Mihails Bulgakovs - Baltā gvarde

Tātad dažādās parādības izbeidzās, un sāka risināties notikumi… Otrs notikums nebija maznozīmīgs kā kaut kāda izdomāta cilvēka atbrīvošana no cietuma — o nē! — tas bija tik grandiozs, ka cilvēce par to droši vien runās vēl simt gadus … Tālu Eiropas rietumos sar- kanbikšainie gailu gaiļi saknābāja resnos tēraudā kaltos vāciešus pusdzīvus. Tā bija briesmīga aina: gaiļi ar frī­ģiešu cepurēm, neganti ķērkdami, metās virsū bruņās tērptajiem teitoņiem un gabaliem plēsa viņu miesas ar visām bruņām. Vācieši izmisīgi kāvās, trieca platos durkļus spalvotajās krūtīs, koda ar zobiem, tomēr ne­izturēja, — un vācieši! Vācieši! Lūdza žēlastību.

Nākošais notikums bija cieši saistīts ar šo un izrietēja no tā kā sekas no cēloņa. Visa pasaule apstulbota un satricināta uzzināja, ka vīrs, kura vārds un uzskrul- lētās, sešcollu naglām līdzīgās ūsas bija pazīstamas visā pasaulē, vīrs, kuram jau nu noteikti vajadzēja būt vis­caur no metāla un kurā it nekas nevarēja būt no koka, šis vīrs bija satriekts. Satriekts pīšļos — viņš vairs ne­bija ķeizars. Pēc tam Pilsētā cauri visām galvām vēja ātrumā izšāvās melnas šausmas: visi redzēja, savām acīm redzēja, kā nopluka vācu leitnanti un kā viņu pe­lēcīgi gaišzilo mundieru uzkārstā vadmala pārvērtās aizdomīgā, nobružātā maisaudeklā. Un tas notika tur­pat uz vietas acu priekšā īsā laika sprīdī, dažās stundās izbālēja acis un leitnantu monokļu logos apdzisa dzīvā gaisma, un no platajiem stikla diskiem pretī sāka rau­dzīties apdriskāta, nodilusi nabadzība.

Lūk, tad elektriskā strāva izšāvās caur smadzenēm gudrākajiem no tiem, kas ar dzelteniem, cietiem čemo­dāniem un tumīgām sievietēm bija izsprukuši cauri dzeloņstieplēm nožogotajai boļševiku nometnei uz Pil­sētu. Viņi saprata, ka liktenis viņus saistījis ar uzvarē­tajiem, un viņu sirdis sagrāba šausmas.

— Vācieši ir uzvarēti, — sacīja riebekļi.

— Mēs esam uzvarēti, — sacīja gudri riebekļi.

To saprata arī pilsētnieki.

Ak, vienīgi tas, kurš pats reiz bijis uzvarēts, zina, ko nozīmē šis vārds! Tas līdzinās vakaram mājā, kur sa­bojājies elektriskais apgaismojums. Tas līdzinās istabai, kurā pa tapetēm lien zaļgans pelējums, pilns slimīgas dzīvības. Tas līdzinās rahītiskiem dēmonu bērniem, sa­smakušai saulespuķu eļļai un ar sievietes muti izteiktām neķītrām lamām tumsā. Vārdu sakot, tas līdzinās nāvei.

Protams. Vācieši Ukrainu atstāj. Tātad, tātad — vie­niem jābēg, citiem jāsagaida Pilsētā jauni, neparasti, nelūgti viesi. Un droši vien dažam labam būs jāmirst. Tie, kas bēgs, nemirs. Kuri tad mirs?

— Nāvē iet nav vis vistiņās skhiet, — piepeši, ne­skaidri izrunādams r, sacīja pulkvedis Naijs-Turss, ne­zin no kurienes uzradies guļošā Alekseja Turbina priekšā.

Pulkvedis bija dīvainā uniformā: galvā spoža bruņu cepure, mugurā bruņu krekls; un viņš atbalstījās uz gara šķēpa, kādus vairs nelieto nevienā armijā kopš krusta karu laikiem. Aiz Naija kā mākonis pletās para­dīzes mirdzums.

— Vai jūs esat paradīzē, pulkvedi? — Turbins ievai­cājās, juzdams saldas trīsas, kādas cilvēks nomodā ne­kad neizjūt.

— Pahadīzē, — Naijs-Turss atbildēja tik tīrā un dzidrā balsī kā strautiņš Pilsētas apkārtnes mežos.

— Dīvaini gan, dīvaini gan, — Turbins ierunājās, — es domāju, ka paradīze pastāv tikai tā… cilvēku sap­ņos. Un kāda dīvaina uniforma. Vai jūs, pulkvedi, ja drīkstu zināt, arī paradīzē joprojām esat virsnieks?

— Tagad.it viņi dien krustnešu brigādē, daktera kungs, — atbildēja vahmistrs Ziļins, kurš, kā zināms, kopā ar Belgradas huzāru eskadronu bija 1916. gadā gājis bojā apšaudē Viļņas apkārtnē.

Vahmistrs slējās kā milzīgs bruņinieks, un no viņa bruņu krekla staroja gaisma. Rupjie sejas vaibsti, labi saglabājušies atmiņā ārstam Turbinām, kurš pats sa­vām rokām bija pārsējis vahmistra nāvīgo ievainojumu, tagad šķita sveši, bet acis gluži tādas pašas kā Naijam- Tursam — skaidras, bezdibenīgas, iekšējā gaismā staro­jošas.

Aleksejs Turbins ar savu drūmo dvēseli par visu vai­rāk pasaulē mīlēja sieviešu acis. Ak, bija gan dievs tas kungs radījis brīnumu — sieviešu acis!… Bet tās ir salīdzināt nevarēja ar vahmistra acīm!

— Kā tad jūs tā? — ziņkāres un neizskaidrojama prieka pārņemts, vaicāja ārsts Turbins. — Kā jūs tā — paradīzē ar visiem zābakiem un piešiem? Galu galā jums taču bija arī zirgi, vezumi, pīķi?

— Kad es jums saku, daktera kungs, — vahmistrs 2iļins iedūcās čella basā, vērdamies Turbinam tieši acīs ar debeszilu skatienu, no kura sila sirds, — piegājām pie vārtiem taisni ar visu eskadronu, jātnieku ierindā. Ar harmonikām lai! Taisnība gan, neveikli bija… Tur, jums jau pašiem būs zināms, visur spodrība, grīdas kā baznīcā.

— Ko jūs sakāt? — Turbins nobrīnījās.

— Tur nu mums pretī apustulis Pēteris. Večuks no civilistiem, tomēr cienīgs un laipnīgs. Es, saprotams, tū­liņ ar ziņojumu: tā un tā, Belgradas huzāru otrais es- kadrons sekmīgi nonācis līdz paradīzei. Kur pavēlēsiet apmesties? Ziņot jau nu ziņoju gan, bet pie sevis, — te vahmistrs bikli nokāsējās dūrē, — domāju, nu, ek, do­māju, tūliņ viņš, tas apustulis Pēteris, man sacīs, vā­cieties tak jūs pie visiem velniem… Jo, paši tak sa­pratīsiet, kur tad šitā, ar zirgiem, un… (vahmistrs mulsi pakasīja pakausi), starp mums runājot, arī šādi tādi bābieši bija piesitušies pa ceļam. Tā nu es ziņoju apustulim un metu vadam ar aci — sak, patrieciet tos bābiešus pagaidām prom, gan jau pēcāk redzēs. Lai pasēž aiz mākoņiem, kamēr apstākļi noskaidrosies. Bet apustulis Pēteris, kaut arī civilists, tomēr, vai zināt, acīgs vīrs. Zvikt — paskatās, un es tūliņ noprotu, ka bā­biešus uz vezumiem viņš jau ieraudzījis. Kā nu ne, vi­sām koši lakati, pa versti var saredzēt. Ķezā esam, do­māju. Galīga izgāšanās visam eskadronam …

«Ehē,» šis saka, «tad jums arī bābieši līdzih> — un pakrata galvu.

«Tieši tā,» es saku, «bet,» saku, «neraizējieties, lū­dzami, mēs viņas tūliņ patrieksim ratā, apustuļa kungs.»

«Nekā nebij,» šis atsaka, «te jūs vis nedomājiet rokas palaist!»

Nu? Ko jūs teiksiet? Lādzīgs večuks. Jūs taču, daktera kungs, paši saprotat, eskadrons pārgājienā bez bābie­šiem iztikt nevar.

Un vahmistrs šķelmīgi pamirkšķināja.

— Tā jau ir, — Aleksejs Vasiļjevičs, acis nolaiz­dams, bija spiests piekrist. Miega pilnajā tumsā ne­skaidri pavīdēja kādas melnas, melnas acis un dzimum- zīmītes labajā pusē uz samtainā vaiga. Turbins mulsi nokāsējās, bet vahmistrs turpināja:

— Nu, zināt, tagad šis saka — ziņosim. Aizgāja, at­nāca un pavēstīja: labs ir, iekārtosim. Un mums nu tāds prieks, ka ne izteikt. Iznāca tikai tāda maza aizķerša­nās. Apustulis Pēteris saka, vajadzēšot uzgaidīt. To­mēr nebija jau jāgaida ilgāk par minūti. Skatos, rikšos uz Tušinas Zagļa piejāj, — vahmistrs norādīja uz ne­runīgo un augstprātīgo Naiju-Tursu, kas bez pēdām pa­zuda 110 sapņa neziņas tumsā, — eskadrona komandiera kungs. Bet mazu brītiņu pēc viņa nepazīstams kājnieku junkuriņš, — te vahmistrs pašķielēja uz Turbinu un uz mirkli nodūra acis, it kā gribēdams dakterim kaut ko noslēpt, tomēr ne sliktu, bet gan kādu priecīgu, jauku pārsteigumu, tad atguvās un turpināja: — Pēteris uz šiem noskatās, uzlicis plaukstu virs acīm, un saka: «Nu, tagadīt, sak, varat nākt!» — un tūliņ durvis plaši vaļā, un, sak, laipni lūdzam, no labās puses pa trim.