Mihails Bulgakovs - Baltā gvarde

— «Ziņas»! — iesaucās avīžu pārdevējs un traucās pretī pūlim.

No restorāna «Metropole» pekles izlēca virtuves zēni ar baltām, plakanām cepurēm galvās. Pūlis uz sniega izplūda kā tinte uz papīra.

Virs pūļa šūpojās garas, dzeltenas kastes. Kad pirmā atradās iepretim Turbinam, viņš uz tās sāniem saburtoja stūrainu, ķeburainu uzrakstu: «Praporščiks Jucevičs.» Uz nākamās: «Praporščiks Ivanovs.»

Uz trešās:

«Praporščiks Orlovs.»

Piepeši pūlī sacēlās kņada. Sirma sieviete ar pakausī nošļukušu cepuri, klupdama, izbārstīdama kaut kādus sainīšus, no ietves ietriecās pūlī.

— Kas te notiek? Vaņa?! — : sieviete iekliedzās. Kāds nobālēdams aizskrēja sāņus. Balsī ieraudājās kāda sieva, tai piebiedrojās otra.

— Kungs Jēzu Kristu! — Turbinam aiz muguras at­skanēja murmināšana. Kāds spiedās viņam virsū, pūta dvašu uz kakla.

— Dievs, apžēlojies … viss uz pēdīgo postu. Kur tas dzirdēts, tā apkaut cilvēkus? … Kur tas redzēts …

— Lai tad nu ko, tikai ne piedzīvot tādas šausmas.

— Kas? Kas? Kas? Kas? Kas noticis? Ko apglabā?

— Vaņa! — ievaimanājās balss pūlī.

— Popeļuhā apkautos virsniekus, — steigšus, aizvilk­damies kārē visu izstāstīt pirmais, kāds sāka bērt, — iegājuši Popeļuhā, tur visa nodaļa apmetusies nakts­guļā, bet nakti viņus ielenkuši zemnieki un petļurieši un apkāvuši visus līdz beidzamam. Nu, itin visus…

Acis izdūruši, uz pleciem izgraizījuši uzplečus. Sakrop­ļojuši, ka briesmas.

—Ko jūs sakāt? Ak, ak, ak … «Praporščiks Korovins», «Praporščiks Herts» —

garām līgoja dzelteni zārki.

—Kādi laiki pienākuši… Padomājiet vien.

—Brāļu karš.

—Kā gan citādi? …

—Stāsta, esot gulējuši miegā …

— Tā viņiem vajag … — piepeši Turbinam aiz mu­guras pūlī nošņāca melna balstiņa, un viņam acu priekšā sametās zaļš. Vienā mirklī pazibēja sejas, cepu­res. Izgrūdis roku starp diviem kakliem, Turbins sa­grāba šo balsi aiz melnā mēteļa piedurknes kā maiglēs. Cilvēks pagrieza galvu, un viņa seja pauda šausmas.

— Ko jūs teicāt? — sēcošā balsī noprasīja Turbins, un viņa niknums atslāba.

— Apžēlojieties, virsnieka kungs, — šausmās trīcē­dama, atbildēja balss, — es nekā nesaku. Es klusēju. Kas jums nāk prātā, godātais? — balss lēkāja.

Pīles snīpis nobālēja, un Turbins uzreiz saprata, ka ir kļūdījies, nav sagrābis īsto. Zem pīļknābja jērādas cepures rēgojās fizionomija, kas pauda ārkārtīgu loja­litāti. Tā nevarēja teikt itin neko, un apaļās ačeles tajā bija izvelbtas aiz šausmām.

Turbins atlaida piedurkni un saltā niknumā lika ska­tienam šaudīties pār cepurēm, pakaušiem un apkaklēm, kas ņudzēja visapkārt. Ar kreiso roku viņš grasījās kaut ko tvert, bet ar labo kabatā žņaudza brauniņa spalu. Garām aizplūda garīdznieku skumīgā dziedāšana, bla­kus aizvilkdamās skaļi raudāja lakatā satinusies sieva. Nebija it neviena, ko tvert, balss šķita kā zemē iekri­tusi. Aizpeldēja pēdējais zārks,

«Praporščiks Morskojs», aizjoņoja kādas kamanas.

— «Ziņas»! — pēkšņi Turbinam pie pašas auss iebrē­cās piesmacis alts.

Turbins izrāva no kabatas saņurcīto lapu un, neap­jēgdams, ko dara, divas reizes iegrūda to zēnam sejā, caur zobiem murminādams:

—Še tev ziņas! Še tev! Še tev ziņas! Maita!

Ar to pašu viņa niknuma lēkme pārgāja. Puišelim izkaisījās avīzes, viņš paslīdēja un iesēdās kupenā. Vienā mirklī viņš savieba seju liekuļotās raudās, bet acīs uzplaiksnīja pavisam neliekuļots, negants naids.

— Kas tas … ko jūs … par ko jūs man šitā? — pui­šelis iedīcās, pūlēdamies izspiest asaras un ķepuroda­mies sniegā. Kāds izbrīnījies blenza Turbinā, neuzdro­šinādamies neko sacīt. Nokaunējies un apzinādamies, ka izturējies muļķīgi, Turbins ierāva galvu plecos un, asi pagriezies, skriešus metās garām gāzes laternai, ga­rām apaļās, gigantiskās muzeja ēkas baltajiem sāniem, garām kaut kādām izrakņātām bedrēm un sniegā iepu­rinātiem ķieģeļiem uz pazīstamo, milzīgo laukumu — Aleksandra ģimnāzijas dārzu.

— «Ziņas»! «Demokrātiska dienas avīze»! — no ielas atlidoja sauciens.

*

Turbinam mīļās ģimnāzijas četrstāvu ēka ar simt as­toņdesmit logiem ieskāva laukumu kā milzīgs pakavs. Te viņš bija pavadījis astoņus gadus, astoņus pavasarus starpbrīžos skraidījis pa šo laukumu, bet ziemās, kad klases smacīgas un putekļu pilnas un laukumu klāja ziemas mācību laika saltais, cienīgais sniegs, viņš bija laukumā noraudzījies pa logu. Astoņus gadus šī pakav­veidīgā ķieģeļu celtne audzējusi un mācījusi Turbinu un jaunākos — Karūsu un Mišlajevski.

Un tieši astoņi gadi bija pagājuši, kopš Turbins pē­dējo reizi redzēja ģimnāzijas dārzu. Sirds viņam nez kā­pēc sažņaudzās bailēs. Pēkšņi Turbinam šķita, ka melns mākonis aizsedzis debesis, ka atbrāzies viesulis un no­slaucījis visu dzīvi, tāpat kā briesmīgs vilnis aizskalo piestātni. Ak, astoņi mācību gadi! Cik daudz tajos bez­jēdzīga un skumja, un zēna sirdij nepanesama, bet cik daudz arī prieka! Pelēka diena, pelēka diena, pelēka diena, ut consecutivum, Gajs Jūlijs Cēzars, vieninieks kosmogrāfijā un uz mūžīgiem laikiem naids pret astro­nomiju kopš šī vieninieka saņemšanas. Toties arī pa­vasaris, pavasaris un kņada zālēs, uz bulvāra ģimnāzis­tes ar zaļiem priekšautiem, kastaņas un maijs, un,

galvenais, priekšā mūžīgā bāka — universitāte, proti, brīva dzīve, — vai jūs saprotat, kas ir universitāte? Saul­rieti pie Dņepras, brīve, nauda, spēks, slava.

Un nu tas viss jau aiz muguras. Mūžam neizdibinā­mās skolotāju acis un drausmīgie baseini, kuri vēl ta­gad rādās sapņos un no kuriem mūžam tek un nevar vien iztecēt ūdens, un sarežģītie spriedelējumi par to, kas Ļenskī atšķirīgs no Oņegina, cik neskaidra Sokrāta mācība, kad dibināts jezuītu ordenis, kad krastā izkāpis Pompejs un vēl kāds cits un kas izkāpuši vai gribējuši izkāpt krastā divtūkstoš gadu laikā …

Un vai nu tas vien! Pēc astoņiem ģimnāzijas gadiem, pēc visvisādiem baseiniem sekoja anatomikuma līķi, baltas palātas, operāciju zāles stiklainais klusums, bet pēc tam trīs gadi seglos, svešas brūces, pazemojumi un ciešanas, — ak, nolādētais kara baseins… Un tagad Turbins izkāpj krastā tepat, šai pašā laukumā, šai pašā dārzā. Un viņš skrēja pār laukumu krietni novārdzis un sabeigts, žņaugdams kabatā brauniņu, skrēja diezin kurp un kāpēc. Droši vien aizsargāt to pašu dzīvi — nākotni, kuras vārdā viņš reiz lauzīja galvu par basei­niem un sasodītajiem gājējiem, kuri iziet viens otram pretī no stacijas «A» un stacijas «B».

Melnie logi pauda dziļu un drūmu mieru. Jau no pirmā acu uzmetiena kļuva skaidrs, ka tas ir nāves miers. Dīvaini, pilsētas centrā, kur apkārt viss brūk, mutuļo un kūsā, guļ miris četrstāvu kuģis, kas reiz iz­nesis atklātā jūrā desmitiem tūkstošiem dzīvju. Šķita, ka tagad neviens to vairs nesargā, ne skaņas, ne kus­tības nav aiz logiem un aiz sienām, ko sedz Nikolaja laiku dzeltenā krāsa. Sniegs gulēja uz jumtiem kā tīrs auts, kā cepure sedza kastaņu vainagus, sniegs līdzeni klāja laukumu, un vienīgi nedaudzas dažādos virzienos iemītas taciņas liecināja, k^i pa to nupat kāds gājis.

Un galvenais; neviens nezināja un nepūlējās uzzi­nāt — kur gan viss palicis? Kas tagad mācās šajā kuģī? Un, ja nemācās, tad kāpēc? Kur sargi? Kāpēc zem kas­taņu rindas līdzās režģim, kas nožogo iekšējo košuma dārziņu pie iekšējām parādes durvīm, rēgojas baismī­gie strupie mortīru snuķi? Kāpēc ģimnāzijā ierīkota mantnīca? Kam tā pieder? Kas? Kāpēc?