Mihails Bulgakovs - Baltā gvarde

draudīga, acis šķielēja, un tagad tuvumā uz pleciem bija skaidri redzami huzāru uzpleču zigzagi. Pulkvedis pie­skrēja Nikolkam cieši klāt un plašā vēzienā ar brīvo kreiso roku norāva viņam vispirms kreiso, pēc tam labo uzpleci. Stiprie vaskotie diegi spraukšķēdami satrūka, turklāt labajā pusē uzplecis atplīsa kopā ar gabalu vad­malas. Nikolka juta tādus rāvienus, ka viņam tūliņ kļuva skaidrs, cik Naijam-Tursam apbrīnojami stipras rokas. Zaudējis līdzsvaru, Nikolka atkrita sēdus uz kaut kāda pamīksta murskuļa, tas iebrēkdamies izspruka vi­ņam no apakšas un, kā izrādījās, bija ložmetējnieks Ivašins. Pēc tam visapkārt sagriezās pāršķiebtās jun­kuru sejas un sākās neganta jezga. Šajā brīdī Nikolka nesajuka prātā vienīgi tādēļ, ka viņam neatlika laika, tik strauji rīkojās pulkvedis Naijs-Turss. Pagriezies ar seju pret izvērsto vadu, viņš neparastā, nedzirdētā balsī neskaidri noauroja komandu. Nikolka apmāts nodo­māja, ka šādu balsi var sadzirdēt desmit verstu attā­lumā, bet visā pilsētā jau nu noteikti.

— Junkuhi! Klausīt manu komandu: haujiet nost uz­plečus, kokahdes, pathonsomas, metiet phom iehočus! Pa Fonahnajas šķēhsielu bēdziet pa cauhstaigājamiem pagalmiem uz Hazjezžuju, uz Podolu! Uz Podolu! Pa ce­ļam plēsiet dokumentus, slēpieties, izklīstiet, pa ceļam haujiet visus sev lī-īdzi!

Tad, pavicinājis gaisā koltu, Naijs-Turss notaurēja kā kavalērijas taure:

— Pa Fonahnuju! Tikai pa Fonahnuju! Bēdziet uz mājām! Kauja beigusies! Skhiešus — mahš!

Dažas sekundes vads nespēja attapties. Tad junkuru sejas kļuva gluži baltas. Ivašins Nikolkas acu priekšā rāva nost uzplečus, patronsomas ielidoja sniegā, šau­tene klaudzēdama aizvēlās pa sērsnu uz ietves. Pēc īsa brīža ielu krustojumā mētājās apkārt patronsomas, jos­tas un kāda saņurcīta naģene. Junkuri skrēja prom pa Fonarnajas šķērsielu, mezdamies iekšā pagalmos, kas veda uz Razjezžajas ielu.

Naijs-Turss sparīgi iegrūda koltu makstī, pieskrēja pie ložmetēja ietves malā, pieliecās, notupās, pagrieza stobru turp, no kurienes bija atskrējis, un ar kreiso roku palīdzināja lentu. Tāpat tupus pagriezās pret Ni­kolku un pārvērstā balsī rēca:

— Vai kuhls esi? Bēdz!

Nikolkam kaut kur no vēdera sāka kāpt uz augšu dīvaina, skurba ekstāze un mute acumirklī kļuva sausa.

— Negribu, pulkveža kungs, — viņš atbildēja ko­kainā balsī, pietupās, ar abām rokām satvēra lentu un ielaida to ložmetējā.

Tālumā, tur, no kurienes bija atskrējusi Naija-Tursa vienības atlikusī daļa, piepeši iznira vairāki jātnieki. Varēja neskaidri saskatīt, ka zirgi iet dīžādamies, it kā danceniski un jātnieku rokās vīd pelēki zobeni. Naijs- Turss nospieda rokturus, ložmetējs izgrūda «ar-ra-pā-a», apklusa, no jauna ierējās un tad sāka nepārtraukti tark­šķēt. Tūdaļ visu māju jumti gan labajā, gan kreisajā pusē sāka dārdēt. Jātniekiem pievienojās vēl daži, bet tad viens no viņiem tika aizsviests kaut kur sānis, mā­jas logā, kāds zirgs izslējās pakaļkājās un šķita draus­mīgi garš, gandrīz vai līdz otrajam stāvam, un vairāki jātnieki pilnīgi pazuda. Pēc tam vienā mirklī, kā zemē iekrituši, pazuda visi pārējie.

Naijs-Turss palaida vaļā rokturus, pakratīja dūri pret debesīm, pie kam viņa acis pielija ar gaismu, un no­kliedza:

— Zēnus! Zēnus! … Štāba maitas! …

Viņš pagriezās pret Nikolku un uzsauca balsī, kas Turbinam atgādināja kavalērijas taures maigo skaņu:

— Bēdz phom, muļķa puisi! Es tev saku — bēdz!

Pulkvedis paskatījās atpakaļ un pārliecinājās, ka visi

junkuri jau pazuduši, tad pavērsa skatienu no šķērs­ielas uz ielu, kas stiepās paralēli Brestļitovskas ielai, un sāpīgi un nikni izgrūda:

— Ak, velns!

Nikolka paskatījās tajā pašā virzienā un ieraudzīja, ka tālu, pagaidām vēl tālu, Kadetu ielas viņā galā pie sniegā ieputinātā tukšā bulvāra, parādās tumšas ķēdes un noplok pie zemes. Tad turpat virs Naija-Tursa un Nikolkas galvām Fonarnajas šķērsielas stūrī noblīk- šķēja izkārtne —

Zobārste Berta Jakovļevna Prince — Metāla

un kaut kur aiz vārtiem izbira stikli. Nikolka ieraudzīja uz ietves apmetuma gabalus. Tie palēcās un aizlidoja prom. Nikolka pievērsa pulkvedim Naijam-Tursam ciešu, jautājošu skatienu, vēlēdamies uzzināt, ko nozīmē šīs tālās ķēdes un apmetuma gabali. Bet pulkvedis Naijs- Turss izturējās dīvaini. Viņš palēcās uz vienas kājas, atsvieda otru kā valsī un kā ballē savilka lūpas acumir­klim nepiemērotā smaidā. Tad pulkvedis novēlās zemē Nikolkam pie kājām. Nikolkas saprātu aizēnoja melna migla, viņš notupās un, pašam negaidot, bez asarām iešņukstējies, sāka vilkt pulkvedi aiz pleciem, pūlēda­mies viņu piecelt kājās. Tad Nikolka ieraudzīja, ka pulkvedim caur kreiso piedurkni sāk sūkties asinis, bet redzokļi pavēršas pret debesīm.

— Pulkveža kungs, pulkveža …

— Apa-vihsniek, — izdvesa pulkvedis, turklāt no mutes uz zoda viņam sāka plūst asinis, bet balss sūcās pa pilienam, ar katru vārdu kļūdama vājāka, — netē­lojiet velti vahoni, es mihstu … Malophovaļnaja …

Neko vairāk -paskaidrot viņš nevēlējās. Pulkvedim sāka raustīties apakšžoklis. Tas krampjaini noraustījās tieši trīs reizes, it kā Naijs tvarstītu gaisu, tad mitējās un pulkvedis kļuva smags kā prāvs miltu maiss.

«Vai tā mirst?» Nikolkam iešāvās prātā. «Nevar būt. Nupat vēl bija dzīvs. Acīm redzot, kaujā tas nav šaus­mīgi. Man nezin kādēļ netrāpa …»

«Zob… … ārste,»

virs galvas nobūkšķēja otrreiz, un atkal kaut kur plīsa stikli. «Varbūt viņš tikai zaudēja samaņu?» apjukumā muļķīgi sprieda Nikolka un pavilka pulkvedi. Tomēr piecelt viņu kājās nekādi nebija iespējams. «Vai nav bail?» Nikolka iedomāja un juta, ka viņu sagrābušas drausmīgas bailes. «Kādēļ gan? Kādēļ?» Nikolka gud­roja un tūliņ saprata, ka bailes rodas no skumjām un vientulības, ka viņš nekādu baiļu nejustu, ja uz kā­jām būtu pulkvedis Naijs-Turss… Taču pulkvedis gu­lēja gluži nekustīgs, nekādas komandas vairs nedeva, nepievērsa uzmanības nedz tam, ka blakus viņa pie­durknei pletās liela sarkana peļķe, nedz arī tam, ka apmetums kā ārprātīgs lēca nost no sienu izciļņiem un sašķīda. Nikolu sagrāba bailes tādēļ, ka viņš bija gluži viens. Nekādi jātnieki no sāniem viņam vairs netuvo­jās, taču laikam viss bija pret Nikolku, viņš bija palicis pats pēdējais, gluži viens . .. Un vientulība lika Nikolara bēgt no ielu krustojuma. Viņš līda uz vēdera, mezdams uz priekšu rokas, pie tam atspiezdamies uz labā elkoņa, jo delnā bija sažņaudzis Naija-Tursa koltu. īstas bailes uznāca tikai divus soļus no stūra. Tūliņ lode ķers kājā, un tad vairs aizlīst nevarēs, petļurieši piejās un sakapās viņu ar zobeniem. Šausmīgi, kad tā jāguļ un tevi kapā ar zobeniem … Ja koltā ir patronas, es šaušu… Vairs tikai pusotra soļa… jāsaņemas, jāsaņemas… vēl… un Nikolka jau ir aiz stūra Fonarnajas šķērsielā.

«Brīnums gan, taisni brīnums, ka netrāpīja. Gluži ne­ticami. Tas jau ir īsts dieva brīnums,» Nikolka domāja, celdamies kājās, «nudien. Nu es pats esmu piedzīvojis brīnumu. Parīzes Dievmātes katedrāle. Viktors Igo. Ko tagad dara Jeļena? Un Aleksejs? Skaidrs — ja plēš nost uzplečus, tad viss ir cauri.»

Līdz kaklam novārtījies ar sniegu, Nikolka pielēca kājās, iegrūda koltu šineļa kabatā un drāzās prom pa šķērsielu. Labajā pusē pavīdēja pirmie vārti, Nikolka ieskrēja skanīgā vārtu telpā, nokļuva drūmā, nejaukā pagalmā ar sarkanu ķieģeļu šķūņiem labajā pusē un malkas grēdu kreisajā, aptvēra, ka eja uz tālākiem pagalmiem atrodas vidū, klupdams metās turp un saskrē­jās ar kažokā ģērbušos cilvēku. Aci pret aci. Cilvēkam bija ruda bārdele un mazas ačeles, kurās kvēloja naids. Nerons ar strupu degunu un aitādas cepuri galvā. Šis cilvēks it kā jautrā rotaļā ar kreiso roku sagrāba Ni­kolku, bet ar labo satvēra viņa kreiso roku un sāka to lauzt atpakaļ uz muguras.