Mihails Bulgakovs - Baltā gvarde

— Paldies, liels paldies.

— Vai tagad es nevarētu, — Lariosiks uzrunāja Ni­kolku, — palūgt jums šķēres?

Ārkārtīgi pārsteigts un ieinteresēts Nikolka kaut kur aizsteidzās un atgriezās ar šķērēm. Lariosiks pieķērās frenča pogai, samirkšķināja acis un atkal pievērsās Nikolkam:

— Tomēr, piedodiet, uz mirklīti vajadzētu ieiet jūsu istabā …

Nikolkas istabā Lariosiks novilka frenci, atsegdams neiedomājami netīru kreklu, paņēma šķēres, atārdīja frenča melno, spīdīgo oderi un izvilka biezu zaļi dzel­tenu naudas žūksni. To viņš svinīgi aiznesa uz ēdamis­tabu un nolika Jeļenai priekšā uz galda, sacīdams:

— Tā, Jeļena Vasiļjevna, atļaujiet jums tūliņ nodot manu uztura naudu.

— Kādēļ gan tāda steiga, — Jeļena sarkdama atteica, — to varēja arī vēlāk …

Lariosiks sāka dedzīgi protestēt:

— Nē, nē, Jeļena Vasiļjevna, lūdzama, pieņemiet vien tūlīt. Apžēlojieties, tik grūtā brīdī nauda vienmēr ārkārtīgi vajadzīga, to es ļoti labi saprotu! — Viņš at­tina vīstokli, un no tā izkrita kādas sievietes fotogrā­fija. Lariosiks to žigli pievāca un nopūzdamies paslēpa kabatā. — Labāk jau lai stāv pie jums. Cik tad man vajag? Man vajadzēs papirosiem un sēkliņām kanārij- putnam…

Lariosika rīcība bija tik prātīga un pareiza, ka Je­ļena uz brīdi piemirsa Alekseja ievainojumu un viņai acīs iemirdzējās jauks spožums.

«Acīm redzot, viņš nemaz nav tāds lempis, kā man sākumā likās,» viņa nosprieda, «puisis ir pieklājīgs un apzinīgs, tikai tāds dīvains. Briesmīgi žēl servīzes.»

«Tas tik ir tips,» nodomāja Nikolka. Lariosika brī­numainā uzrašanās lika viņam aizmirst drūmās domas.

— Te ir astoņi tūkstoši, — Lariosiks sacīja, stumdī­dams pa galdu žūksni, kas atgādināja olu kulteni ar lo­kiem, — ja tas būtu par maz, tad sarēķināsim — un es nekavējoties izrakstīšu vēl.

— Nē, nē, vēlāk, ļoti labi, — Jeļena atbildēja. — Zi­nāt ko: es tūliņ palūgšu Aņutai, lai izkurina jums vannu, un jūs vispirms nomazgāsities. Bet sakiet — kā jūs varējāt atbraukt, nesaprotu, kā jūs atkļuvāt šurp? —

Jeļena sāka gumzīt naudu un bāzt to rīta svārku milzī­gajā kabatā.

Atmiņas lika Lariosika acīs atspoguļoties šausmām.

— Tas bija drausmīgi! — viņš izsaucās, salikdams rokas kā katolis lūgšanā. — Es taču veselas deviņas dienas … nē, piedodiet, desmit? … Acumirkli… svēt­diena, nu jā, pirmdiena … vienpadsmit dienas braucu no Zitomiras …

— Vienpadsmit dienas! — Nikolka noelsās. — Re­dzi! — viņš nez kādēļ pārmetoši uzlūkoja Jeļenu.

— Jā, nudien, vienpadsmit… Izbraucu ar hetmaņa vilcienu, bet pa ceļam tas pārvērtās petļuriešu vil­cienā. Un tad iebraucām kādā stacijā, ek, kā to sauca, nu tajā, nu, ak kungs, kā aizmirsies… nu, vienalga … un tur, iedomājieties, mani gribēja nošaut. Uzkūlās tie petļurieši ar zirgu astēm …

— Zilām? — Nikolka ziņkārīgi ievaicājās.

— Sarkanām … jā, ar sarkanām … un kliedz: kāp ārā! Mēs tevi uz vietas šausim nost! Viņi bija iedomā­jušies, ka esmu virsnieks un slēpjos sanitārajā vilcienā. Bet man gluži vienkārši bija protekcija… no mātes pie daktera Kuricka.

— Pie Kuricka? — Nikolka daudznozīmīgi izsaucās. — Ahā — runcis … un valis. Pazīstam.

— Runcis, čiv, valis, čiv, — aiz durvīm klusi atsau­cās putniņš.

— Jā, pie viņa … viņš jau arī pavadīja vilcienu pie mums uz Žitomiru … Ak kungs! Tad es sāku lūgt dievu. Domāju, beigas ir. Un, vai zināt, mani izglāba putns. Teicu, ka neesmu virsnieks. Esmu mācīts putnkopis, parādīju putnu… Tad viens no viņiem, vai zināt, iezvēla man pa pakausi un tik rupji teica — taisies, ka - pazūdi, velna putnkopi! Tāds nekauņa! Es kā džentl­menis būtu viņu nošāvis, bet saprotiet paši…

— Jeļe.. r — no Turbina guļamistabas atskanēja klusa balss. Jeļena aši apsviedās un, nenoklausījusies līdz beigām, aizsteidzās turp.

Pēc kalendāra ziņām, saule piecpadsmitaja decem­brī riet pulksten pusčetros dienā. Tādēļ jau no pulk­sten trijiem dzīvoklī sāka sabiezēt krēsla. Taču Jeļe- nas sejā pulksten trijos dienā rādītāji vēstīja visdrū­māko un nomāktāko dzīves stundu — pusē sešus. Abi rādītāji bija pārvirzījušies pāri skumīgajām rievām mutes kaktiņos un noslīdējuši lejup uz zodu. Viņas acīs iegūla skumjas un apņēmība cīnīties pret nelaimi.

Nikolkas sejā rādītāji vēstīja ērkšķaino un bezjēdzīgo stundu — bez divdesmit minūtēm vienu, jo Nikolkas galvā valdīja haoss un apjukums, ko bija izraisījis sva­rīgais un neizprotamais vārds «Maloprovaļnaja .. .», vārds, ko vakar kaujas laikā ielu krustojumā bija iz­runājis mirējs, vārds, kuru noteikti vajadzēja noskaid­rot tuvākajās dienās. Haosu un saspringumu izraisīja arī svarīgais apstāklis, ka Turbinu mājās kā no gaisa bija nokritis noslēpumainais un interesantais Lariosiks, un arī tas, ka bija noticis kaut kas drausmīgs un satrie­cošs: Petļura bija ieņēmis Pilsētu. Sen daudzinātais Pet­ļura un, apdomājiet, sen pazīstamo Pilsētu! Un, kas ta­gad Pilsētā notiks, tas cilvēka prātam, pat visattīstītā­kajam, nav saprotams un aptverams. Ir pilnīgi skaidrs, ka vakar notikusi nejēdzīga katastrofa — visi mūsējie piepeši pārsteigti uri apkauti. Viņu asinis, bez šaubām, brēc pret debesīm — tas pirmkārt. Nodevīgie ģenerāļi un štābu nelieši pelnījuši.nāvi — tas otrkārt. Taču līdz­tekus šausmām pieaug arī sveloša interese: kas galu galā notiks? Kā dzīvos septiņsimt tūkstoši cilvēku te, Pilsētā, kur sāks rīkoties šī mīklainā persona, kas sau­cas tik šausmīgā un neglītā vārdā — Petļura? Kas viņš tāds ir? Kālab ieradies? … Ak, pagaidām tomēr tas viss atvirzās pēdējā vietā salīdzinājumā ar pašu galveno, asiņaino … Ek… ek… tas ir tik drausmīgi, es jums teikšu. Skaidri zināms gan nekas nav, taču visticamāk, ka arī Mišlajevski un Karūsu var uzskatīt par bojā gājušiem.

Nikolka ar platu kapājamo nazi uz slidenā, notau- kotā galda skaldīja ledu. Ledus gabaliņi vai nu krauk­šķēdami sadrupa, vai arī izslīdēja no naža apakšas un aizlēca pa visu virtuvi, pirksti Nikolkam bija sa­stinguši gluži stīvi. Gumijas pūslis ar sudrabotu vā­ciņu bija tepat pa rokai.

— Malo … provaļnaja … — Nikolka kustināja lū­pas, un galvā viņam pavīdēja Naija-Tursa, rudmatainā Nērona un Mišlajevska tēli. Un, tiklīdz pēdējais tēls šinelī ar šķēlumu bija pazibējis caur Nikolkas domām, tā Aņutai, kas, iegrimusi skumīgos sapņos un mulsumā, rosījās pie karstās plīts, seja arvien skaidrāk un skaid­rāk sāka rādīt bez divdesmit piecām minūtēm pieci — nomākta garastāvokļa un bēdu stundu. Vai dažādās krāsas acis vēl dzīvas? Vai gāzelīgie soļi, kam līdzi šķinda pieši — dzinn … dzin … vēl kādreiz at­skanēs?

— Atnes ledu, — teica Jeļena, pavērusi virtuves durvis.

— Tūliņ, tūliņ, — Nikolka steigšus atsaucās, aiz­grieza vāciņu un skrēja.

— Aņuta, mīļā, — Jeļena ierunājās, — pieraugi, ne­saki nevienam ne vārda par to, ka Aleksejs Vasiļjevičs ievainots. Lai dievs pasargā, ja uzzinās, ka viņš pret tiem karojis, tad esam nelaimē.

— Es saprotu, Jeļena Vasiļjevna. Ko nu par to! — Aņuta ar platām nemiera pilnām acīm paraudzījās Je- ļenā. — Kas gan pilsētā notiek, ak svētā dievmāte! Gāju tepat pa Boričevtoku, guļ divi bez zābakiem… Cik asiņu, asiņu! … Cilvēki stāv apkārt, skatās … Kāds stāsta, esot nošauti divi virsnieki… Guļ tāpat kailām galvām, bez cepurēm… Man pat kājas saļo­dzījās, skrēju prom, tik tikko grozu, nepametu …