Mihails Bulgakovs - Baltā gvarde

To neviens nezināja, tāpat kā neviens nezināja, kur palikusi Anžū kundze un kāpēc viņas veikalā bumbas sagūlušas līdzās tukšām kartona kārbām.

*

— A-ai-ziet! — nokliedza kāda balss. Mortīras sa­kustējās un līda uz priekšu. Ap divsimt cilvēku rosījās, skraidelēja, pietupās un rāvās augšup pie milzīgajiem, apkaltajiem riteņiem. Juku jukām ņirbēja dzelteni pus­kažociņi, pelēki šineļi un papahas, aizsargkrāsas, armi­jas un zilās studentu naģenes.

Kad Turbins šķērsoja grandiozo laukumu, četras mor­tīras nostājās rindā, pagriezdamas viņam pretī rīkles. Steidzīgās apmācības pie mortīrām beidzās, un divizi­ona jauniesaukto raibais pūlis nostājās divās rindās.

— Ka-apteiņkungs, — noskandēja Mišlajevska balss, •— vads gatavībā.

Ierindas priekšā iznira Studzinskis, atkāpās atpakaļ un nokliedza: >

— Kreiso plecu uz priekšu, soļos — marš!

Ierinda noņirkstēja, salīgojās un, lempīgi sniegu mī- ņādama, sāka kustēties uz priekšu.

Turbinam garām aizslīdēja daudzas pazīstamas un raksturīgas studentu sejas. Trešā vada priekšgalā pa­vīdēja Karūsa. Vēl nezinādams, kurp un kāpēc, Turbins sāka čirkstināt sniegu ieblakus vadam …

Karūsa panācās laukā no ierindas un norūpējies sāka skaitīt, iedams atmuguriski:

— Kreiso. Kreiso. Viens, divi. Viens, divi.

Gājiens kā čūska ielocījās ģimnāzijas pagraba durvju

melnajā rīklē, un tā aprija rindu pēc rindas.

Ģimnāzijas iekšiene likās vēl nedzīvāka un drūmāka nekā ārpuse. Pamestās ēkas akmeņaino klusumu un līgano krēslu drīz vien atmodināja kareivju soļu atbal­sis. Zem velvēm kā pamodušies dēmoni sāka lidināties dīvainas skaņas. Cauri smago soļu dunoņai bija dzir­dama skrapstoņa un pīkstieni — iztraucētās žurkas stei­dza pazust tumšos nostūros. Vienība izgāja cauri bez­galīgiem, melniem pagraba gaiteņiem, kuru grīda bija izmūrēta ar ķieģeļiem, un nokļuva milzīgā telpā, kur pa šauriem, aizrestotiem, mūžvecu zirnekļu tīklu aiz­austiem lodziņiem ieplūda skopa gaisma.

Klusumu sadragāja ellišķa āmuru klaudzoņa. Tika lauztas vaļā apkaltas koka kastes ar patronām, ņemtas laukā bezgalīgas lentas un tortēm līdzīgās ripas Luisā ložmetējiem. Parādījās melni un pelēki nikniem odiem līdzīgi ložmetēji. Uzgriežņi klaudzēja, knaibles plēsa, kaktā džinkstēdams kaut ko zāģēja zāģis. Junkuri izcēla saplacinātu, saltuma piesūkušos papahu kaudzes, cie­tās grumbās sagumzītus šineļus, stīvas siksnas, patron- somas un ar vadmalu apvilktas blašķes.

— Ve-eicīgāk, — atskanēja Studzinska balss.

Pieci seši virsnieki ar blāviem, zeltītiem uzplečiem sāka tekalēt šurp turp kā skudras.

Kaut ko nodziedāja skanīgumu atguvušais Mišlajev- ska tenors.

— Ārsta kungs! — Studzinskis kaut kur tumsā sauca.

— Esiet tik laipns, pieņemiet feldšeru komandu un snie­dziet tai instrukcijas.

Turbina priekšā tūliņ iznira divi studenti. Viens no tiem, maza auguma puisis, izskatījās satraukts, un uz studenta šineļa piedurknes tam bija sarkans krusts. Otrs, ģērbies pelēkā šinelī, ar pirkstiem pastāvīgi bī­dīja atpakaļ papahu, kas tam nemitīgi šļuka uz acīm.

— Tur ir kastes ar medikamentiem, — Turbins teica,

— izņerūiet no tām pleca somas un man ārsta somu ar instrumentu komplektu. Papūlieties izsniegt katram ar- tilēristam divas individuālās paketes un uz ātru roku paskaidrojiet, kā tās nepieciešamības gadījumā atvera­mas.

Virs pelēkā, rosīgā ņudzekļa paslējās Mišlajevska galva. Viņš bija pakāpies uz kastes, savicināja šauteni, nožvakstināja aizslēgu, ar troksni ielika aptveri un tad, tēmēdams logā un klabinādams aizslēgu, klabinādams un tēmēdams sāka junkuriem pāri birdināt izmestās pat­ronas. Tūliņ pagrabu pārņēma īsts fabrikas troksnis. Junkuri, saceldami klaboņu un žvakstoņu, pielādēja šautenes.

— Kurš neprot, rīkojas piesardzīgāk, junkuri-i, — Mišlajevskis noskandēja, — paskaidrojiet studentiem.

Pāri galvām tika pārmestas patronsomu un blašķu sik­snas.

Notika brīnums. Raibais dažādi ģērbto cilvēku bars pārvērtās vienveidīgā, blīvā slānī, virs kura, juceklīgi šūpodamies un kustēdamies, ņirbēja asām adatām līdzīgs durkļu mežs.

— Virsnieku kungus palūgšu pie manis, — kaut kur balsi pacēla Studzinskis.

Gaiteņa tumsā, kur saldi un maigi šķindēja pieši, Stu­dzinskis klusu iejautājās:

— Kādi iespaidi?

Pieši pamīņājās. Mišlajevskis, nevērīgi un veikli pie­dūris pirkstus pie cepures apmales, pievirzījās štābkap- teinim tuvāk un teica:

— Manā vadā piecpadsmit puišiem nav sajēgas par šauteni. Pagrūti.

Apgarotu seju raudzīdamies kaut kur uz augšu, kur cauri stiklam bikla un pelēka ieplūda pēdējā — dzies­tošā gaisma, Studzinskis izmeta:

— Noskaņojums?

Atkal ierunājās Mišlajevskis:

— Khm . .. khm … Noskaņojumu mazliet sabojājuši zārki. Studentiņi samulsuši. Viņus tādas lietas slikti ietekmē. Redzējuši caur žogu.

Studzinska melnās acis uzmeta Mišlajevskim ciešu škatienu.

— Pacentieties noskaņojumu uzlabot!

Un atkal sāka šķindēt pieši, virsniekiem izklīstot.

— Junkur Pavlovski!-— mantnīcā dārdināja Mišla­jevskis kā Radamess «Aīdā».

— Pavlovski šurp … šurp … šurp! — atbalsoja mantnīcas mūri un junkuru balsu rēkoņa.

— E-es!

— No Alekseja skolas?

— Tieši tā, poručika kungs.

— Nu, raujiet vaļā kādu labi brašu dziesmu! Tā, lai Petļura atstiepj kājas, kaut viņu nelabais …

Zem akmens velvēm ieskanējās augsta un tīra balss:

Es lielgabalnieks esmu dzimis …

Kaut kur durkļu biezoknī tai atsaucās tenori: Uz laietes bi) skola man.

Viss studentu pūlis ft kā nodrebēja, ātri pēc dzirdes uztvēra motīvu, un piepeši stihiski izlauzās dobjš ko­rālis, izraisīdams lielgabalu dārdoņai līdzīgu atbalsi un satricinādams visu mantnīcu:

Un ka-arteču-ugunl-ls es kļuvis Par īstu zaldātu, jā ga-a-an. Un ka-a-arteč …

Ausīs, patronu kastēs, drūmajās logu rūtīs un galvās sāka džinkstēt, un uz slīpajām palodzēm trīcēja un šķin­dēja diezin kad aizmirstas putekļainas glāzes …

Kā bērnu mani zaldātiņi Uz lielgabaliem šūpoja.

Studzinskis izkampa no šineļu, durkļu un ložmetēju gūzmas divus sārtus praporščikus un steidzīgā čukstā deva tiem rīkojumu:

— Vestibils . . .-noraut pārsegu … ašāk …

Un praporščiki kaut kur aizjoņoja.

Rau, gvardes junkuri Soļo un dzied! Skan taures, rīb bungas, Un šķīvji šķind!

Ģimnāzijas tukšais mūra šķirsts tagad auroja un rēca drausmīgā maršā, un žurkas tupēja dziļās alās, aiz šaus­mām sastingušas.

— Iens… iens! … — rēkoņu šķēla Karūsas griezīgā balss.

— Jautrāk! … — Mišlajevskis skanīgi sauca. — Alek­seja junkuri, vai bēru gājienā ejat?

Pa gaiteni virzījās nevis pelēks savrupu cilvēku gā­jiens, bet—

Istabenes! Būvējas! Cepurnieces! Virējas!

Aizejošiem junkuriem pakaļ noraugās!

asiem durkļiem bruņotas kareivju rindas, un grīda zem soļu smaguma drebēja un līka. Gājiens devās pa bez­galīgo gaiteni tieši uz otrā stāva milzīgo vestibilu, kuru ar gaismu pieplūdināja stikla kupols, un pirmajās rin­dās soļojošos pēkšņi pārņēma apstulbums.

Tīrasiņu argamakā, kuru sedza cara monogrammām rotāta seglu sega, sarāvis zirgu pakaļkājās, starojoši smaidīdams, artilēristu priekšā izauļoja krāšņs Alek­sandrs ar pašķidriem matiem zem trīsstūrainās cepures ar uzliektām malām un baltu spalvu pušķi. Raidīdams artilēristiem citu pēc cita viltīga šarma apdvestus smai­dus, Aleksandrs pacēla zobenu un ar tā smaili nojā­dīja junkuriem uz Borodinas pulkiem. Divas asis platajā audeklā Borodinas lauki tinās lielgabalu dūmu mākuļos un tāles aizsedza melns durkļu mežs.