Mihails Bulgakovs - Baltā gvarde

Šādas domas mēdza uzmākties tad, kad kaut kur tālu,

tālu varēja saklausīt klusus lielgabalu būkšķus, — ne­zin kāpēc pilsētas apkaimē šaudīja visu saulaino un kar­sto vasaru, kad malu malās mieru apsargāja dzelžainie vācieši, bet pašā pilsētā pastāvīgi skanēja paklusi šā­vieni nomalēs: pau-pau-paukš.

Kurš uz kuru šāva — neviens nezināja. Tas notika naktīs. Bet dienās visi nomierinājās, redzēdami, kā laiku pa laikam pa galveno ielu Kreščatiku vai arī pa Vladimira ielu aizjāj vācu huzāru pulks. Tas tik bija pulks! Virs lepnajām sejām slējās spalvainas cepures, akmenscietos zodus ieskāva zvīņainas siksnas, kā bul­tas augšup slējās rūsganas ūsas. Zirgi eskadronos gāja soli solī — lieli, rudi, platiem pakaviem, un zilpelēkie frenči sešsimt jātniekiem piegulēja gluži kā čuguna mundieri smagnējiem vācu vadoņiem Berlīnes pilsēti­ņas pieminekļos.

Viņus redzēdami, cilvēki līksmoja un nomierinājās un, ļaunā priekā ņirgdami zobus aiz robežu dzeloņstiep­lēm, sacīja tālajiem boļševikiem:

— Nu, lūkojiet tik līst!

Boļševikus ienīda. Tomēr tas nebija atklāts naids, kas mudina mesties kautiņā un nogalināt, bet gan gļēvs naids, kas, ierāvies kaktā, šņāca no tumsas. Cilvēki nīda naktīs, ar neskaidrām bažām laizdamies miegā, dienu restorānos, lasot avīzes, kurās bija aprakstīts, kā boļ­ševiki ar mauzeriem šauj virsniekiem un baņķieriem pakaušos un kā Maskavas bodnieki pārdod ar ienāšiem slimu zirgu gaļu. Ienīda visi — tirgoņi, baņķieri, rūp­nieki, advokāti, aktieri, namīpašnieki, kokotes, valsts padomes locekļi, inženieri, ārsti un rakstnieki…

*

Bija virsnieki. Un tie bēga kā no ziemeļiem, tā no rietumiem, no kādreizējās frontes, un visi devās uz Pilsētu, viņu bija ļoti daudz un saradās arvien vairāk. Virsnieki riskēja ar dzīvību — vairums no viņiem bija palikuši bez naudas, un, apzīmētiem ar savas profesijas neizdzēšamo zīmogu, viņiem bija visgrūtāk dabūt vil­totus dokumentus un tikt pāri robežai. Viņi tomēr prata to izdarīt un ieradās Pilsētā ar vajātu zvēru acīm, utu

apsēsti, neskuvušies, bez uzplečiem un sāka tai pielāgo­ties, lai varētu ēst un dzert. Virsnieku vidū atradās īs­teni veci Pilsētai iedzīvotāji, kas pēc kara atgriezās dzimtajās ligzdās ar tādu pašu cerību kā Aleksejs Tur­bins — atpūsties, atpūsties un par jaunu nodibināt ne­vis karavīra, bet parastu cilvēcīgu dzīvi, un atradās simti un atkal simti svešu, kuriem vāirs nebija iespē­jams palikt ne Pēterburgā, ne Maskavā. Daļa no tiem — kirasieri, kavalergardi, gvardes jātnieki un gvardes huzāri viegli uzpeldēja iztraucētās Pilsētas duļķainajās putu vērpetēs. Hetmaņa konvojs staigāja ar fantastis­kiem uzplečiem, un pie hetmaņa galdiem sēdās ap div­simt cilvēku ar eļļotām matu šķirtnēm, spīdinādami dzeltenus, ietrunējušus zobus ar zelta plombām. Kurus sevī nespēja uzņemt konvojs, tos uzņēma dārgi kažoki ar bebrādas apkaklēm un pustumši, ozolkoka griezu­miem rotāti dzīvokļi Pilsētas lepnākajā daļā — Lipkos, restorāni un viesnīcu numuri…

Citi — armijas štābkapteiņi no likvidētiem un iz­irušiem pulkiem, armijas kaujas huzāri, kā pulkvedis Naijs-Turss, simtiem praporščiku un podporučiku, bi­jušo studentu, kā Stepanovs-Karūsa, kurus no dzīves sliedēm izsitis karš un revolūcija, un poručiku, tāpat kādreizējo studentu, kas universitātei zuduši uz visiem laikiem, kā Viktors Viktorovičs Mišlajevskis. Tie, ģēr­bušies pelēkos, apnēsātos šineļos, ar vēl nesadzijušiem ievainojumiem, ar norauto uzpleču ēnām uz pleciem ieradās Pilsētā un, apmetušies savās vai svešās ģime­nēs, gulēja uz krēsliem, sedzās ar šineļiem, dzēra deg­vīnu, skraidīja apkārt, rosījās un kūsāja niknumā. Lūk, šie pēdējie boļševikus nīda ar kvēlu un atklātu naidu, kas spēj ieraut kautiņā.

Bija junkuri. Revolūcijas sākumā Pilsētā palika čet­ras junkuru skolas — inženieru, artilēristu un divas kājnieku. Tās saira un sabruka zaldātu raidīto šāvienu sprakšķos un izmeta uz ielas sakropļotus nupat skolu beigušus ģimnāzistus, tikko mācības sākušus studentus, ne bērnus un ne pieaugušos, ne karavīrus un ne civi­los, bet tādus kā septiņpadsmit gadus vecais Nikolka Turbins …

— Tas viss, protams, ir ļoti jauki, un visa vara pieder hetmanim. Tomēr es, dieva vārds, vēl līdz šim nezinu un droši vien arī līdz pēdējai stundiņai nezināšu, kas īsti ir šis neredzētais valdnieks, kura tituls drīzāk rakstu­rīgs septiņpadsmitajam nekā divdesmitajam gadsimtam.

— Kas viņš īsti ir, Aleksej Vasiļjevič?

— Kavalergards, ģenerālis, varens un bagāts muiž­nieks, un viņa vārds ir Pāvels Petrovičs …

Aiz kaut kādas dīvainas likteņa un vēstures ironijas hetmaņa vēlēšanas, kas tika sarīkotas ievērojamā gada aprīlī, noritēja cirkā. Nākamajiem vēsturniekiem tas droši vien sniegs bagātīgu vielu jokiem. Toties pilso­ņiem, it īpaši Pilsētas pastāvīgajiem iedzīvotājiem, kas jau bija pieredzējuši pirmās savstarpējās sadursmes, nedz joki, nedz kādas pārdomas nebija ne prātā. Vēlē­šanas notika apdullinoši ātri — un paldies dievam. Sāka valdīt hetmanis — un labi, ka tā. Lai tikai tirgos ne­trūktu maizes un gaļas un uz ielām nenotiktu apšaudī­šanās un lai, dieva dēļ, nebūtu boļševiku, un lai vien­kāršā tauta nepasāktu laupīt. Jāatzīst, ka, hetmanim valdot, šīs prasības šā vai tā tika apmierinātas, varbūt pat diezgan lielā mērā. Vismaz bēgļi no Maskavas un Pēterburgas un vairākums pilsētas iedzīvotāju, kaut arī smējās par dīvaino hetmaņa valsti, kuru tie, tāpat kā kapteinis Tālbergs, dēvēja par opereti, valsti, kuras īs­tenībā nav, hetmani no sirds slavināja… un … «Lai dievs dod, ka tā paliktu mūžīgi.»

Tikai, vai tā varēja palikt mūžīgi, to neviens nezi­nāja pateikt, arī pats hetmanis ne. Jā, godātie.

Nelaime tā, ka Pilsēta paliek Pilsēta, tajā ir gan poli- cija-varta, gan ministrija, gan vēl karaspēks un avīzes ar daždažādiem nosaukumiem, bet, kas notiek apkārt, īstajā Ukrainā, kura lielumā pārsniedz Franciju un kurā ir desmitiem miljonu iedzīvotāju, to, lūk, nezināja ne­viens. Nekas, itin nekas nebija zināms ne vien par no­maļākām vietām, bet — taisni jāsmejas — arī par sā­džām, kas atradās piecdesmit verstu attālumā no pašas Pilsētas. Viņi par tām nekā nezināja, taču ienīda tās ar sirdi un dvēseli. Un, kad no noslēpumainiem apvidiem, kurus dēvē par sādžām, atklīda neskaidras ziņas, ka vā­cieši zemniekus aplaupot un nežēlīgi izrēķinoties ar tiem, apšaudami no ložmetējiem, tad ukraiņu zemnieku aizstāvībai neatskanēja neviena balss, kas paustu sa­šutumu, bet viesistabās cilvēki dažu labu reizi zem zīda abažūriem atņirdza zobus kā vilki un atskanēja murmi­nāšana:

— Tā viņiem arī vajag! Tā vajag! Vēl par maz viņi dabū! Es viņus pamācītu krietnāk. Lai atceras revolū­ciju! Gan vācieši viņus izmācīs — savējie nebija pa prā­tam, lai nu pamēģina ar svešiem!

— Ak, cik nesaprātīgas ir jūsu valodas, ak, cik ne­saprātīgas!

— Ko jūs runājat, Aleksej Vasiļjevič! … Zemnieki ir tādi nelieši. īsteni meža zvēri. Nekas. Vācieši viņiem parādīs.

— Vācieši!

Vācieši!

Un visur tikai:

Vācieši!

Vācieši!

Labi: te ir vācieši, bet tur, aiz tālā kordona, kur tie zilie meži, — tur ir boļševiki. Ir tikai divi spēki.

Un rau, godātie, gluži negaidot uz milzīgā šaha galda parādījās trešais spēks. Tā slikts, nemākulīgs spēlētājs, norobežojies no briesmīgā partnera ar bandinieku ierindu (jāpiebilst, ka bandinieki izskatās gaužām līdzīgi vāciešiem ar bļodveidīgajām ķiverēm), grupē savus virs­niekus ap spēles karali. Bet pretinieka viltīgā dāma pie­peši atrod ceļu kaut kur no sāniem, nokļūst aizmugurē un sāk tur sist bandiniekus un zirgus un pieteic šaušalī­gus šahus, bet dāmai seko straujš, viegls laidnis — virs­nieks, nodevīgi līkumodami, pieauļo zirgi, un, skat, go­dātie, vājais neprašas spēlētājs ir pagalam — viņa koka karalim tiek pieteikts mats.