Mihails Bulgakovs - Baltā gvarde

— Tu, Ļenočka, neraizējies, — mazliet piesmacis ierunājās Turbins, — un gaidi mani, es aizbraukšu, pie­rakstīšos un nākšu mājās. Par karošanu nebēdā, mēs sē­dēsim Pilsētā un atvairīsim to jauko nelieša preziden- tiņu.

— Kaut tikai jūs kaut kur neaizsūtītu!

Karūsa nomierinoši atmeta ar roku.

— Esiet bez bažām, Jeļena Vasiļjevna! Pirmkārt varu apzvērēt, ka ātrāk par divām nedēļām divizions nekādā gadījumā nebūs noformēts, nav ne zirgu, ne šāviņu. Un, ja arī viss būs kārtībā, mēs, bez' šaubām, paliksim Pil­sētā. Visa armija, kas pašlaik tiek formēta, noteikti būs Pilsētas garnizons. Varbūt tālākā nākotnē, ja iesim uz Maskavu…

— Nu, kad tas vēl būs … Hm …

— Pirms tam vēl vajadzēs apvienoties ar Deņikinu.

— Kungi, jūs gluži lieki mani mierināt, es itin ne no kā nebaidos, gluži otrādi, uzskatu, ka jūs rīkojaties pareizi.

Jeļena tiešām runāja moži, un viņas acīs jau atspo­guļojās lietišķas ikdienas rūpes. «Mūsu dienišķās rūpes prasa savu tiesu.»

— Aņuta, — viņa uzsauca, — mīlulīt, tur verandā ir Viktora Viktoroviča veļa. Iztīri to, bērniņ, pamatīgi ar suku un tad tūliņ izmazgā!

Visvairāk Jeļenu nomierināja mazais, zilacainais, ple­cīgais Karūsa. Noteiktais puisis rūsganajā frencī likās aukstasinīgs, smēķēja un skatījās piemiegtām acīm.

Priekšnamā notika atvadīšanās.

— Nu, lai dievs jums stāv klāt, — Jeļena stingrā balsi noteica un pārmeta Turbīnām krustu. Tāpat viņa pārkrustīja arī Mišlajevski un Karūsu. Mišlajevskis Je­ļenu apskāva, bet Karūsa, cieši sajozis viduklī plato ši­neli, pietvīkdams maigi noskūpstīja viņai abas rokas.

*

— Pulkveža kungs, — viegli sasizdams piešus un pie­likdams roku pie cepures naga, teica Karūsa, — atļau­siet ziņot?

Pulkveža kungs sēdēja zemā, zaļganā buduāra krēslā pie maza rakstāmgaldiņa uz estrādei līdzīga paaugsti­nājuma veikala telpas labajā pusē. Mazliet aizturēdamas gaismu, kas ieplūda caur putekļaino, ar rakstainiem tilla aizkariem aizsegto logu, viņam aiz muguras rēgojās grēdās sakrautas zilganas kartona kārbas ar uzrakstu «Anžū kundze. Dāmu cepures». Pulkveža kungs turēja rokā spalvaskātu un īstenībā bija nevis pulkvedis, bet apakšpulkvedis ar platiem zeltītiem uzplečiem, uz ku­riem redzamas divas gaišas svītras, trīs zvaigznes un zeltīti lielgabaliņi ar sakrustotiem stobriem. Pulkveža kungs likās mazliet vecāks par Turbinu — viņam varēja būt gadu trīsdesmit, lielākais — trīsdesmit divi. Tuklo, gludi skūto seju_rotāja melnas, amerikāņu gaumē ap­cirptas ūsiņas. Ārkārtīgi dzīvās un gudrās acis bija nepārprotami nogurušas, taču vērīgas.

Apkārt pulkvedim valdīja haoss kā pasaules radīša­nas dienā. Divu soļu attālumā no viņa mazā, melnā krās­niņā sprēgāja uguns, no melnajām, līkumotajām dūm­vada caurulēm, kas stiepās pāri starpsienai un pazuda kaut kur veikala dziļumā, paretam nopilēja melns šķid­rums. Grīda, gan uz paaugstinājuma, gan pārējā veikala daļā, kur tā pārgāja dīvainos padziļinājumos, bija pie­kaisīta papīra driskām un sarkanām un zaļām auduma strēmelēm. Augšā, pulkvedim virs pašas galvas, kā ne­mierīgs putns parkšķināja rakstāmmašīna, un, pacēlis galvu, Turbins ieraudzīja, ka tā parkšķ aiz margām pie pašiem veikala griestiem. Aiz šīm margām rēgojās kādas kājas un dibenpuse zilās jātnieku biksēs, bet galva nebija redzama, to aizsedza griesti. Otra rakstām­mašīna klabēja veikala kreisajā pusē, kaut kādā iedobē, no kuras slējās laukā koši brīvprātīgo uzpleči un gaiš­mataina galva, bet rokas un kājas palika apslēptas.

Ap pulkvedi ņirbēja daudzas sejas, zibēja zeltīti uz­pleči ar lielgabaliem, līdzās rēgojās dzeltena kaste ar telefona klausulēm un vadiem, bet blakus kartona kār­bām, kaudzē sakrautas, gulēja konservu bundžām līdzī­gas rokas bumbas ar koka tverekļiem un vairāki lož­metēja lentu rituļi. Pulkveža kungam pie kreisā elkoņa atradās kājminamā šujmašīna, bet pie labās kājas snuķi slēja ložmetējs. Telpas dziļumā, pustumsā, aiz spožam stienim piestiprinātiem aizkariem kāda balss aizvilkda­mās kliedza — kā varēja noprast — telefonā: «Jā … jā … es saku. Es saku: jā, jā. Jā, es saku.» Dzinn- inn … — noskanēja zvans … Ti-ū — kaut kur iedobē maigi iedziedājās putniņš un sāka murmināt jauniņš bass:

— Divizions … klausos … jā … jā.

— Es klausos, — pulkvedis teica Karūsam.

— Pulkveža kungs, atļaujiet stādīt jums priekšā po- ručiku Viktoru Mišlajevski un ārstu Turbinu. Poručiks Mišlajevskis pašlaik kalpo otrajā kājnieku družīnā par ierindnieku un vēlētos pārnākt uz jums uzticēto-divizi­onu atbilstoši specialitātei. Ārsts Turbins lūdz viņu no­rīkot par diviziona ārstu.

To pateicis, Karūsa atņēma roku no cepures, bet Miš­lajevskis militāri sveicināja. «Pie joda … drīzāk jāvelk mugurā mundieris,» īgni nodomāja Turbins, bez cepures un melnajā mētelī ar jērādas apkakli juzdamies neveikli un pats sev likdamies gaužām muļķīgs. Pulkveža acis steigšus pārslīdēja ārsta stāvam un sāka aplūkot Mišla- jevska šineli un seju.

— Tā, — viņš noteica, — tas ir pat labi. Kur jūs, po- ručik, dienējāt?

— Smagajā N. divizionā, pulkveža kungs, — Mišla­jevskis atbildēja, tādējādi norādīdams uz savu darbību karā ar vāciešiem.

— Smagajā? Tas vēl labāk. Tiec nu gudrs: artilēri­jas virsniekus nez kāpēc iegrūž pie kājniekiem. īsts ju­ceklis.

— Nebūt ne, pulkveža kungs, — viegli nokremšļojies un atbrīvojis aizsmakušo balsi, atbildēja Mišlajevskis, — pieteicos brīvprātīgi sakarā ar nepieciešamību steig­šus aizstāvēt Volinskas Posteni. Bet tagad, kad družīna pienācīgi nokomplektēta …

— Vērtēju šādu rīcību augstākajā mērā atzinīgi… labi, — pulkvedis teica un patiesi augstākajā mērā at­zinīgi palūkojās Mišlajevskim acīs. — Patīkami iepazī­ties … Tātad … ak jā, ārsts? Arī jūs gribat nākt pie mums? Hm …

Turbins klusēdams palocīja galvu, lai, ģērbies mētelī ar jērādas apkakli, neatbildētu «tieši tā».

— Hm… — pulkvedis paraudzījās logā, — vai zināt, tā, protams, ir laba doma. It īpaši tādēļ, ka tuvā­kajās dienās iespējams … Tā, godātais … — viņš pie­peši aprāvās, mazliet piemiedza ačeles un, balsi klusi­nādams, turpināja: — Tikai… kā to lai pasaka … Redzat, dakter, te ir kāds jautājums … Sociālās teorijas un … hm… jūs esat sociālists? Vai ne? Kā visi inteli­ģenti cilvēki? — Pulkveža ačeles šķielēja sāņus, bet viss viņa stāvs, lūpās un saldenā balss pauda dedzīgu vēlē­šanos,' lai izrādītos, ka ārsts Turbins ir tieši sociālists un nekas cits. — Mūsu divizionu turklāt arī sauc par studentu divizionu, — pulkvedis, acis slēpdams, sirsnīgi pasmaidīja. — Protams, tas izklausās mazliet sentimen­tāli, bet, vai zināt, es arī pats esmu beidzis univer­sitāti.

Turbins jutās ārkārtīgi vīlies un pārsteigts. «Saso­dīts … Ko tad stāstīja Karūsa? .. .» Šai mirklī viņš juta Karūsu sev līdzās pie labā pleca un neskatīdamies ma­nīja, ka tas sasprindzis un grib likt viņam kaut ko no­prast, bet, ko īsti, — Turbinam nebija ne jausmas.

— Es, — Turbins piepeši izgrūda, vaigam norausto­ties, — diemžēl neesmu sociālists, bet gan … monar- hists. Un man jāatzīstas, ka nevaru ciest pat sociālista vārdu. Bet no visiem sociālistiem visvairāk es ienīstu Aleksandru Fjodoroviču Kerenski.