Mihails Bulgakovs - Baltā gvarde

Turbinu no ēdamistabas uz viņa istabu nesa visi, te piedalījās arī svešais: viņš pabāza rokas Turbinam zem ceļiem un nesa viņa kājas.

Viesistabā Jeļena sniedza ārstam naudu. Viņš to ar roku atbīdīja …

— Ko vēl ne, — viņš teica, — no ārsta? Mums jā­padomā par kaut ko svarīgāku. Īstenībā viņu vajadzētu nogādāt hospitālī…

— Nevar, — atskanēja Turbina vārgā balss, — uz hospitāli nev …

— Klusējiet, kolēģi, — ārsts atsaucās, — tiksim galā arī bez jums. Jā, zināms, es jau pats saprotu … Velns zina kas tagad pilsētā notiek… — Viņš pamāja ar galvu uz logu. — Hm … droši vien viņam taisnība: to nedrīkst… Nu, nekas nelīdz, lai paliek mājās … Vakarā atbraukšu.

— Vai tas ir bīstami, dakter? — Jeļena bažīgi ievai­cājās.

Ārsts cieši raudzījās parketā, it kā mirdzošajā dzeltenumā būtu lasāma diagnoze, nokrekšķinājās un, pavirpinājis pirkstos bārdeli, atbildēja:

— Kauls ir vesels … Hm … lielās locītavas nav skar­tas … arī nervs ne … Taču sastrutojums būs … Brūcē iekļuvušas vilnas šķipsnas no šineļa… Tempera­tūra … — Izdabūjis no sevis šos maz saprotamos domu fragmentus, ārsts skaļākā balsī noteikti sacīja: — Pil­nīgu mieru… Ja viņam būs ļoti grūti, es pats vakarā iešļircināšu morfiju. Est.— kaut ko šķidru… nu, teik­sim, buljonu … Un lai daudz nerunā …

— Dakter, dakter, es jūs ļoti lūdzu … viņš vēlējās, laijievienam nesaka, lūdzu …

Ārsts iesānis uzmeta Jeļenai drūmu un dziļu skatienu un norūca:

— Jā, to es saprotu… Kā viņam tas gadījās? …

Jeļena tikai apvaldīti nopūtās un ieplēta rokas.

— Labi, — ārsts noburkšķēja un sāniski kā lācis iz­spraucās priekšnamā.

Turbina mazajā guļamistabā pār diviem logiem, kas atradās slēgtās verandas pusē, noslīdēja tumši aizkari. Istabā iestājās krēsla, un tajā sāka vizēt Jeļenas galva. Tai it kā atsaucās bālgans plankums uz spilvena — Tur­bina seja un kakls. Elektrības vads kā čūska aizlocījās no kontakta uz krēslu, un sārtā kupolā iedegās spul­dzīte, vērzdama dienu par nakti. Turbins pamāja Jeļe­nai, lai aizver durvis.

— Tūliņ jābrīdina Aņuta, lai klusē …

— Zinu, zinu … Tu, Aļoša, daudz nerunā!

— Pats saprotu… Es klusītiņām… Ak, ja roka būs pagalam!

— Kas par niekiem, Aļoša … guli, nerunā … Vai tās dāmas dotais mētelis lai pagaidām paliek pie mums?

— Jā, jā. Lai Nikolka neiedomājas to stiept viņai. Citādi uz ielas … Vai dzirdi? Vispār, dieva dēļ, nelaid viņu nekur!

— Lai dievs dod viņai veselību, — Jeļena nelieku­ļotā maigumā izsaucās, — un tad vēl saka: pasaulē ne­esot labu cilvēku …

Ievainotā vaigos saplūda tikko jaušams sārtums, un acis ieurbās ne visai augstajos baltajos griestos, tad viņš tās pievērsa Jeļenai un, pieri saraucis, ievaicājās:

— Jā, bet saki — kas tas tāds par ērmu?

Jeļena noliecās sārtās gaismas lokā un paraustīja plecus.

— Saproti, nu, tieši pirms tavas ierašanās, minūtes divas, ne vairāk, kur gadījies, kur ne: Serjožas radinieks no Žitomiras. Tu jau būsi dzirdējis: Suržanskis… La- rions … Nu, slavenais Lariosiks.

— Nu, un? …

— Atbraucis pie mums ar vēstuli. Viņiem tur bijusi kaut kāda drāma. Tikko sāka stāstīt, kad tā dāma atveda tevi.

— Un piedevām vēl sazin kāds putns …

Jeļena gan ar smiekliem, gan bailēm acīs noliecās pie gultas:

— Ko nu par putnu! … Viņš taču lūdz atļauju apmes­ties pie mums uz dzīvi. Nemaz nezinu, ko iesākt.

— Uz dzīvi? …

— Nu, kā tad … Tikai tu, Aļoša, dieva dēļ, klusē un nekusties… Māte lūdzas, raksta, šis Lariosiks taču ir viņas dieveklis … Tādu lempi kā šis Lariosiks savu mūžu neesmu redzējusi. Pie mums viņš iesāka ar to, ka sadauzīja visus traukus. Zilo servīzi. Divi šķīvji vien palika pāri.

! — Redzi nu. Nemaz nezinu, ko lai dara…

Sārtajā ēnā ilgi turpinājās sačukstēšanās. Kaut kur tālu aiz durvīm un portjerām klusi skanēja Nikolkas un negaidītā ciemiņa balsis. Jeļena izstiepa rokas, lūg­dama, lai Aleksejs mazāk runā. Ēdamistabā bija dzir­dama šķindoņa — satrauktā Aņuta slaucīja prom zilo servīzi. Beidzot čukstus bija pieņemts lēmums. Ņe­mot vērā, ka tagad dievs vien zina kas pilsētā viss var notikt un ļoti iespējams, ka nāks rekvizēt istabas, ņe­mot vērā to, ka naudas nav, bet par Lariosiku mak­sās, — pieņemt viņu. Taču uzlikt viņam par pienākumu ievērot Turbinu dzīves kārtību. Kas attiecas uz putnu — jāizmēģina. Ja izrādītos, ka putns dzīvoklī nav cie­šams, pieprasīt, lai to aizvāc, bet tā saimnieku paturēt. Un, tā kā Jeļenai, protams, pat mute nevērsies piemi­nēt servīzi un to darīt vispār būtu nekaunība un miet­pilsonība, servīze gluži vienkārši jāaizmirst. Lariosi- kam ierādīt bibliotēku, novietot tur gultu ar atsperu matraci un galdiņu …

Jeļena devās uz ēdamistabu. Lariosiks stāvēja bē­dīgs, galvu nokāris, un raudzījās uz to vietu, kur vēl nesen uz bufetes kaudzē bija atradušies divpadsmit šķīvji. Blāvi zilās acis pauda dziļas bēdas. Nikolka, muti ieplētis, stāvēja iepretī Lariosikam un klausījās viņa stāstā. Nikolkas acis bija spraigas intereses pilnas.

— Žitomirā nevar dabūt ādas, — Lariosiks apmulsis stāstīja, — saprotiet, nepavisam nav. Tādas ādas, kādu esmu pieradis valkāt, nav. Apstaigāju visus kurpniekus,

teicu, lai prasa cik prasīdami, bet nav. Un tā es biju spiests …

Ieraudzījis Jeļenu, Lariosiks nobālēja, pamīņājās uz vietas un, nezin kādēļ skatīdamies lejup uz rīta svārku smaragdzaļajiem pušķiem, sāka runāt tā:

— Jeļena Vasiļjevna, es nekavējoties braucu uz veikaliem, apbraukāšu visus pēc kārtas, un jums šodien pat būs servīze. Nemaz nezinu, ko lai daru. Kā lai jums atvainojos? Servīzes dēļ, protams, esmu pelnījis brā­zienu. Esmu šausmīgs neveiksminieks, — viņš pievēr­sās Nikolkam. — Es tūliņ dodos uz veikaliem, — La­riosiks atkal sacīja Jeļenai.

— Es jūs ļoti lūdzu ne uz kādiem veikaliem nebraukt, it īpaši tādēļ, ka tie visi, protams, slēgti. Un piedo­diet — vai jūs patiesi nezināt, kas pie mums Pilsētā notiek?

^— Kā nu ne! — Lariosiks iesaucās. — Ierados taču ar sanitāro vilcienu, kā jūs zināt no telegrammas.

— No kādas telegrammas? — Jeļena jautāja, — Mēs nekādu telegrammu neesam saņēmuši.

— Kā? — Lariosiks pavēra plato muti. — Ne-esat saņēmuši? A-hā! Tādēļ es jūtu, — viņš pagriezās pret Nikolku, — ka jūs manī noskatāties ar tādu izbrīnu … Bet piedodiet… Māte nosūtīja jums sešdesmit trīs vār­dus garu telegrammu.

— E … E … Sešdesmit trīs vārdus! — Nikolka brī­nījās. — Cik žēl. Telegrammas taču tagad pienāk tik nekārtīgi. Pareizāk sakot, nepienāk nemaz.

— Ko tad nu lai iesāk? — Lariosiks bēdājās. — Vai atļausiet apmesties pie jums? — Viņš bezpalīdzīgi pa­raudzījās apkārt, un pēc viņa acīm tūdaļ bija redzams, ka pie Turbiniem viņam ļoti patīk un nekur projām iet negribētos.

— Viss nokārtots, — Jeļena atbildēja un laipni pamāja, — mēs esam ar mieru. Palieciet un iekārtojie­ties! Redzat, kāda mums nelaime …

Lariosiks kļuva vēl bēdīgāks. Asaras aizmigloja viņam acis.

— Jeļena Vasiļjevna! — viņš izjusti teica. — Izrī­kojiet mani, kā vien vēlaties. Es, vai zināt, spēju iztikt bez gulēšanas trīs četras naktis pēc kārtas.