Mihails Bulgakovs - Baltā gvarde

— Zini, viņš laikam apmeta kūleni? Tas pelēkais? — Turbins piepeši izrunāja skaidri un stingri un vērīgi paraudzījās Jelenā. — Tas ir nepatīkami… Vispār īs­tenībā visi ir putni. Vajadzētu aizvākt uz silto pielie­kamo un atstāt tur, siltumā varbūt atjēgtos.

— Ko tu runā, Aļoša? — Jeļena izbijusies prasīja pieliekdamās, juzdama, kā no Turbina sejas viņai pretī dveš karstums. — Putns? Kas tas par putnu?

Melnajā privātuzvalkā Lariosiks izskatījās uzkumpis un plats, dzeltenie zābaku atloki bija noslēpti zem bikšu galiem. Viņš satrūkās, acis sāka žēli lūkoties apkārt.

Balansēdams uz pirkstgaliem, viņš izmetās no guļam­istabas, cauri priekšnamam devās uz ēdamistabu, cauri bibliotēkai iesteidzās Nikolkas istabā un tur, bargi sa­vēcinājis rokas, pieklupa pie sprosta, kas atradās uz rakstāmgalda, un uzmeta tam melnu pārsegu … Taču tas bija lieki — putns jau sen gulēja sprosta stūrī, sa­vilcies spalvu kamoliņā, un klusēja, nejuzdams nekāda satraukuma. Lariosiks cieši aizvēra durvis uz biblio­tēku un no tās uz ēdamistabu.

— Nepatīkami… ak, cik nepatīkami, — Turbins ne­mierīgi runāja, raudzīdamies kaktā, — velti es viņu nošāvu … Tu paklausies … — Viņš pūlējās izvilkt ve­selo roku no segas apakšas … — Visprātīgāk ir pa­saukt un paskaidrot, sak, ko tā skrien kā negudrs… Es, protams, uzņemos vainu… Viss pagalam un tik muļķīgi…

— Ja, jā, — Nikolka smagi noteica, bet Jeļena no­kāra galvu. Turbins sarosījās, grasījās celties sēdus, taču uznāca stipras sāpes, viņš ievaidējās, tad nikni noteica:

— Tad aizvāciet! …

— Varbūt iznest putnu virtuvē? Es gan to nosedzu, tas ir kluss, — Lariosiks uztraucies čukstēja Jeļenai.

Jeļena atmeta ar roku: «Nē, nē, tam nav nozīmes …» Nikolka apņēmīgā gaitā devās uz ēdamistabu. Mati viņam bija izpūruši, viņš paraudzīļās uz ciparnīcu: pulkstenis rādīja gandrīz desmit. Ēdamistabā ienāca satrauktā Aņuta.

— Nu, kā jūtas Aleksejs Vasiļjevičs? — viņa jau­tāja.

— Murgo, — dziļi nopūzdamies, atteica Nikolka.

— Ak dievs, — Aņa nočukstēja, — par ko gan dak­teris nebrauc?

Nikolka paskatījās viņā un atgriezās guļamistabā. Viņš noliecās Jeļenai pie auss un sāka viņu pārliecināt:

— Kā nu redzi, bet es iešu viņam pakaļ. Ja viņa nav, tad jāsauc cits. Pulkstenis desmit. Uz ielas ir pa­visam mierīgi.

— Pagaidīsim līdz pusvienpadsmitiem, — galvu pu­rinādama un vīstīdama rokas lakatā, Jeļena čukstus atbildēja, — citu saukt nav ērti. Es zinu, atnāks šis pats.

Tūliņ pēc desmitiem šaurajā guļamistabiņā novieto­jās smaga, neveikla un resna mortīra. Velns, kas tā par būšanu! Te vairs nebūs iespējams dzīvot. Tā ieņēma visu telpu no vienas sienas līdz otrai, tā ka kreisais ri­tenis spiedās klāt gultai. Te nav iespējams dzīvot, va­jadzēs līst caur riteņa smagajiem spieķiem, tad saliek­ties līkumā un spraukties cauri otram ritenim labajā pusē, pie tam vēl ar mantām, bet to uz kreisās rokas sakrauts diezin cik. Velk roku pie zemes, padusē iegrie­zusies gluži kā virve. Aizvākt mortīru nav iespējams, viss dzīvoklis saskaņā ar rīkojumu kļuvis par mortīru novietni, un neattapīgais pulkvedis Mališevs un Jeļena, kas arī kļuvusi neattapīga un skatās caur riteņu spie­ķiem, nespēj neko uzsākt, lai aizvāktu lielgabalu vai vismaz nogādātu pašu slimo cilvēku citos ciešamākos eksistences apstākļos, kur nav nekādu mortīru. Šā no­lādētā, smagā un saltā daikta dēļ viss dzīvoklis kļuvis par iebraucamo vietu. Zvaniņš pie durvīm bieži no- šķind … dzinn … un sāk nākt apmeklētāji. Pazibēja pulkvedis Mališevs, ērmots kā sāms, ar ausaiņu cepuri galvā un zeltītiem uzplečiem, un atstiepa līdzi veselu vīkšķi papīru. Turbins uz viņu sakliedza, un Mališevs pazuda lielgabala stobrā, bet viņa vietā uzra­dās Nikolka, kustīgs, neapķērīgs un muļķīgs savā iecir- tībā. Nikolka deva dzert, taču nevis aukstu, vijīgu strūklu no fontāna, bet lēja mutē pretīgu siltu ūdeni, kam bija skārda piegarša.

— Pū … tādu draņķi… rimsties, — Turbins mur­mināja.

Nikolka te likās nobijies, te savilka uzacis, taču bija stūrgalvīgs un neveikls. Jeļena vairākas reizes

pārvērtās melnajā un liekajā Serjožas radiniekā Lariosikā un, atkal pārvērtusies atpakaļ par rudmataino Jeļenu, glaudīja ar pirkstiem Turbina pieri, bet no tā bija gau­žām maz atvieglojuma. Jeļenas rokas, parasti siltas un veiklas, tagad brauca kā grābeklis gari un muļķīgi un darīja tieši to, ko nevajag un kas rada nemieru, tā miermīlīgam cilvēkam sagandēdamas dzīvi nolādētajā noliktavas pagalmā. Diez vai tā nebija Jeļenas vaina, ka sašautā Turbina ķermenis tika uzdurts uz mieta. Un turklāt vēl Jeļena … kas gan ar viņu noticis? … Sēdās uz mieta gala, un tas, smaguma spiests, sāka lēni griez­ties, līdz kļuva nelabi… Pamēģiniet vien dzīvot, ja apaļš miets griežas iekšā ķermenī! Nē, nē, nē, viņi ir ne­ciešami! Un Turbins sauca, cik jaudas, taču atskanēja čuksts:

— Jūlija!

Tomēr Jūlija neiznāca no senlaicīgās' istabas, kur četrdesmito gadu portretā vīd zeltīti uzpleči, neuzklau­sīja slima cilvēka aicinājumu. Un nabaga slimo cilvēku būtu galīgi nomocījuši pelēkie stāvi, kas bija sākuši klīst pa dzīvokli un guļamistabu kā pilntiesīgi saim­nieki, ja nebūtu atbraucis tas resnais vīrs ar zelta bril­lēm — uzstājīgs un ļoti prasmīgs. Viņa atnākšanai par godu guļamistabiņā parādījās vēl viens gaismas avots — dreboša stearīna svece vecā, smagā, melnā svečturī. Svece te spīdēja uz galda, te virzījās apkārt Turbinam, bet virs tās pa sienu klīda ķēmīgs Lariosiks, līdzīgs sikspārnim ar apgrieztiem spārniem. Svece sa­svērās, notecēdama ar baltu stearīnu. Mazajā guļamis­tabiņā izplatījās asa joda, spirta un ētera smaka. Uz galda radās vesels jūklis spīdošu kārbiņu ar ugunīm niķelētajos sānos un veseli kalni teātra vates — ziem­svētku sniega. Resnais ar zeltītajām acenēm un silta­jām rokām izdarīja Turbinam brīnumiešļircinājumu ve­selajā rokā, un pēc īsa brīža pelēkie stāvi mitējās ālē­ties. Mortīra tika izbīdīta verandā, un aiz stikliem un aizkariem tās melnais stobrs nepavisam nelikās bries­mīgs. Kļuva vieglāk elpot, jo milzīgais ritenis bija aiz­vēlies prom un nevajadzēja līst starp spieķiem. Svece nodzisa, un no sienas pazuda stūrainais, ogļu melnais Larions, Lariosiks Suržanskis no Zitomiras, bet Nikolkas seja kļuva prātīgāka un vairs neizskatījās tik kaitinoši spītīga, varbūt tādēļ, ka cerībā uz resnā zeltabrilles māku rādītājs izkustējās no vietas un vairs tik nelokāmi un izmisīgi nerēgojās uz smailā zoda. Laiks bija pagājis atpakaļ no pussešiem uz četriem un četrdesmit minū­tēm, bet ēdamistabas pulkstenis, kaut arī nespēja tam piekrist, kaut arī neatlaidīgi raidīja rādītājus arvien uz priekšu un uz priekšu, tomēr tagad tikšķēja bez vecišķās čērkstoņas un rūkņāšanas un, tāpat kā senāk, tīrā, solīdā baritonā sita — bimm! Un torņa pulkstenis kā Luija XIV brīnišķīgo gailu rotaļu cietoksnī nosita — bainm! … Pusnakts … klausies … pusnakts … klau­sies … Tas zvanīja it kā brīdinādams, un kaut kur sudrabaini un tīkami šķindēja āvas. Sargkareivji stai­gāja šurp turp un bija modri, jo torņus, trauksmes sig­nālus un lielgabalus cilvēks, pats to neapzinādamies, radījis tikai vienam mērķim — lai apsargātu cilvēku mieru un pavardus. Tādēļ cilvēks karo, un īstenībā ne par ko citu nekad nevajag karot.