļ, galvu atmetis atpakaļ, seja sasarkusi, no rīkles skan svilpieni… Svilpieni! … Sniegs un sazin kādi zirnekļu tīkli… Nu, visapkārt vieni vienīgi zir­nekļu tīkli, velns lai parauj! Pats svarīgākais — izlauz­ties cauri šiem tīkliem, citādi tie, nolāpītie, aužas un aužas un drīz jau skarsies tieši pie sejas. Kas zina, ap­tīsies vēl apkārt tā, ka nevarēs ne izķepuroties! Tā jau var nosmakt. Aiz zirnekļu tīkliem tīrs jo tīrs sniegs, cik vien sirds tīko, veseli klajumi. Jāizraujas līdz šim sniegam, turklāt labi drīz, jo kāda balss, šķiet, kaut kur izsaucās: «Nikol!» Un te, iedomājieties, šai zirnekļa tīklā, sapinās kāds ņiprs putns un sāka vidžināt… Či- vi-čivi, čivi, čivi. Fju. Fi-ū! Čivi! Čivi. Kaut tu izputē­jis. Pašu neredz, bet vītero kaut kur tuvumā, un piede­vām kāds gaužas par savu likteni, un tad atkal atskan balss: «Nik! Nik! Nikolka!»